Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Albums par gleznotājas Golgātas ceļu

Laikraksts Latvietis Nr. 255, 2013. g. 2. maijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Andas Treijas albuma „Delle“ vāks.

Biruta Delle. Pašportrets. 2012. FOTO Māris Brancis.

Biruta Delle. „Vīrietis ar granātābolu“. 2012. FOTO Māris Brancis.

17. janvārī galerijā Daugava atklāja gan Birutas Delles kārtējo gleznu izstādi, gan mākslas maģistres Andas Treijas sastādīto albumu par šo māksliniece. Tā bija arī Birutas Delles dzimšanas diena (dzim. 1944).

Izstādē mēs ieraudzījām viņas ļoti vienkāršās, smalkos toņos būvētās rudens ainavas un portretus. Tos viņa kādu brīdi bija atstājusi novārtā, tikai pēdējā gada laikā tiem atkal pievērsusies. Tie nav tradicionālie portreti, kur būtiska ir portretiskā līdzība, anatomiski un dokumentāli precīzs modeļa sejas un apģērba attēlojums. Birutas Delles portretiem tomēr ir pozējuši konkrēti cilvēki, tajos var sazīmēt viņu individuālos vaibstus, tomēr detaļas, žesti un nosaukumi vēsta par zināmu vispārinājumu, izmantoti arī atsevišķi groteskas elementi, kas māksliniecei ļoti raksturīgi. Darbi piesaistīja ar maigo tonālo krāsu pielietojumu.

Starp citām ģīmetnēm izstādē sevišķi pievilka viņas pašportrets. Tas tapis pagājušajā gadā. Viņas trauslo augumu slēpj melns trikotāžas svīteris, virs kura uzvilkts rūtains, plats krekls. Kalsnajās rokās kūp neiztrūkstošā cigarete. Kuplais matu ērkulis apņem seju. Tumšajās acīs var izlasīt, cik māksliniece savā mūžā ir daudz pieredzējusi, pārdzīvojusi un ka no nākotnes neko labu negaida. Skatiens ir visai neuzticīgs ārpasaulei, kas var ielauzties viņas rūpīgi sargātajā garīgajā laukā. Sakniebtajās lūpās jaušams rūgtums un arī spīts.

„...bez gleznošanas nevaru. Tā būtu augstākā, piepildītākā laime, ja varētu gleznot katru dienu, kad prāts atslēgts no visa cita un būtu tikai darbs,“ ar šo Birutas Delles domu un minēto pašportretu iesākas nule izdotais albums. Mākslinieces sacītais ir patiesība. Ir gadījies ieskatīties gleznotājas piezīmēs, un tur atrodams uzskaitījums, cik stundas dienā viņa varējusi pavadīt pie molberta un krāsām. Ja nu kādu iemeslu dēļ tas nav noticis, viņa jūtas nelaimīga. Šādas dienas no dzīves būtu izsvītrojamas.

Māksliniece spēj sevi apliecināt tikai gleznojot – tas ir arī Andas Treijas albuma vadmotīvs. Birutas Delles privātā dzīve mākslas zinātnieci nav interesējusi. Tai viņa pieskārusies tikai tik daudz, cik nevar bez tās stāstījumā iztikt. Ja nu kāds patiesi kāro iepazīt viņu otrpus krāsām un molberta, tam jāsameklē mākslinieces pašas sarakstītā grāmata Mans ceļš (2007), kur gleznotāja visai atklāti izstāsta arī intīmākas lietas. Turpretim mākslinieces biogrāfe vairākkārt uzsver, ka viņas dzīve neatspoguļojas viņas darbos. Šo domu uzsver arī pati Biruta Delle, akcentējot, ka viņas gleznu tēli un sižeti pie viņas atnāk paši no augšas, nav ar prātu izdomāti.

Teiktajam gan līdz galam negribas piekrist. Daudzus gadus esot pietiekoši ciešā saskarē ar mākslinieci, esmu bijis liecinieks tam, ka daudzkārt gleznotāja rādījusi skices, kas radušās noteiktu notikumu rezultātā. Redzētais televīzijā – visbiežāk tas skar atgadījumus pasaulē – izraisījis viņā kādus emocionālos pārdzīvojumus. Tātad ne tikai fantāzija vai mājieni no augšas radījuši kompozīcijas un tēlus, bet arīdzan dzīve apkārt. Tiesa gan, reti kad idejas nākamajām gleznām skar viņas personīgos pārdzīvojumus. Viņa no tiem norobežojas. Še māksliniece iebilstu, ka viņas dzīvē nekas nenotiek, viņa tikai glezno. Tas ir vērtīgākais, kas ar viņu notiek. Un tomēr Birutas Delles gleznās jaušama dziļdziļa vientulība, alkas pēc maiguma un mīlestības, pēc silta pieskāriena, pēc tuva cilvēka atzinības tam, ko viņa dara. Vai tomēr gleznotāja savos darbos nerunā par to, kas viņai pietrūkst, pēc kā ilgojas? Vai visi sirreālie sižeti nav par to?

Albums Biruta Delle ir jau trešais šāda veida izdevums, ko sarūpējusi galerija Daugava un Anda Treija (atcerēsimies iepriekšējos albumus, kas veltīti glezniecības lielmeistariem Imantam Vecozolam un Birutai Baumanei). Tā ir liela formāta bieza grāmata ar daudzām gleznu reprodukcijām. To šoreiz ir mazāk nekā iepriekšējos izdevumos – tuvu pie 240 attēliem. Albumu lieliski iekārtojis Juris Petraškevičs.

No lielā gleznu daudzuma, ko savā mūžā Biruta Delle ir sagleznojusi, ir atlasīts labākais, kas ir bijis sastādītājas rīcībā.

Stāstījums par viņas daiļradi ir ļoti saistošs un koncentrēts. Var just, cik pamatīgi albuma autore ir iedziļinājusies Birutas Delles radošās darbības labirintos, neieslīgstot detaļās. Sānceļu, klupienu un staignāju viņas dzīvē ir bijis pietiekoši daudz, taču Anda Treija ļoti profesionāli pieturējusies pie galvenā – pie Birutas Delles glezniecības attīstības izpētes, tam, ko pati māksliniece sauc par Golgātas ceļu, kas katru dienu jāsāk no jauna. Tas ir bijis gana akmeņains un stāvs, taču mākslas zinātniece ir prasmīgi izvairījusies no visa liekā un mazsvarīgā. Par to Anda Treija ir īpaši jāuzslavē.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com