Kad vilciena riteņu klaudzieni atmiņā skan...

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu vīru koris. Diriģente Daina Jaunbērziņa. FOTO Kristian Simmul.

Svētdien, 16. jūnijā Sidnejas Latviešu biedrības namā Stratfildā pulcējās tie visu trīs Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ļaudis, kas uz savas ādas izbaudījuši izvešanas šausmas, kā arī sievas, vīri, bērni, mazbērni, kas sāpīgos atmiņu stāstus dzirdējuši no saviem mīļajiem. Klātesošas ir arī valsts amatpersonas un mediju pārstāvji.

Pasākumu atklāja Kopīgās baltiešu komitejas prezidente Tīju Krole-Simule (Tiiu Kroll-Simmul (President of the Joint Baltic Committee), kas pēc īsas uzrunas aicina priesteri Meelis Rosma teikt aizlūguma lūgšanu.

Igaunijas ģenerālkonsule Trīne Rajasala (Triinu Rajasalu) savā uzrunā atgādina traģiskos notikumus, kad 1941. gada jūnijā vairāk nekā 65 000 cilvēku, galvenokārt sievietes, bērni un veci cilvēki, tika izsūtīti no savām mājām, un lielākā daļa no viņiem vairs neatgriezās, uzsverot, ka tas ir mūsu kopīgais pienākums – palielināt informētību par noziegumiem pret cilvēci, kas pastrādāti totalitārā režīma laikā. „Mēs esam to darījuši šeit Austrālijā gadu desmitiem un mums ir jānodrošina, ka nākamajām paaudzēm nebūs aizmirst vēsturisko netaisnību, ko komunisms izraisīja cilvēku miljoniem visā pasaulē 20. gadsimtā.“

Mazai atkāpei varu pieminēt, ka Rīgā šis piemiņas dienas pasākums notika 14. jūnijā, atzīmējot precīzi 72. gadu jubileju kopš traģiskajiem 1941. gada notikumiem. Klusuma brīdī pie Šķirotavas un Torņkalna dzelzceļa stacijas un vainagu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa, galvenokārt, pulcējās sirmgalvji, prezidents un pienākuma vārdā ieradušās amatpersonas. Izskatās, ka jauniešiem šī diena iegūst vērtību tikai tajā gadījumā, ja mājās ir kāds sirmgalvis, kas padalās ar saviem atmiņu stāstiem, bet citādi tas ir tikai citas krāsas datums kalendārā.

Lietuvas jaunieši piedalījās ikgadējā Misija Sibīrijā projektā, kura ietvaros arī dodas uz Sibīriju. Viņu nodoms saglabāt kapa vietas deportētajiem, kā arī tiksies ar etniskajiem lietuviešiem, kas joprojām dzīvo tur.

Arī Igaunijā piemiņas pasākums notika 14. jūnijā, kura ietvaros Unitas (nozīmi skatīt raksta lejasdaļā) un sešas citas atmiņas institūcijas aicināja cilvēkus dalīties ar savu ģimenes stāstu par deportāciju. Tāpat notika publiska akcija Kogu me lugu (Mans pilnais stāsts), kuras ietvaros atmiņu stāsti tika uzklausīti no nejaušiem klātesošajiem. Tika veikti arī video ieraksti, skanētas fotogrāfijas un dokumenti.

Papildus atmiņu stāsti tika atzīmēti no koka veidotā Igaunijas kartē, kas vēlāk taps izstādīta Tallinas muzejā.

Sava uzrunā Trīne Rajasala turpina: „Totalitārie režīmi 20. gs. pārtrauca dzīvi miljoniem cilvēku. Simtiem tūkstošu bija spiesti pamest savu dzimteni. Daudzi tā arī nepiedzīvoja neatkarību un atjaunoto demokrātijas pārbūvi.“

Igaunijas dzejnieks Juhans Līvs (Juhan Liiv) ir teicis: „Tie, kas neatceras pagātni, dzīvo bez nākotnes.“

