Flinderiešu māju stāsti – Piektās mājas stāsts (5)

Palielināt / Enlarge

Antons Puksts. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Velta Pertā – pirmā diena Austrālijas krastā. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Velta un Antons lodes mešanas treniņā Anglijā. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Janmeiju ģimene Adelaides ostā Veltu sagaidot 1959. g. 24. decembrī. No kreisās: Kārlis, Māra, Laima, Geņa un Velta. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Alise Stelberga. FOTO Austrālijas Nacionālais arhīvs.

Palielināt / Enlarge

Pēteris un Māra Jaudzemi 2004. gada Ziemsvētkos. FOTO no Jaudzemu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Osis un Ļoņa Rudaki, Vilma Lauriņa, Antons Puksts. Aizmugurē Arvīds Lauriņš un Velta Puksta. FOTO no Lauriņu ģimenes arhīva.

Trīspadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253, LL255.

No Anglijas 1959. gada Ziemassvētku vakarā Adelaidē iebrauca Antons un Velta Puksti, kuru pirmā mājas vieta bija pie Rudakiem.

Antons (dzim. 1.10.1921. Notrēnos, Latgalē) bija apmeklējis Rēzeknes institūtu. Tēvs bija strādājis kā ārsts Pēterburgā un māte aptiekāres darbu Rīgā. Ģimenē auga 3 bērni. Kad izcēlās karš, Antons vēl studēja. Viņš bija darba dienestā Vācijā. Brīvajos brīžos spēlēja basketbolu.

Pēc kara Antons izceļoja uz Angliju, kur nostrādāja fotoaparātu fabrikā pie ļoti precīzi darāmiem darbiem. Pēc darba līguma gadiem Geņa Janmeija, ar kuru viņš bija pazīstams no bērnības, izsauca Antonu ar sievu Veltu uz Austrāliju un samaksāja viņiem ceļu.

Adelaidē Antons strādāja Alberton skolā ostas priekšpilsētā un ieguva skolotāja tiesības. Nākamos 20 gadus Antons nostrādāja pavalsts izglītības sistēmā. Viņš prata labi spēlēt akordeonu, un viņam bija laba humora izjūta. Kā skatītājs viņš arī turpināja sekot sportam, īpaši – vieglatlētikai.

Antons ārēji neizrādīja savas kara laikā iegūtās rētas. Tās viņu mocīja, bet viņš par tām nekad nerunāja. Antons turpināja draudzību ar Flindersa ielas tautiešiem, bet izvairījās no citiem. Ar gadiem viņam veselība pasliktinājās. 1982. gada 2. decembrī Antons atvadījās no šīs pasaules, beidzot atrodot to mieru, ko dzīves laikā meklēja.

Velta (dzim. 3.12.1926. Skrundā, Kurzemē, 70 km no Liepājas) bija apmeklējusi Skrundas pamatskolu. Svētdienās bieži esot devušies ar tēvu līdz Ventas upei peldēties, kas bijis piecu minūšu gājiena attālumā. Ūdens esot bijis tik dzidrs, ka vēdzeles, kas peldējušas apkārt, varējuši, kaut tās bija slidenas, glāstīt ar rokām. No bērnības Veltai atmiņā, ka visi svētki esot vienmēr svinēti vecmammas mājās Kalniņos, tikai 3 km no Airītēm un Kalpaka muzeja. Kad sākās karš, Velta bija skolniece Kastāņu vidusskolā.

Bēgļu gaitās Velta izbrauca no Liepājas uz Vāciju kopā ar 59 gadus veco onkuli Jēkabu Avotu, kas bija attālāks ģimenes radinieks. Velta atstāja māsu Birutu un brāli Alfonu ar vecākiem Latvijā. Velta bija vecākais bērns ģimenē, un vecāki domāja, ka pēc kara visi būs atkal kopā un tā nodeva Veltu onkuļa īstermiņa uzraudzībā.

Šo lēmumu Velta nožēlo līdz šai dienai, jo nekad vairs savus vecākus nesatika. Viņas mammiņa nomira 72 gadu vecumā ar trieku, bet tēvs nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam.

Vācijā Velta tika nodarbināta firmā Hailbronas (Heilbronn) pilsētā pie Štutgartes, ražojot kara materiālus. Pēc pāris nedēļām fabrika tika sabumbota, bet laimīgā kārtā Velta un citi bumbošanas laikā atradās fabrikas pagrabā. Pēc bumbošanas Veltai jākāpj pāri līķiem, kas bija izkaisīti pa ielu.

