Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jānis Ātrens – intervija

Austrālijas armijas pulkvežleitnants un padomnieks Latvijā

Laikraksts Latvietis Nr. 260, 2013. g. 6. jūnijā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

1. lauku eskadrona (1 Field Squadron) virsnieki 1969. gadā Vjetnamā. Pirmā rindā pašā centrā kapt. Jānis Ātrens. FOTO no Jāņa Ātrena personīgā arhīva.

Jānis Ātrens 2013. gadā. FOTO Gunārs Nāgels.

Plkv.-ltn. Jānis Ātrens vada „tuneļu žurkas“ 2013. gada ANZAC dienas gājienā 25. aprīlī, Melburnā. FOTO Maksis Dārziņš.

Plkv.-ltn. Jānis Ātrens vada „tuneļu žurkas“ 2013. gada ANZAC dienas gājienā 25. aprīlī, Melburnā. FOTO Maksis Dārziņš.

No kreisās: Laikraksta „Latvietis“ redaktors Dr. Gunārs Nāgels, plkv.-ltn Jānis Ātrens. FOTO Ilze Nāgela.

Jānis Ātrens ar sievu un radiem Melburnā. No kreisās: Dzidra un Jānis Ātreni, Dāvids, Maksis, Maija, Toms, Dace un Andris Dārziņi. FOTO Gunārs Nāgels.

Intervija Melburnā, 28. aprīlī

Ilze Nāgela: Cik ilgi jau dzīvojat Latvijā? Kā Jums tur patīk?

Jānis Atrens: Oktobrī būs četrpadsmit gadi, kopš es dzīvoju Latvijā. Un ar Austrālijas pensiju varu ļoti labi dzīvot, bet es nezinu, vai tā man būtu Austrālijā, jo es skatos, cik te ir viss dārgs. Es reiz pa diviem gadiem atbraucu uz Austrāliju, lai uzturētu rezidenci, jo mani ienākumi – armijas pensija man nāk no šejienes.

Gunārs Nāgels: Sāksim sarunu ar vēsturi; kāpēc iestājāties armijā?

JA: Pa pusei patikas, pa pusei nepieciešamības dēļ. Piecdesmitajos gados mani noķēra obligātā militārā dienestā (National Service); puišus iesauca uz trim mēnešiem. Un iesauca pat universitātes studentus. Es biju students tai laikā, un speciāli bija uztaisīts tāds kurss no 1. janvāra līdz apmēram marta vidum, apmēram, lai varētu uzsākt universitātes mācību gadu. (Red. Austrālijā mācību gads universitātē sākas martā.) Pēc tam bija jādienē rezervēs (CMF – Citizen Military Forces), un tur es nodienēju artilērijā. Es arī paliku tajā CMF.

Studējot man gāja grūti ar finansēm, un no piecu gadu inženieru kursa es biju jau nobeidzis trīs gadu kursu. Pēdējos divus gadus es pieteicos uz stipendiju, ko šeit sauc par cadetship. Es pieteicos armijā un pieteicos Dienvidaustrālijas dzelzceļniekos. Armija bija pirmā, kas atsūtīja pieņemšanas vēstuli; viņi man samaksāja mazu algu un dzīvokli pēdējos divus gadus un visus universitātes izdevumus. Par to bija jāatdienē pieci gadi, un es paliku... divdesmit piecus. Pa pusei jau patika, man jau tā lieta bija iepatikusies.

GN: Bet vai tie trīs mēneši obligātā dienestā bija jāiet pilnīgi visiem?

JA: Jā, toreiz visiem.

GN: Kāda bija attieksme armijā pret ārzemniekiem, pret tiem, kas nebija anglosakši?

JA: Es Austrālijā nekad nejutu, ka mani kāds būtu uzskatījis par ārzemnieku. Kad mēs iebraucām Austrālijā, man bija trīspadsmit gadu. Uzreiz mēs gājām austrāļu skolās, iemācījās valodu bez akcenta. Visi skolas draugi, sports, izdarības utt. un asimilējās diezgan stingri. Tas pats bija arī armijā; es nejutu nekādu diskrimināciju kā dīpītis.

