Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gaismas izslāpusī

Lidijas Dombrovskas jaunā dzeju grāmata

Laikraksts Latvietis Nr. 262, 2013. g. 18. jūnijā
Dagnija Dreika -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Klusuma_klarnete

Grāmatas „Klusuma klarnete“ vāks.

Lidija Dombrovska. „Klusuma klarnete“. Dzeja. Rīga, SolVita, 2012-2013. Ar autores vāka dizainu.

Klusuma klarnete gan iepriecina ar savu baltums un tīrības izjūtu, bet nesagādā nekādus pārsteigumus, jo ir ļoti tipiska grāmata šai autorei, kas Latvijā jau ir diezgan pazīstama – tā ir Austrālijā dzīvojošā latviešu māksliniece un rakstniece, kuras darbi agrākajos gados jau atraduši sev cienītājus. Lielākoties starp tiem, kas novērtē garā mūžā uzkrātu atziņu bagāžu un tiecību pēc saules un gaismas, jo ir nogurši no negatīvajiem uzslāņojumiem, ko par varēm mēģina uzbāzt jaunāki ļaudis, nonākot pat līdz rupjībām, angliskiem un krieviskiem žargoniem. Sak, ja jau ir demokrātija, tad par visu naudu! Nesen kāds jauns autors atzinās, ka baidoties – ja krievu lamuvārdu nebūs, tādu dzeju neviens nepublicēs. Kā teiktu Lidija Dombrovska: Pasaulē paģiras valda (197. lpp.) Un: Vienmēr tas pats! Mēs gudri spriežam / par tēmām nebūtiskām/ un tumšs top skats. (175. lpp.) vai: Laikmets ir tāds laidars, kurā mēs dzīvojam. (172. lpp.)

Lidija Dombrovska ir centusies tikt vaļā no trimdnieciskās valodas žņaugiem, šajā dzejas apkopojumā ir jūtami mazāk svešvārdu (būtu gan derējis tos izskaust pavisam) – viņa pat pasludinājusi tādu programmu:

Svešvārdu džipi drasē
laika telpā.
Slengs slenga galā.
Senvārdi, jaunvārdi
veldrē krīt.

Mūsu valodas bagātība –
zemslāņi, virsslāņi – vēl dzīva
kā tava izcelsme, asinsvadi.
Senču un mūslaiku mitoloģija.

Svešzemju vārdus nelieto –
teniskurpes pie tautastērpa nepiestāv,
sauc bites ciemos, lai spieto
tavas valodas ainavā!
(126. lpp.)

Prieks par Brūverisko valodas ainavu, kas nupat jau folklorizējusies.

Tāpat kā par rainiski kabalistisko gaismas un saules kultu (pēc principa – saule (gaisma) ir Dievs):

Visas dzīvības acis
raugās uz saules pusi.
Stāvu uz zemes grīdas,
gaismas izslāpusi.
(15. lpp.)

Kā jau ar rakstošajiem gleznotājiem mēdz notikt, viņa strādā ar tā dēvētās „aizredzes“ jomu. Un paziņo gluži Aspazijas garā:

Bet aizredzē, aizlaiku telpā visu dienu
zvīļoja zelta purenīts.
(16. lpp.)

Stilistika ir atpazīstama, tuva un mīļa, bet termins aizredze būtu ieviešams plašākai lietošanai. Lidijas Dombrovskas darbs ar valodu nes interesantus augļus, piemēram: apburtība (174. lpp.), snaicījās (196. lpp.), līkločāt (186. lpp.) – iznākums šķiet daudz pievilcīgāks nekā svešvārdi, kuri nereti ir ar pareizrakstības kļūdām – tāpat kā uzvārdi (piemēram. 181. lpp. ir Goja, bet jābūt – Goija) – nav gan skaidrs, vai tā ir drukas kļūda vai nepareizs atveidojums. Ir pat tādi, kuriem būtu nepieciešams zemsvītras skaidrojums, kaut vai Elisijs (sengrieķu mitoloģiskā brīnumvalstība), jo citādi klasiski neizglītots nezinātājs var domāt, ka runa ir par sievieti, vārdā Elisija (190. lpp.) Tāpat ir ar Helikonu 195. lpp.

Vispār grāmatā šādu košumu ir tā kā par daudz, šis tas būtu bijis jāīsina, derētu stingrāka dzejoļu atlase. Tagad iznāk mazliet kā autores dzejolī: Daudz krāsainu pūķu ir tavā pusē, un visus tu uzlaid vienā laikā.

Kā allaž, lasītāju priecē viņas humora izjūta un aforistiskums, kas latviešu dzejniekiem nav necik raksturīga īpašība:

Es aiztriecu lapsu lapās,
vilks neattapās.
(20. lpp.)

Par dzīvi nav noma jāmaksā.
(182. lpp.)

Vai:

lietot abus ragus vienādi
un uzbrukt taisni.
Cirtieni ar vienu ragu vien
neder. (To zina politiķi.)
(136. lpp.)

Un pat ļoti trāpīgi, ar lielu vispārinājuma spēku – jo mēs sāpīgi attopamies, ieraugot sevi nelielā, karikatūriski uzmestā ainiņā:

Kukaiņu zemeslodē
cīkstīšanās modē,
kukaiņi cits citam
uz kājām min.

(...)

Kukaiņu zemeslodē
saule pirms ausmas riet,
pat mazākais knislītis
prāto, kā uz citu planētu
emigrēt.
(132. lpp.)

Citējot Lidiju Dombrovsku:

patiesība – aksioma (apgalvojums? Apliecinājums? Bezpierādījumu atzinums?) vai pieņēmums,
katram savs jājamzirdziņš
no tērauda vai koka.
(176. lpp.)

Citiem vārdiem sakot, tērauda zirdziņus būtu laiks pārkausēt, jo šajā dzejā vairāk iederētos tie, kas no koka.

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com