Visi darbinieki tika pārvietoti citās vietās, un viņa ar onkuli bija šķirti. Veltai ar Jēkabu īsti nepasēja, un viņš taisījās braukt pie meitas uz Dankērku (Dunkirk), bet pēc uzlidojuma tai pilsētai, nekādas ziņas neviens no viņa vairs nesaņēma.

1. maijā amerikāņi pieņēma sauju latviešus savā vidū, bet nezinot, ko ar viņiem darīt, aizveda viņus uz krievu nometni. Starp viņiem bija arī Velta. Pa nakti, izgriežot žogā caurumu, visi 15 izmuka.

Velta uzzināja, ka no Skrundas pagasta bija bēgļi Lībekas nometnē. Viņa devās turp un turpināja pārtrauktās mācības Lībekā (Lübeck) un Flensburgā, 1947. gadā absolvējot Kārļa Skalbes vidusskolu.

No 30 intervētām meitenēm Veltai vienīgai tika piedāvāts darbs kā bērnauklei Anglijā. Viņa brauca ar vācu kuģi, un ceļu viņai bija samaksāja. Ostā viņu jau sagaidīja taksometrs, un tā nākamos divus gadus viņas darbs bija uzmanīt tā kuģa kapteiņa bērnus, ar kuru viņa nupat bija atbraukusi.

Pēc līguma gadiem Velta saņēma labu rekomendāciju un iesāka darbu kā palīdze Anglijas slimnīcā.

Latviešu saimīte bija jau aktīva, un starp citiem pasākumiem tika organizēti sporta svētki. Tur Velta satika Antonu, kas bija labs lodes metējs. Sports abiem bija sirdslieta, daudz brīžu tika kopā pavadīti. Un drīz vien viņi salaulājās.

Iebraucot Adelaidē 1958. gada 24. decembrī ar kuģi Orsova. Geņa, kas bija viņus izsaukusi, pati gaidīja ģimenes pieaugumu. Tā nu Antons ar Veltu Ziemassvētku vakarā atradās pie Rudakiem. Kabatā viņiem bija 50 mārciņas.

Veltai atmiņā no Flindersa ielas ir tas, ka sākumā viņi no Olģerta un Hertas Strautiem nopirka zemes gabalu, bet beigās to nepaturēja. Viņa atceras lielo karstumu, kad bijis pie 104°F (+40°C) – bez vēsinātāja, kā arī to, ka spēlējusi volejbola komandā.

Pēc Švinkas zvejošanas izbraukuma esot bijušas vēzīšu viesības. Vēlāk Flindersa ielas tautieši visi kopā esot nosvinējuši zelta kāzas Švinku pārim.

Kamēr Antons bija dzīvs, Velta latviešu sabiedrības aktivitātēs nepiedalījās, jo viņš to nevēlējās. Pēc Antona aiziešanas mūžībā Velta pievienojās jauktajam korim, Daugavas Vanagu ansamblim, strādāja pie tilpņu sūtījumu organizēšanas uz Latviju, un šodien apmeklē vairākus sarīkojumus.

Brīvās stundās Veltai patīk izkustēties – apmeklēt teātri, mākslas izstādes un skatīties filmas.

Velta nav bijusi Latvijā kopš kara laikā to atstāja, bet viņa atbalsta to no tālienes. 1990. gadā Velta izsauca māsu Birutu, un 3 mēnešus abas pavadīja laiku kopā. Veltas brālis ir miris.

Antons un Velta nodzīvoja Rudaku mājās 9 mēnešus, atmaksājot Janmeiju ģimenei ceļošanas parādu. Viņi atstāja Rudaku mājas 1960. gada septembrī, iesākot jauno dzīves posmu Braitonas (Brighton) rajonā savā mājā. Tajā laikā Velta strādāja Amscol saldējuma fabrikā, Rockmans modes veikalā bija pārdevēja, bet pēdējos 23 darba gadus – David Jones lielveikalā.

Alise Stelberga

Alise Etelvīne Stelberga (dzim. 21.2.1896. Valmierā) ar kuģi Vusterviktoriju (Wooster Victory) iebrauca Melburnas ostā 1949. gada 29. maijā. Viņa bija atraitne, kas nokļuva pie Rudakiem 1960. gadu sākumā. Vecākā gada gājumā viņa dzīvoja Māra istabā kādus sešus mēnešus, kamēr varēja pati atrast savu māju. Atstājot Rudakus, viņa aizgāja dzīvot ne sevišķi tālu prom, dzelzceļa otrajā pusē. Kā puikas Ilmārs un Māris kopā ar kaimiņu zēnu Mārtiņu brauca ar saviem divriteņiem Stelbergas kundzi apciemot. Alise mūža miegā aizmiga 1971. gada 4. septembrī savā 75. dzīves gadā.