GN: Kā tad tikāt uz Vjetnamu?

JA: Vjetnamā es biju visu 1969. gadu, t.i., no 1968. gada Ziemassvētkiem – 25. decembra līdz nākamā gada 25. decembrim – uz dienu.

IN: Vai jūs aizsūtīja, vai pats pieteicāties?

JA: Es biju regulārā armijā, un kur sūta, tur jāiet. Mani zaldāti kādi 80% bija armijā iesauktie, un viņi bija 19 gadus veci. Viņi bija iesaukti armijā, kur saņēma 6 mēnešus pamatmācības, tad 6 mēneši militāro inženieru skolā, kas ir Sidnejas apkārtnē, un tad prom uz Vjetnamu uz vienu gadu. Un tad ārā no armijas. Veterāni redzējuši diezgan briesmīgas lietas...

IN: Cik daudz cilvēku bija Jūsu pakļautībā?

JA: Man bija kādi 54, starp kuriem bija divi seržanti – tie bija vecāki – no regulārās armijas; viens no viņiem bija pat drusku vecāks par mani. Man tad bija 31 gads, kad es biju Vjetnamā, un tie puiši man bija 19 gadīgi... Es biju kapteinis un man bija viens leitnants 22-23 gadus vecs... tas bija interesants laiks.

IN: Interesants – laikam tā ļoti maigi sacīts?

JA: Jā, visbriesmīgākais par Vjetnamu bija, kad tu atbrauc mājās. Bija jāvalkā civildrēbes, nevarēja formā būt; pa puskluso ielido Sidnejas lidostā ar čartera reisu, bet jāiet caur muitu kā civilam tūristam. Bet ārā stāvēja protestētāji, kas toreiz bija pret Vjetnamas karu. Valdība nevarēja vai negribēja nodrošināt, ka tāda lidmašīna nolaižas kādā gaisa spēku bāzē.

Tas bija grūti; kādus 30 gadus es par karu, par Vjetnamu vispārīgi nerunāju. Tagad es esmu tur bijis atpakaļ apciemot tās vietas, paliek drusciņ vieglāk... nu es vismaz varu par to runāt.

GN: Kas bija jādara Vjetnamā?

JA: Vjetnamā mēs bijām tie, ko tagad sauc par kaujas inženieriem (combat engineers), t.i., atbalsta kājniekus, darbojās mīnu meklēšanā, iznīcināšanā, atmīnēšanā un mīnu stādīšanā. Paši austrāļi vainīgi, ka viņi uzstādīja milzīgu mīnu lauku, un, lai tas būtu efektīgs, tas ir jāapsargā. Bija domāts, ka Dienvidvjetnamas armija tos apsargās. Viņi apsargāja, bet vietējie vjetkongi, mežabrāļi un vietējie lauku ciemu iedzīvotāji gāja un raka tās mīnas ārā un pārstādīja tās citur. Un mums lielākais kritušo skaits bija no pašu mīnām.

Parasti jau tās mīnas atrada, kad kāds tām uzkāpa virsū. Visparastākā mīna, kas tika lietota, bija amerikāņu ražotā M16, ko kādreiz arī sauc par Lēcošā Džeka mīnu (Jumping Jack mine). Tā ir tāda skārda bundža ar, apmēram, kilogramu sprāgstvielas. Iekšā ir tāda patrona, kas pirms sprāgšanas izšaujas no zemes, apmēram, gurnu augstumā un tad sprāgst. Un ja kāds ir, apmēram, 30 m rādiusā, tad tam var iet diezgan bēdīgi.

Mūsu pieredze bija tāda, ka viņi tās mīnas nekad nelika pa vienai. Tātad, ja kāds kājnieks atrada kādu mīnu, viņš bija beigts tā vai tā, neviens neizdzīvoja pēc tāda incidenta. Bet viņam apkārt varēja būt vairāki ievainotie. Mēs mēģinājām arvien turēt to 30 m atstatumu starp kājniekiem, kad gājām patruļās, bet tomēr bieži...

