Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no Osvalda Rožkalna izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Osvalds Rožkalns. „Klusā daba“. 1955. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Osvalds Rožkalns. „Kompozīcija“. Skice. 1955. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Osvalds Rožkalns. „Peldētājs“. 1984. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Osvalds Rožkalns. Pēc Vermēra. FOTO Māris Brancis.

20. februārī Berga bazāra galerijā Arte, Rīgā, atklāja gluži nezināma latviešu mākslinieka Osvalda Rožkalna (1910-1989) darbu izstādi Atgriešanās, kurš pēckara gados dzīvoja Vācijā.

Viņš piedzimst Rīgā, bet, esot vēl autiņos, tēvs ar ģimeni darba dēļ pārceļas uz Penzu. Šajā pilsētā Krievijas Eiropas daļas vidienē I pasaules kara gados sarodas latviešu topošie mākslinieki, lai mācītos vietējā mākslas skolā. Starp viņiem arī Jēkabs Kazaks, kurš viesojies arī Rožkalnu (tolaik vēl Rozenkalnu) ģimenē un ievērojis mazā zēna dotības zīmēšanā, ieteikdams vingrināties tālāk. 1920. gada rudenī ģimene dodas atpakaļ uz Latviju, bet, kad pārbraukuši robežu, tēvs saslimst ar tīfu un nomirst. Ierodoties Rīgā, māte ar dēlēnu apmetas pie savas māsas Pārdaugavā, kuras dēls ir pazīstamais gleznotājs Jānis Roberts Tillbergs. Pie viņa tad arī Osvalds paskolojas. Diemžēl tālāk izglītoties mākslā viņam nav iespējams, tādēļ mācās pie krāsotāja meistara. 16 gadu vecumā viņš atrod darbu Vācu teātrī, pēc tam Nacionālajā operā par dekorāciju izpildītāju, kur nostrādā līdz pat iesaukšanai leģionā. Osvalds Rožkalns patstāvīgi glezno un pievienojas mākslinieku biedrībai Zaļā vārna, kas mājvietu atrod Jelgavā. Tās izstāžu recenzijās parādās arī Osvalda Rožkalna vārds, atzīmējot, ka viņš ir „atradis īsto pieeju savas mākslas izpausmei, un viņa darbi sniedz daudz sološa un interesanta“. Diemžēl nav saglabājušies šī laika darbi, tādēļ nav zināms, ko ar šiem vārdiem nezināmais izstādes recenzents domājis.

Leģionāra gaitas Osvalds Rožkalns beidz Cēdelheimā, bet pēc tam viņš apmetas Vircburgā. Nometņu laikā viņš darina dekorācijas latviešu teātrim un operai, bet arī pēc lielās izceļošanas viņš paliek šajā pilsētā un strādā vietējā vācu teātrī par dekoratoru un kostīmu mākslinieku.

Izstādē Rīgā, kas ir Osvalda Rožkalna pirmā iznākšana publikas priekšā vispār, apskatāmi pēckara darbi – gleznas un zīmējumi. Mākslinieks pats sevi dēvējis par latviešu Pikaso.

Izstādē vecākie darbi attiecas uz 1940. gadu otro pusi, kad reālistiskais zīmējums ir pārsvarā. Bet nākošajā desmitgadē, kad acīmredzot notiek visintensīvākās Pikaso daiļrades studijas, tuvība viņa elkam un skolotājam ir tiešas. Viņš studē gan meistara formu vienkāršošanu, gan ģeometrizēšanu. Tomēr, spriežot pēc redzētiem darbiem, liekas, ka latvietis kompozīciju būvē racionālāk, harmoniskāk, arī tonāli gleznas ir mierīgākas un līdzsvarotākas. 1980. gadi ir visai duālistiski. No vienas puses turpinās formu ģeometrizācija, taču lielāka nozīme telpai. No otras – nereti parādās ainavas, kur ēku un koki silueti tverti tuvu reālistiskam pasaules tvērumam, kamēr atsevišķas detaļas palikušas ģeometriskas.

Interesanti ir tie darbi, kuros Osvalds Rožkalns kubistiskā manierē glezno, teiksim, Vermēra gleznas.

Jāteic, ka no šīs izstādes mēs varam gūt visai labu, bet ne precīzu iespaidu viņa daiļradē. Būtu nepieciešamāka rūpīgāka atlase citā darbu skatē, varbūt pat kāda nopietnāka publikācija.

Viens ir skaidrs, ka ir nepieciešams Osvaldu Rožkalnu iezīmēt trimdas mākslas kopainā. Viņš ir izņēmums nometņu laika mākslā, kurā dominēja atstātās dzimtenes motīvi un reālistiskais pasaules tvērums, kamēr Osvalds Rožkalns, dzīvodams noslēgti no tautiešiem, gāja modernāku, iekšēji atbrīvotāku ceļu, kādu pēc gadiem uzsāka krietni jaunākas paaudzes, kas bija skolojušās jau mītnes zemju skolās.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“