Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Piektās mājas stāsts (4)

Kārlis un Maiga Začesti

Laikraksts Latvietis Nr. 255, 2013. g. 2. maijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kārlis ar Juri Gēteborgā 1949. gadā. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Maiga, Juris un Kārlis Bonegillā. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Začestu ģimene 1953. gadā. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Ilze un Juris Rudaku mājā. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Kārlis ar māsīcu Māru pie Začestu ģimenes mājas 2001. g. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Kārlis svin 90. dzimšanas dienu. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.

Divpadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253.

Uz Zviedriju

Kārlis izceļoja uz Dāniju ar autobusu un tad ar prāmi uz Helsingborgu. Tur viņam, jauniebraucējam ūtlenreriem, iedeva 100 kronas un kuponus, par ko iegādāties apavus un drēbes. Bija pagājuši trīs gadi, kad beidzot satikās ar brāli. Kārlis dzīvoja vienā istabiņā Jāņa dzīvoklī, kas atradās lielākā mājā ar sadalītiem dzīvokļiem. Jānis strādāja Oreforsa stikla fabrikā, un Kārlis atrada darbu pie telefonu kompānijas L.M.Erikson, kur pat varēja strādāt virsstundas. Tad Kārlis sāka sūtīt palīdzības pakas Maigai uz Vāciju.

Tajā pat mājā pēc neilga laika piebiedrojās jauns iemītnieks – rakstnieks Anšlavs Eglītis. Viņš savu pēdējo darbu Dievs, Tava zeme deg uzdāvināja ar ierakstu Kārlim, pirms viņa došanos uz Austrāliju.

Beidzot Maigai tika piešķirta vīza, un pēc 6 mēnešiem – 1948. gada agrā janvārī Kārlis viņu sagaidīja Zviedrijā. Mēneša beigās piedzima dēls Juris, kam ātri izveidojās iesauka Gosse – jo viņš bijis dūšīgs zīdainis.

Zviedru medmāsas ieteikums Maigai bija dzert svagdriku – negatavu alu, kas bagāts ar barības vielām, gatavots no miežiem, kuriem nav bijis vēl pielikts raugs vai cukurs.

„Latvieši ātri vien iemācījās, kā to pabeigt, un no tā priekš sevis sāka brūvēt reibinošo alu.“

Jaunā ģimene iegādājās Singer šujmašīnu, ar ko Maiga visiem uzšuva jaunas drēbes. Uz dzimšanas dienu Kārlis Maigai uzdāvināja Chanel 5 smaržas, jo tās bija Maigas mātei mīļākās smaržas. Vēlāk Kārlis to turpināja dāvināt Maigai visu mūžu.

Vienu dienu izlasīja sludinājumu par izceļošanas uz Austrāliju. Tad abi ar brāli pieteicās Austrālijas konsulātā Kopenhāgenā un to apciemoja, izejot tur veselības pārbaudes.

Kārlis par Austrāliju avīzē lasīja: „Cik neatlaidīgi ir Austrālijā jācīnās, ja Tev pieder māja un Tu mēģini audzēt dārzeņus. Gliemeži kā lielas tanku kolonas pa nakti uzbrūkot sakņu dārziem.“

Pēc īsa laika posma visi tika aicināti pievienoties, lai dotos ar vilcienu uz Delmenhorstu, no kurienes kuģi vedīs uz Austrāliju. Maiga gaidīja ģimenē otro atvasi. Vilcienā Začestu ģimene ceļoja kopā ar mākslinieku Gunāru Jurjānu, kas ar Jurīti apmainījās zīmējumiem, un arī ar mācītāju Grosbachu, kas jau Dānijā vadīja luterāņu draudzi; tur tautieši bija sašķēlušies divās atsevišķās grupās.

Vācijas pagaidu nometnē starp palagu starpsienām varēja dzirdēt ģimeņu skandālus un vīriešu dzērāju uzvedību. Pirms izbraukšanas ārsts pārbaudīja Kārļa veselību un teica, lai vienmēr strādājot vieglus darbus un valkājot ortopēdiskos zābakus.

