Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ceļotāj, uzmanies!

Solīts makā nekrīt

Laikraksts Latvietis Nr. 259, 2013. g. 30. maijā
Anita Apele -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sestdien, 4. maijā atgriezāmies no ļoti nogurdinoša ceļojuma. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi nogurdinoša.

Avīzē parādījās Ēdelveiss tūrisma aģentūras vilinošais piedāvājums: „Akcija! Pavasaris Horvātijā (maija brīvdienās, bez nakts braucieniem autobusā!) Gleznainā Adrijas jūras piekraste, baltās Dalmācijas pilsētas, ziedošie oleandri un Plitvices ezera smaragdzaļie ūdeņi... Budapeštā brauciens ar kuģīti pa Donavu...“

Dubrovnika vienmēr ir intriģējusi, un gala mērķis bija šī UNESCO pasaules mantojumā iekļautā, aizsargātā pilsēta. Par papildus samaksu lūdzām atsevišķu istabu (divvietīgo) un it sevišķi pārprasījām, vai ceļojums un gides pakalpojumi būs latviešu valodā. Mums apstiprināja, ka visi gides pakalpojumi būs latviešu valodā. Šādu apgalvojumu iesaku palūgt rakstiski, lai nebūtu tukši solījumi. Iesaku arī lūgt iepazīties ar tūres gidi, jo paredzētā ceļojuma laikā, kas var ilgt septiņas dienas, gide var jums radīt patīkamu, kā arī ļoti nepatīkamu ceļojumu.

Valodas jautājums mums bija ļoti svarīgs, jo 2005. gadā jau bijām iegrābušies draugu ieteiktā tūrē un atstājām šo tūri pusceļā Slovākijas attālā miestā, jo viss notika krievu valodā. Toreiz mēs vienkārši no šīs attālās pārnakšņošanas vietas pasūtījām taksometru uz tuvāko pilsētu, tur pavadījām nakti un otrā rīta ar vilcienu devāmies uz Prāgu. Prāgā pāris dienu bija jāgaida lidojums uz Rīgu. Mēs bijām brīvi un varējām pēc savas patikas iepazīt seno Prāgu. Toreiz paveicās, bet šoreiz nevarējām atkratīties.

Kādēļ tieši pieminēju 4. maiju? 4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 23. gadadiena. (Rīgā notika ievērojamu sarīkojumu virkne, ko diemžēl nokavējām.) Autobusa gide, jau dienai sākoties, nosauca šo dienu kā Latvijas svētku dienu, bet tūdaļ arī autobusa ekrānos rādīja video filmas krievu valodā. Tā tas turpinājās, un bijām spiesti dienas garumā izturēt skaļruņos raidīto krievu valodas lādiņu.

Jau pirmajā dienā augstprātīgā autobusa gide, kas autobusa pasažierus uzrunāja kā pamatskolas skolēnus, paziņoja: „Mēs visi saprotam krievu valodu! Vai ne?“ Man no autobusa aizmugures bija jānokliedzas: „Nesaprotam!“ (Izrādījās, ka bez mums tūrē vēl divi jauni zēni un divas padsmitnieces neprata krievu valodu.) Pirms ieradāmies kādā vīna degustācijas pagrabiņā, gide pasažierus pamācīja: „Bļodiņas ir domātas zupai, glāzes ir domātas vīnam! Nu, sapratāt? Ja? Nu tā! Varat nopirkt, ko mums piedāvās degustācijā... tad ejam uz autobusu, nekas nav jāslēpj zem dibena! Ungārs atļauj pirkt un izvest.“ Gides bieži lietotie vispārinājumi – ungārs, horvāts. Iecienītākie gides vārdiņi virknējās ap čurāšanu – „čuru pauze“; „šeit varēsit čurāt par brīvu“; izkāpjot no autobusa Dubrovnikā – „Tagad mēs visi čurājam!“ Gides pakalpojumi, stāstījums par seno pilsētu bija krievu valodā. Tāpat Budapeštas kuģīša brauciens naktī noritēja krievu valodā.