Jānis Dainis

Ap 1970. gadu Jānis Dainis, apmēram, 19 gadus vecs, pārcēlās no Sidnejas studēt Adelaides Universitātē. Geņa Janmeija pazina Daiņu ģimeni, un ar viņas starpniecību nokārtoja, ka Jānis varēja īrēt istabu Rudaku mājā, līdz kamēr atrod vairāk piemērotu dzīves vietu. Lielais ēdamistabas galds tika nogrūsts malā, lai varētu ielikt Jānim gultu. Viņam bija ļoti izdevīgi – vienas durvis uz viesistabu, otras uz virtuvi un trešās ārā uz verandu.

Pēteris Jaudzems

Pēteris Jaudzems (dzim. 11.3.1958. Adelaidē) strādā būvniecības kompānijā kā projektu menedžeris tūristu pilsētā Viktorharborā (Victor Harbor) 80 km no Adelaides. Īpaši ziemā šī vieta ir ļoti pazīstama – tur notiek valzivju vērošana.

2005./2006. gadā Pēteris uzmanīja Rudaka māju, tur dzīvojot, kamēr Ilmārs ar Māri pēc vecāku aiziešanas izlēma par mājas nākotni. Tas Pēterim bija parocīgi, jo viņš toreiz viņš strādāja netālu no Rudaku mājas. Pēteris ir Roberta Jaudzema dēls. Roberts, savukārt, bija tas, kas sākuma gados ar savu pikapu kopā ar Osvaldu brauca uz Adelaides kalniem. No turienes viņi veda gurķus visam Flindersa ielas latviešu pagastam.

Kad Pēteris dzīvoja Adelaidē, viņš piedalījās latviešu sabiedrības dzīvē, spēlējot basketbolu un volejbolu, kā arī bērnībā apmeklējot sestdienas skolu un piedaloties skautu nodarbībās.

Pēteris redzēja Flindersa ielu ar citam acīm, jo tad tikai Tumuļu pāris vien bija tur palicis. Tomēr sākuma gados iesāktās kaimiņu tradīcijas bija palikušas, un katrs kaimiņš rindas kartībā apgrieza kopīgo dzīvžogu. Bieži gan Pēteris negaidījis savu kārtu.

Pēteris apprecēja Māru Tēraudu no Toronto (Kanādas), kas šad un tad arī bija redzama Flindersa ielā. Abi pārvietojās uz Viktorharboru, kur Māra strādā kā administratore Viktorharbora tūristu centrā.

Arvīds un Vilma Lauriņš

Leontīne Jurkāne ar Vilmu Lauriņu (dzim. Vestfāle) bija pazīstamas jau Latvijā, kad abas strādāja policijas iecirknī Kārsavā. Viņas kļuva labas draudzenes, un šo draudzību atjaunoja Austrālijā.

Vilma ar savu dzīves biedru Arvīdu dzīvoja savā mājā Ballaratā, Viktorijas pavalstī, bet bieži brauca ciemos uz Adelaidi, it sevišķi pensijas gados.

Vienmēr, kad vajadzēja latviešu ārsta palīdzību, vai gribējās apmeklēt kādu lielāku sabiedrisku pasākumu kā piemēram – Kultūras dienas vai īpašu koncertu, vai arī ja gribējās būt klāt Rudaku lielākām ģimenes svinībām, Vilma un Arvīds brauca ciemos. Viņi vienmēr apmetās Māra istabā. Vēlāk, kad Māris apprecējās un nopirka sev māju, viņi bijušajā Māra istabā iekārtoja savu istabu, atvedot un skapjos atstājot savas drēbes un apavus.

Kaut gan oficiāli viņi nedzīvoja pie Rudakiem, ja saskaitītu gulētās naktis Māra istabā, tad būtu vairāki gadi.

Lauriņiem patika Adelaide un tās latviešu sabiedrība. Kad Dreimaņu ģimene atstāja savas mājas, tad Arvīds nopietni domāja par tās pirkšanu un pārcelšanos uz Adelaidi. Tāda pati situācija izveidojās, kad šo māju atkal pārdeva pēc Grīnmaņu pāra aiziešanas mūžībā. Galu galā Vilma ar Arvīdu neatnāca uz Flindersa ielu galvenokārt tāpēc, jo finanšu ieguldījumi, kas bija Balaratā, sarežģīja lietas.

Vecuma gados abi izteica nožēlu, ka neizmantoja iespēju dzīvot Flindersa ielas latviešu saimē.

Ilmārs un Māris Rudaku māju pārdeva 2007. gadā.

Turpmāk vēl