Kuģis Goja (Goya) nebija pārāk liels, un Maiga, kad pirmo reizi to ieraudzīja, teica: „Tas nav kuģis, bet kuģelis!“

Uz Austrāliju

Ar Goju izbrauca 700 bēgļi. Ēdiens peldēja taukos. Trūka svaiga piena. Baltmaize bija tik mīksta, ka ilgojās pēc rupjmaizes. Juris ceļā saslima; iekaisa mandeles. Maiga pieteicās strādāt par medmāsu un to turpināja līdz Austrālijas krastam.

Melburnā sagaidītāju rindās Kārlis ieraudzīja Maksi Karagašinu, kas jau ar pirmo teikumu paziņoja, ka esot Maksis Grants – jaunā zemē ar jaunu vārdu. Autobuss veda uz Bonegilas nometni. Pa ceļam redzēja daudz apdegušus laukus; tikai pa skurstenim bija palicis no nesenajiem ugunsgrēkiem. Autobusā radio spēlēja angļu mūziku, un daudzi tautieši nobirdināja asaras par bēdīgo skatu.

Nometne sagaidīja ar bleķa barakām, šmorētu jēra gaļu ezerainos taukos, kurai pēc laika pievienojās mušu bari. Nometne bija blakus ezeram, un tas bija milzīgi bagāts ar vēžiem, ko tautieši ar prieku baudīja. Nometnē nosvinēja 18. novembri, ko vadīja mācītājs Grosbachs ar vārdiem: „Bēgļi – gaidīsim to dienu, kad mēs varēsim atgriezties savās mājās!“

Kārlim darba norīkojums bija uz Adelaidi, kamēr ģimene palika Urankvintija (Uranquinty) hostelī. Tiklīdz Kārlis atrada Vejvilas (Wayville) priekšpilsētā mājas vietu, ģimene bija atkal kopā. Kārļa darbs bija pie Dienvidaustrālijas pavalsts ūdens kompānijas (EW&S) Viljamstaunā (Williamstown), 50 km no Adelaides, Barossa ielejas. Tur Kārlis dzīvoja darbinieku nometnē, būvējot Dienvidparas (South Para) rezervuāru. Tajā laikā Adelaides Bērnu slimnīcā piedzima meita Ilze. Pēc laika Kārlim piešķīra pagaidu māju tukšā saimniecībā, kuru bija paredzēts appludināt. Ģimene atkal bija vienota. Bija 1953. gads, un Juris tur iesāka skolas gaitas. Šad un tad Jurim patika ar uguni mānīt zaķus ārā no viņu alām; tad Maiga, uzvilkusi gumijas zābakus, izdzēsa ugunskurus. Ilzei tur patika staigāt pa apkārtnes mežu.

Kārļa veselība neizturēja, strādājot ik dienu mitrajos tuneļos, un viņš saslima ar tuberkulozi. Ārstēšana nebija veiksmīga, un Kārlim izoperēja plaušās inficēto daļu un nosūtīja uz sanatoriju pilsētas otrajā malā.

Pa to laiku Imigrācijas departaments vērtēja, vai viņu deportēt pēc likuma (Liability for Deportation Act Under Section 8A(1) (C)), bet beigās lēmums bija Kārļa pusē.

Ģimene pārvietojās uz priekšpilsētu Pulkveža Laita dārzi (Colonel Light Gardens), lai būtu viņam tuvāk. Pēc atveseļošanās Kārlis turpināja vieglāku darbu; viņš bija darbinieks tās pašas kompānijas noliktavā.

Būdami no Latgales un uzzinot, ka ģimenei apstākļi kļuvuši grūtāki, Rudaku pāris aicināja Žačestus pie sevis, piedāvājot vienu istabiņu. Tur Začestu ģimene nodzīvoja četrus gadus (no 1954. līdz 1958. gadam). Juris un Ilze sadraudzējās ar Flindersa ielas bērniem un bieži pavadīja kopīgu laiku smilšu kastītē vai citās nodarbībās. Maiga pievienojās citiem flinderiešiem, iestājoties Kaspara Svennes vadītajā jauktā korī.

Gan Kārlis bija izveseļojies, valdība pieprasīja, ka visām Flindersa ielas ģimenēm, kam bija ar viņu tuvāka saskare, 2 gadus obligāti jāapmeklē rentgena pārbaudes. Kārlim turpinājās veselības traucējumi, un 1955. gada jūlijā viņam iztaisīja lobectomy Nortfīldas (Northfield) slimnīcā; prognoze bija pozitīva. Kārlis piepelnījās, darinot ādas izstrādājumus – gaumīgas somas un makus.