Izrādījās, ka gidei ir daudz draugu, pie kuriem tad gide mūs vēlas aizvest un iesaka draugu piedāvātās preces, pusdienas un vēlas, lai pasažieri jau priekšlaicīgi piesakās un samaksā. Piedāvāto pusdienu cena bija pārdārga, un neviens kandidāts tik dārgām pusdienām nepieteicās. Kļuva neapšaubāmi saprotams, ka no draugu pakalpojumiem, un tūristu tēriņiem, gidei atlēks savs labumiņš. Tāda bija ceļmalas pietura pie Duty free veikala, kur cenas bija tādas kā Rīgā. Garajā braucienā no Trogiras uz Dubrovniku bija jāpiestājas mīļo draugu ceļmalas netīrajā būdu bodītē, kur vispirms pasažierus ieeļļoja ar stipra liķiera glāzītēm un tad tūristiem piedāvāja uzkodas ar maizi, olīveļļu, balto sieru. Būdu kakti piemētāti ar netīrām plastmasas mučelēm, no kurām droši vien eļļa pārlieta caurspīdīgās stikla pudelēs, kas bija turētas karstā saulē. Pie būdas grāvmalas piemētātas; turpat zem būdas uz karsta betona plāksnes pieķēdēts suns, kas savas vajadzības turpat nokārtojis, kur tad nabadziņš spruks, bet saimnieki, ciemiņus gaidot, pat nevīžojuši pievākt suņa čupas, lai mušas neriņķotu ap sagādāto cienastu. Šī pietura ilga 1½ stundu.

Kad nonācām Horvātijas Togiras apkaimē, kur četras dienas apmešanās bija paredzēta kabīnēs, bija jau tumša nakts. Kabīņu komplekts bija plašā teritorijā, kur atradās vairāk par 250 kabīnēm. Katrai kabīnei bija tikai viena atslēga un 43 tūres dalībnieki ar pekelēm, ratiņkoferiem grabot, sekoja gidei, jo šajā kompleksā naktī atrast savu kabīni bez baterijas gaismas palīdzības, bija ļoti sarežģīti, jo kabīņu numuri nebija apgaismoti. Vienā brīdī esam tumsā vieni, nevaram atrast kabīni, kur derētu mūsu atslēga.

Būs jāguļ mežā, jo gide savu mobilā tālruņa numuru, drošības pēc, nav iedevusi. Skatāmies – baterijas gaismiņa šūpojās starp kokiem. „Euuu! Vai tur ir Ināra?!“ Izrādās, ka tā ir mūsu gide. Lūdzam pēc palīdzības. Gide: „Nu, katram jāmeklē pašam!“ Mani nervi neizturēja, es biju pārgurusi, zvērīgi nikna, nesavaldījos un uzbrēcu: „Jūs esat mūsu gide, jūs atrodiet!“ Dažās kabīnēs pavērās durvis un logi – kas gan tumšā naktī bļaustās? Pārsteidzoši ātri un nu jau tuvu pie divpadsmitiem naktī pareizā kabīne tika atrasta.

Ļoti nepatīkams pārsteigums bija kabīnes stāvoklis; teicām gidei, ka tas ir neapmierinošs. „Ja vēlaties luksuss kabīni, būs jāpiemaksā Ls 60.“ Otrā rītā aizgājām uz kompleksa recepciju, paskaidrojām, ka ledusskapim ir sadegušas durvis un mums par 45 Euro iedeva svaigi remontētu kabīni. Izmaksas ziņā gide būtu iedzīvojusies 40 Euro.

Kad šādas, tādas gides nejēdzības pārrunājām ar dažiem līdzbraucējiem, viņi paskaidroja, ka esot jau pie nebūšanām pieraduši, un mums nevajadzētu tādēļ ķert kreņķi.

Uzmanies, dārgais tūrist, prasi jautājumus un pēc iespējas svarīgās lietas lūdz ierakstīt ceļojuma kontraktā.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com