Tas riebīgākais darbs bija atrast pārējās mīnas, lai nodrošinātu, ka ceļš pie ievainotiem un kritušā būtu brīvs no mīnām. Tāpēc pie katra kājnieku rotas (Austrālijā to sauc par company), kas bija 108 cilvēki, man bija pieskaitīti divi inženieri. Viņi gāja līdz. Parasti mēs operējām bataljona lielumā un bataljonā ir 4 rotas, katrā pa diviem.

Es biju ar bataljona komandieri tur, ko mēs saucām par Fire Support Base. Tur bija artilērija, mūsu pašu mīnmetēji un inženieri. Man bija parasti vismaz divi, bet kādreiz pat astoņi līdzi. Pārējie mani zēni bija ar tankiem, ar bruņutransportieriem nodarbināti. Tā ka ļoti bieži kādi 80% no tiem maniem piecdesmit bijām ārā mežā uz operāciju. Tas bija tas riebīgākais darbs: atrast mīnas un nodrošināt, ka nesprāgs vēl, jo tur jau diezgan briesmīgi skati, kad tā bumba sprāgst... Tad iet pa gaisu ķermeņa daļas, un ir ievainotie, kas kliedz pēc palīdzības, bet nezin, kā lai tiek viņiem klāt...

IN: Kā Jūs meklējāt un atradāt mīnas?

JA: Ar durkli, iztaustot katru zemes pēdu, un bieži tas notiek tumsā... Mīnas ir diezgan jūtīgas. Tas notiek tā: tu velc sev līdzi divas lentas, un mīna ir, apmēram, tik liela un viņa nav tālu zem zemes, bet nolīdzināta līdzeni ar zemi. Taustot var sajust. Tad, kad sajūt, tad jau redz – tai ir tādi trīs pirksti kā drātiņas uz augšu. Un tad ir caurums kur ielikt to drošības adatu. Mums vienmēr pie cepures bija vairākas tās drošības adatas – ieliek to adatu, aiztaisa ciet un ņem ārā. Tad tā ir droša, un ja neko neatrod, tad lēnām virzās uz priekšu.

GN: Kā ar tuneļiem?

JA: Nu tas bija tas otrs lielākais darbs. Zem visām mūsu bāzēm bija reizēm daudz lielāki, reizēm daudz mazāki tuneļu kompleksi. Vjetnamieši jau augumā maziņi cilvēki, un pagaidu tuneļi jau bija ļoti maziņi. Tie bija, apmēram, divas pēdas, seši reiz divas pēdas (Red.: 1,83 m reiz 61 cm). Mums, rietumniekiem, lai gan bija pāris tādi augumā mazāki žurkas, tie tuneļi jāpārmeklē. Ja viņiem ir bijis laiks, tad viņi sastāda tunelī lamatas. Ja nav bijis laiks, tad tā. Bet visi tuneļi jāpārmeklē, ja gadījumā kādi dokumenti tur atstāti.

GN: Bija visādi pazemes bunkuri, pazemes komandcentri...

JA: Tie lielākie bija vietā, ko sauc Kučī (Củ Chi) – tas bija kādus 30 km uz ziemeļiem no Saigonas – (tagad Hočīminsitijas). Tur bija divas amerikāņu divīzijas apmetušās un zem viņiem bija vesela vjetkongu brigāde. Amerikāņi brīnījās – katru nakti parādās viņu perimetrā iekšā kāds ducis vai divdesmit vjetkongu ar apšaudi, uzspridzina lietas un pazūd... Mēs viņus atradām. Austrālijas inženieri tos tuneļus atrada.

Tur bija milzīgs komplekss trīs stāvos – slimnīcas, noliktavas... Tagad tas ir tūristu apskates objekts, bet tūristiem izbūvētas lielākas tās ieejas un tuneļi ir paplašināti. Tur ir izstādes – parādīts kā tikt ārā un iekšā, plānveidīgi parādīts, cik liela tuneļu sistēma – tiešām, kādi 40 ha. Karā laikā, ap 1966. gadu, tur iekšā dzīvojuši ap 300 vjetkongu. Tas bija laikā pirms es pats biju Vjetnamā.