Kad Kārlis atveseļojās Belēra (Belair) sanatorijā, viņš izmantoja laiku, pētot informāciju par vilnas dzijām, vērptuvēm un to tirgu, zinot, ka viņam jau pirms izbraukšanas bija ieteikts meklēt vieglāku darbu. Plāni un idejas veidojās; pēc laiciņa ar Daugavas Vanagu (DV) finansiālo atbalstu Začestu ģimene ar iegādāto komerciālo rokas adāmmašīnu pārvietojās uz Elizabetu (Elizabeth) – valdības īrētā mājā un atvadījās no Flindersa ielas.

Tur, lietojot vienu guļamistabu, Kārlis un Maiga izveidoja Dominik Knitwear uzņēmumu, nokristītu Kārļa tēva vārdā. Kad atmaksāja DV parādu, tad paši iegādājās māju Salisberijā (Salisbury) ar ēku, kur uzņēmums plauka. Mazliet šķībāk iznāca, kad lielveikala klients bankrotēja un nevarēja viņiem atmaksāt parādus. Začestu pāris iesāka visu no jauna, otrreiz uzbūvējot sekmīgu uzņēmumu.

Laika gaitā Začestu ģimene iegādājās māju Anlija (Unley) apgabalā, kur bija lielāks šķūnis. Nu varēja atļauties doties arī brīvdienās. Abiem īpaši patika Grampianu rajons, 235 km no Melburnas. Kad dzīves klēpī iekrita loterijas laimests, viņi nopirka jaunu mašīnu un īpašumu Grampianos. Jau tad Maigai bija viena sirds operācija, bet kamēr dzīvoja Grampianos, bija jātaisa vēl otra. 1999. gadā viņi pārcēlās uz Leopoldu, netālu no Džilongas (Geelong), lai būtu tuvāk medicīniskai palīdzībai. Tur abi iekļāvās latviešu saimē, un Kārlis pievienojās novusa vienībai.

Maigai bija valodas spējas, pārvaldot vācu, zviedru, angļu un latviešu valodas. Viņa bija ļoti radoša, burvīga pavāre; un kaut gan patika cilvēki, viņa ļoti vēlējās laiku sev. Viņa ļoti atbalstīja radus Latvijā; cik spēja, sūtīja palīdzības pakas. 2000. gadā Maiga saslima ar vēzi, un tā paša gada 25. augustā viņas dzīves ceļš izbeidzās.

2001. gadā Kārlis ar dēlu aizbrauca uz savām mājām Latvijā. Izstaigāja tur vecās takas, parādīja dēlam savas bērnības un jaunības bijušās vietas un ģimenes saites ar savu zemi. Kārlis bija pārsteigts, ka visi esot novecojuši, un atzinis, ka esot bijis prom pārāk ilgi un lēnām no tās atvadījās. Kārlis apciemoja vēl arī Lestenes baznīcu un Kurzemes frontes vietas.

Viņš satikās arī ar Maigas māsu Ausmu un skatījās vecos albumus. Tur viņš redzēja Ausmas vīra bildes – krievu medaļu apbalvots, augstas pakāpes ierēdnis. To Ausma atklāja tikai pēc Latvijas atbrīvošanas, izskaidrojot, kāpēc viņa tik ilgi nevēlējās ar māsu sarakstīties, jo viņu dzīve bija priviliģēta.

2003. gadā Kārlis taisījās braukt uz Latviju ar Ilzi, bet to atlika, jo plosījās putnu gripa. Viņi ceļoja nākamā gada vasarā.

2011. gadā Kārlis nevarēja vairs patstāvīgi dzīvot, un pārcēlās pie meitas Monbalkā (Monbulk), Dandenongu kalnos, 42 km no Melburnas. Kopš 2012. Kārlis dzīvo Melburnā Latviešu ciemā, slimojot ar Alcheimera slimību. 2013. gada 4. janvārī ģimenes un draugu vidū Kārlis nosvinēja 90 mūža gadus.

Juris Začests (dzim. 26.1.1948. Stokholmā, Zviedrijā) spilgti atceras, ka, izbraucot pa Sueca kanālu, redzējis laivas, kurās arābu drēbēs ģērbti ļaudis andelējās ar apelsīniem.

Jura atmiņās par Flindersa ielu ir Rudaku zivju dīķis, ielas kopīgās volejbola spēles, kā arī par gadījumu, kad pēc vienām ielas lustīgām viesībām izmēģinājis pārpalikušo pudeļu vielu, ar ļoti sliktām sekām. Juris domā, ka tā pieredze viņu stingri ietekmējusi uz mūžu – lietot visu ar mēru. Lielas bailes uz mūžu palikušas arī pret zobu ārstiem. Tās sākās Flindersa ielā pēc vizītes (bez narkozes) pie Ozoliņa kundzes.

Adelaidē Juris iesāka studēt ekonomiku, bet vēlāk pārgāju studēt finanšu un biznesa administrāciju. Pēc Adelaides atstāšanas, viņš 17 gadus nostrādāja transporta kompānijā Sidnejā, bet tad pārcēlās uz Oklendu (Auckland) Jaunzēlandē, kur ir dzīvojis pēdējos 20 gadus. Juris apprecēja jaunzelandieti Luīzu (Louise), kura strādā Dienvidoklandes Veselības pārvaldē (South Auckland Health Board); ģimenē aug divas atvases – Georgia (dzimusi 1997. g.) un Allegra (dzimusi 2001. g.).

2001. gadā Juris ar tēvu aizbrauca uz Latviju, apciemoja tēva bijušās mājas vietu Latgalē un kapsētu tuvumā, kur guļ Začesta dzimta – tik daudz, ka gandrīz neticami. (Rīgas tālruņu numuru grāmatā atrada, ka Začestu vārdu nes vēl tikai 3 vīrieši un 5 sievietes). 57 gadi bija paņēmuši savu devu – viss neapkopts un vai nu pazudis, vai apaudzis; cilvēku balsu vietā – klusums. Tomēr abi ar tēvu vēl vienu reizi skaistā vasaras dienā izbaudīja Šološnieka dzidro un svaigo ezeru, kopīgi izpeldoties.

Juris izstaigāja Rīgu, redzēja Brīvības pieminekli, tirgu un Mežaparkā baudīja Rīga 800 Dziesma svētkus, apmeklēja Rēzekni un Valmieru.

Latvijā Juris atrada, ka arī valodas spējas viņš viegli atguva; viņš varēja ar visiem radiem labi sarunāties.

„Mani pārsteidza tas, ka brauciens palīdzēja man saprast, kas es esmu. Kamēr ir daļa kivī (red. jaunzēlandieša) un daļa ozī (red.: austrālieša), būtībā zem visa slēpjas latvietis“.

Ilze/Ilse Začests (dzim. 8.2.1951. Adelaidē) atceras, ka dzīvojot Flindersa ielā, viņa iesāka Edvartstauna (Edwardstown) pamatskolu. Tas bija laiks, kad viņa apzinās, ka drīz būs jāsāk mācīties angļu valoda. Ilzei ir arī atmiņas, ka reiz kritusi un ievainojusi kāju, atstājot lielu, vēl šodien redzamu rētu; atceras Dreimaņu suni Brendiju (Brandy), Rudaku mājās zivju dīķi, volejbola spēles, pēc kurām visi kaimiņi sanākuši kopā baudīt sabiedrisko pēcpusdienu. Klāt vēl nāk viesību prieki, un atmiņā, ka elektrības strāva zudusi netālu kaimiņos – Imanta Kronīša 21. dzimšanas dienas vakarā. Ir arī atmiņas, redzot nakts debesīs Padomju Sputņiku, kā arī tos draudus, ko visi izjuta, jo tas bija aukstā kara ietvaros ar lielu propagandu. Ilze atceras arī foršo raķešu šaušanu un ugunskurus Gaifoksa (Guy Fawkes) naktī.

Ilzei, kā arī citiem ielas bērniem, austrāliešu ierēdņi dzimšanas apliecībā mainījuši burtus, un viņa tikai tagad oficiāli ir mainījusi visus dokumentus, parādot apliecībās rakstīto – Ilse.