Kad es tur biju, tad Ziemeļvjetnamas armija noteikti bija kaut kur bija nobāzējusies, un mēs atradām kādu mazāku vienību. Viņi parasti izvairījās no kontakta, no konvenciāla kara. Tā partizānu taktika jau bija tāda: ja ienaidnieks nāk ar spēku, tu izvairies no viņa; tu viņu tikai kaitini, kamēr tev ir milzīgs pārspēks, tad tu... Tā jau bija, ka amerikāņiem bija pusmiljons karavīru Vjetnamā; uz laiku austrāliešiem bija 8000 – trīs bataljoni; visas tās palīgvienības utt. Mēs, kaujas inženieri, bijām tikai kādi 200. Bija arī citi inženieri, kas būvēja tiltus, ceļus un lidlaukus, nometnes utt.

IN: Tieši kaujās Jūs nepiedalījāties?

JA: Nodarbojāmies ar patrulēšanu un mīnu neitralizēšanu. Mani puiši gāja līdzi kājniekiem, un, kā kājniekiem bija kāda sadursme, tā viņi bija klāt. Ja bija darīšana ar mīnām, tad viņi bija centrā, citādi tālāk. Mums 36 krita no tiem 200, kas tur bija. Katru gadu mūs nomainīja – septiņus gadus mēs tur bijām. Vispār kopā sanāca kādas 1400 tās tuneļu žurkas. Tagad ir tāda tuneļu žurku asociācija, to var paskatīties arī internetā (tunnelrats.com.au). Ir arī žurnāls, kurā ir saraksts par visiem, kurus esam apzinājuši pa visi Austrāliju, kas tagad vēl ir palikuši dzīvi. Žurnāli iznāk ik pa 6 mēnešiem, kā kuru reizi.

IN: Žurnāls ir kā sazināšanās, bet cik bieži tiekaties?

JA: Katru ANZAC dienu katrā galvaspilsētā. Melburnā ir visvairāk, un tādēļ es braucu šurp, mani uzaicināja uz Melburnu vadīt gājienu. Man liekas, ka mēs bijām kādi 40; te bija arī no visas Viktorijas sabraukuši. Visi žurnāli tiek uzlikti tīkla lapā.

IN: Bildēs redzamie tuneļi ir tik mazi, ja tur jāielien iekšā...

JA: Jā, un tad tie tuneļiem tas vāks ir virsū.

IN: Tur ir tumšs, vajag kādu gaismu; vai jums bija kāda lampa pie cepurēm?

JA: Jā, mums bija baterija un pistole. Lien tur iekšā un... es gan personīgi nevienā neielīdu, kaut arī biju toreiz drusku plānāks cilvēks.

GN: Vai Vjetnamā iznāca satikt vēl kādu latvieti?

JA: Manā rotā bija kaprālis Avotiņš.

IN: Ko tagad dara Avotiņš? Vai jums ir kādu kontakti?

JA: Es viņu satiku vienā no sanāksmēm novembrī Sidnejā, viņš arī bija uz salidojumu; satiku viņu pirmo reizi pēc Vjetnamas, tas ir 43 gadi pēc tā laika. Citus latviešus es nezinu, bet droši vien jau bija.

GN: Kāda Jums bija sadarbība Latvijā: ar aizsardzības ministriju, vai ar armiju?

JA: Man bija sadarbība ar Aizsardzības ministriju. Mums bija tāda baltiešu ārzemju virsnieku savienība. Tā bāzējās Savienotajās valstīs, un es arī tajā biju iestājies. Viņi noorganizēja konsultantus – palīgus – padomniekus.

Toreiz, kad Ģirts Valdis Kristovskis bija aizsardzības ministrs, viņš ļoti aktīvi rekrūtēja tieši padomniekus no ārzemēm. No tās virsnieku biedrības mēs aizbraucām kādi astoņi: divi no Austrālijas un seši no Amerikas. Sāku strādāt par padomnieku, un tas galvenais mērķis bija dabūt Latviju iekšā NATO.