Ilze Adelaides Universitātē studēja ekonomiku un, gribēdama būt tuvāk savām saknēm, brauca uz Zviedriju pie radiem, lai tur studētu aspirantūrā ekonomiku Stokholmā. Viņai ļoti gribējies apciemot Latviju, bet vecāki viņu no tā atrunājuši, sakot, ka tas tik skādi atvedīs radiem. Tomēr studiju laikā Ilze apciemoja Maskavu un Ļeņingradu. Ilze bija vispusīga un strādāja gan Vācijā pie Siemens kompānijas, gan apmeklēja Austrijā vasaras skolu un Dānijā, Kopenhāgenā strādāja pie Moller raktuves kompānijas.

Atgriežoties mājās tieši pirms Gofs Vitlams (Gough Whitlam) paņēma valsts vadību, Ilze strādāja Kanberā pie Pilsētas un reģionālās attīstības (Urban un Regional Development), un bija atbildīga par Tasmānijas nodaļu – tieši tad, kad tur sabruka Tasmana tilts.

Ilze atgriezās Adelaidē, lai turpinātu studijas, iegūstot maģistra grādu. Viņa 10 gadus strādāja kā Dienvidaustrālijas palvalsts ierēdne vairākos departamentos un pēdējos 18 mēnešus Premjera departamentā – Ministru kabineta ofisā (Premier's Dept. – Cabinet office). Pēc tā posma Ilze jutās izpumpējusies. Studijas laikā Ilze satika Deividu Metjūsu (David Mathews), ar ko salaulājās. Ilze izlēma atstāt atbildīgo darbu un pievienojās Deividam, nopērkot zemi Blūvitspringsā (Blewitt Springs), 30 km no Adelaides, kur izveidoja Banksiaflora dārzniecību. Bizness viņiem gāja ļoti labi, bet Deivids nodomāja savienoties ar tēva biznesu Proteaflora, un 1974.  gadā pārcēlās uz Monbalku (Monbulk) Viktorijā, kur uzņēmumu tagad vada Deivids.

Deivids un Ilze audzina divus dēlus. Gaijs (Guy) (dzim. 23.5.1986.) tuvojas mācību beigām biznesa menedžmentā Svinbērnas (Swinburne) Universitātē. Hjū (Hugh) (dzim. 14.3.1989.) iesāka studijas humanitārās zinātnēs, bet tas negāja pie sirds, un turpmākos divus gadus viņš strādāja ceļošanas kompānijā Flight Centre. Tas deva iespēju ceļot, ieskaitot posmu, strādāt Polijā par skolotāja palīgu angļu valodas mācībās, un apmeklēt Latviju. Tagad Hjū strādā MYOB un ir iesācis daļa laika studijas Monaša (Monash) Universitātē – Biznesa informācijas sistēmu bakalaura grādam (B. Business Information Systems).

Ilze ar tēvu 2004. gadā apciemoja Latviju, kur tēvs, tāpat kā ar dēlu, arī ar Ilzi izstaigāja savas senās takās un iepazīstināja ar radiem, kas uz Ilzi atstāja dziļu iespaidu. Viņu aizkustināja Latvijas daba, Začestu ģimenes kapu vietas, radu siltums, bet īpaši emocionālā saite ar Latvijas zemi un kultūru. Tikai bija žēl, ka Šološnieku māja pirms viņas apciemojuma nejauši bija nodedzināta.

Šodien Ilzi var atrast kā brīvprātīgo darbinieci/pētnieci Viktorijas muzeja Humanitārā departamentā (Museum Victoria Humanities Dept.) Ilzei patika akvareļglezniecība, un viņa apmeklēja mākslinieces Helēnas Ficdžeraldas (Helen Fitzgerald) kursus Kanberā. Viņa uzzināja, ka Helēnas tante, austrāliete Esma Banner, ir valstij atstājusi, strādājot Vācijas DP nometnēs starp 1945.g.-1951.g. sakrātos darbus – rokdarbus, vēstules, kuru starpā ir daudz latviešu darbu. Esmas mantojums ir pieņemts muzejā, un Ilze palīdz tos salikt topošai izstādei.

„Iesaistoties šai projektā, man ir unikāla iespēja savienot un godināt manus divus iekšējos cilvēkus – latvieti un austrālieti.“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com