Jaunu valstu iestāšanās – nebija nekāda procedūra priekš tā agrāk izstrādāta. Polija iestājās, bet tā iestājās bez nekādas formālas pārbaudes. Nākošā vilnī bija Baltijas valstis, un mēs izstrādājām tādu iestāšanās plānu. Tur ierakstīja visas tās lietas, kas Latvijai jādara, kam jāatbilst, pirms var iestāties. Par to diskutēja un to saskaņoja ar NATO, un tad NATO pārstāvji brauca katrus trīs vai sešus mēnešus un skatījās, kā mums iet, un ļoti labvēlīgi skatījās. Latvija 2004. gadā tika NATO.

Pēc tā tad es arī izbeidzu savu darbību Aizsardzības ministrijā un trešo reizi aizgāju pensijā, bet pensija gan nesanāca no Latvijas. Kad es tur biju nostrādājis par padomnieku divas dienas, mani iesauca pie ministra Ģirta Valda Kristovska un viņa biroja vadītājs, arī austrālietis Feldmanis no Tasmānijas, man saka: Janka, vai Tu esi labs birokrāts? Es saku: Jā, es domāju, ka es esmu labs birokrāts. Pēc armijas es strādāju Aizsardzības ministrijā pie zemūdens projekta (pagājušā zemūdens projekta, jo tagad jau ir jauns). Ministrs saka: Mums ir tāda problēma – valsts sekretārs ir ārzemēs – Amerikā uz gadu un mācās angļu valodu un biznesa menedžmentu (Rinkevičs, tagadējais ārlietu ministrs). Mums valsts sekretāra vietniece – jauna meitene iesniegusi atlūgumu, iet prom strādāt pie Šķēles par padomnieci. Tu esi labs birokrāts, tu varētu būt Valsts sekretāra vietnieks. Tieši loģistika ir mana stiprā puse. Nu, labi, jāmēģina ir, un tā es nostrādāju par Valsts sekretāra vietnieku apmēram gadu; tad atgriezās Rinkēvičs.

Man sirds neizturēja, mēs briesmīgi strādājām – ilgas stundas un kur tu griezies, tur tā korupcija, un lietas, kas taisa tik komplicētas. Tā vecā sistēma, tā komunistu sistēmas birokrātija, tā ir savādāka: no rīta piekar bļembaku par labu darbu, bet pēcpusdienā izsniedz rājienu par to, ka tu kādu normu neesi izpildījis. Motivācija nav tik daudz nauda kā tiešā uzdevumu pildījums un sodīšana; nevis kāda paša attīstība vai mērķu sasniegšana, vai realizācija. Un nebija lietu sakārtošanas sistēma (filing system): kāda tā no padomju laikiem bija palikusi, tāda tā arī bija. Un tad papīri: ienāk vēstule un tad tā iet apkārt pa dažādiem birojiem tāpat bez vāka. Ieviesu tur sistēmu. Tad sāku lasīt lekcijas ierēdņiem par motivāciju.

IN: Tas ir milzīgi liels darbs, bet vai kaut kas ir uzlabojies šodien?

JA: Izskatās, ka ne. Dombrovskis ir lielākais piemērs. Ja viņam nāk kāda problēma, mēs diskutēsim par to, izveidosim darba grupu... un tas tikai atliek to visu lietu. Parunāsim, padomāsim, izvērtēsim... Un nekas nenotiek.

GN: Ko tagad darāt Latvijā?

JA: Tagad es esmu Delnas padomes loceklis, un tur mums arī grūti iet; mūžīgais naudas trūkums. Valdība jau strādā aktīvi pret mums, jo mēs esam valdībai neērti. Normāli lielas firmas būtu tie galvenie atbalstītāji. Austrālijā Transparency International atbalst BHP un citas lielas firmas. Biedra nauda ir 10 tūkstoši gadā, kas jau būtu mūsu budžets. Latvijā neviena firma negrib atklāti iestāties. Tagad ir viena, kas skaitās atbalstītāja, un noziedoja mums 10 tūkst. latu, kas mums ļoti palīdzēja, bet tāda līdz šim ir viena. Līdz šim katru gadu mums Sorosa fonds ziedoja, bet tas arī samazina savu devumu. Dažas vēstniecības – Norvēģu vēstniecība, Holandiešu vēstniecība. Mēs taisām dažādus pētniecības projektus.

IN: Kas tagad Delnai ir uzmanības degpunktā? Kāda veida problēmu pētat?

JA: Mēs mēģinām uzraudzīt visu kaut ko; mūsu viedokli jau žurnālisti lūdz. Kādreiz mēs bijām nomelnoti par sorosistiem no vienas grupas Ventspilī, bet interesanti, ka tā firma, kas ir mūsu pirmais atbalstītājs, arī ir no Ventspils, kas ir Lemberga pretinieki. Es domāju, ka demokrātija nav praktiski ieviešama postkomunisma štatos, kur atļauj eksistēt 20 partijām un uz vēlēšanām iet 20 dažādas partijas, no kurām 5 vai 6 ievēl saeimā, un tad 5 vai 6 dažādās pašvaldībās, ieskaitot Ventspilī.

Valsts aparāts ļoti bieži arī strādā savtīgās interesēs. Un tajā koalīcijā tur ir Visu Latvijai!, Vienotība un Zatlera Reformu partija, kas šeit būtu īsts politisks joks, anekdote.

Vienīgais, par ko vienojās ir tas, ka Dombrovskis dabūja caur to, ka tikām ārā no tās finanšu krīzes. Tagad varbūt tiešām ieviesīs eiro, bet tas arī vēl nav 100% droši. Ja taisītu referendumu, tauta nobalsotu pret.

IN: Kā jums izskatās Latvijas armija patreizējā situācijā uz NATO fona? Armija ir sagatavota, apmācīta?

JA: Jā, es domāju gan. Latvija izbeidza obligāto dienestu, kas bija lielākais dzīvā spēka pienesums. Ir liels bezdarbs, tāpēc rekrūtēt regulārajā armijā nav problēmas. Mums ir obligātie ārzemju izsūtījumi, kur, manuprāt, tiek ļoti labi sagatavoti – tagad uz Afganistānu. Kādreiz bija uz Kosovo. Zemessargi turpretim, man liekas, mazliet klibo. No sākuma zemessargi bija ļoti spēcīgi; bija daudz brīvprātīgo un labas apmācības. Toreiz jau bija ar zināmas priekšrocības – varēja ieroci nēsāt.

IN: Vai zemessargiem ir reāla sadarbība ar armiju?

JA: Nu it kā ir. Man tas ļoti atgādina Austrāliju 50tos gados, kad bija armijas rezervē – Citizen Military Forces (CMF). Tā sadarbība it kā pastāvēja, bet CMF bija galīgi atsevišķi. Te arī zemessargos nav regulārie kadri, bet, manuprāt, vajadzētu vismaz vai nu komandierim, vai komandiera palīgam būt regulāram katram zemessargu bataljonam.

Cik es zinu, viņi ir vairāk neatkarīgi.

IN: Vai viņiem ir ieroči?

JA: Jā, ieroči man liekas ir joprojām, bet laikam mājās nevar vairs turēt. Sākumā drīkstēja turēt mājās; viņi ir treniņos, apmācībās. Bet kas arvien ir stipri, tie ir Ģirta Valda Kristovska ieviestie jaunsargi. Tā organizācija tiešām ir vērtīga un ir labi atbalstīta no regulārās armijas.

IN: Viņi ir armijas paspārnē?

JA: Jā, viņi ir armijas paspārnē, viņi tiek trenēti, dodas dažādās ekskursijās un apmācībās; tie parādās ziņās daudz vairāk.

IN: Liels paldies Jums par interviju, paldies par laiku, ko veltījāt mūsu sarunai. Lai jums laimīgs mājupceļš uz Latviju, uz Jēkabpili! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com