Citēšu Austrālijas ministru prezidentes Džūlijas Gilardes (Julia Gillard) vēstuli, kuras ietvaros viņa sūta savus sveicienus apvienotās Baltijas komitejai, paužot cerību, ka sniegtā palīdzība un atbalsts rada drošības sajūtu, ka šie traģiskie notikumi neatkārtosies. Ekselence izsaka savu līdzjūtību un atbalstu visiem tiem, kuri cietuši deportācijā, uzsverot, ka valstiskā līmenī visas trīs Baltijas valstis tiek uztvertas ar sadraudzību un cieņu. „Austrālija ir dinamiska un daudzveidīga valsts, kurā visi cilvēki var brīvi izteikties un dalīties ar savām kultūras vērtībām, un es vēlos pateikties par ieguldījumu visiem, kas Austrālijas sabiedrību padarījuši labāku cauri gadu desmitiem.“

Vēstulē no opozīcijas līdera Tonija Abota (Hon Tony Abbott MHR) pēc līdzjūtības vārdiem, sveicieniem un laba vēlējumiem, arī izskan pateicība par ieguldījumu Austrālijas sabiedrības celšanā, kas kopš 1788. gada bijusi imigrantu sabiedrība, kurā ik pa laikam ieplūst jauni labākas dzīves meklētāji.

Pēc svinīgajām uzrunām uz skatuves podestiem secīgi kāpj visu trīs Baltijas valstu kori. Krāšņi tautu tērpi, skanīgas balsis, katrai valstij nozīmīgas dziesmas. Mūsu latviešu vīru koris patiesi satricina ikviena sirdi. Skanot Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas un Latvju zeme vaļā stāv daudzi notrauš asaru, un arī man blakussēdošie pasākuma viesi, kas nerunā un nesaprot latviski, atzīst, ka šīs dziesmas patiesi ļoti uzrunā.

Pēc koncerta, baudot vīnu un uzkodas, pasākuma dalībnieki dalās savās sajūtas, tajā, kas uzrunājis koncertā, kas nāk prātā, ritinot atmiņu kamolīti, un kāda nākotne rādās rīt.

Līdztekus sarunām Baltajā zālē iespējams apskatīt Baltijas mākslinieku izstādi, kas nulle kā atklāta par godu šim piemiņas pasākumam. (Darbus var arī iegādāties!)

Interesentus gribu iepazīstināt ar kādu projektu, par kuru stāstīja Igaunijas Ģenerālkonsule Trīne Rajasala: 2008. gadā bijušais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs radīja Unitas fondu, kas tika izveidots Tallinā ar misiju veicināt izlīgumu starp sabiedrību un totalitārisma sekām. Projekta ietvaros uzmanība tiek koncentrēta uz faktu izmeklēšanu un atklāšanu, kā arī pastrādāto noziegumu un komunistiskā režīma ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. Fonda ideja ir veicināt cilvēktiesības un Eiropas vērtības, neaizmirstot mūsu pagātni un vēsturisko kontekstu.

Lai nodrošinātu to, ka pasaule atceras un izprot sāpīgo totalitārisma pieredzi, vēsturisko faktu izklāsts tiek iekļauts izglītības programmās.

Fonda mērķis ir sasniegt trīs galvenās mērķa grupas: jauniešus, ekspertus, pētniekus un sabiedrību kopumā, projektos izmantojot modernās komunikācijas un video tehnoloģijas.

Pārdomājot savas zināšanas par šo piemiņas dienu, iepazīstot citu Baltijas valstu pieredzi un aktivitātes, varu vien secināt, ka mani labākie skolotāji un patieso stāstu reaminētāji bija mani vecāki. Tēvs pats divreiz piedzīvojis izsūtīšanas šausmas, bet skolā par to maz runāja un manā laikā augstskolā tādām dienām nepievērsa uzmanību. Mediji? Varbūt, bet arī sausa faktoloģiska informācija. Lai jaunā paaudze izprastu šīs dienas nozīmīgumu, ir vajadzīgs klātesamības efekts, tāpēc es priecājos par kaimiņvalstu pieredzi un izglītojošām programmām.

Bet neaizmirstiet, ka patiesās vēstures nesēji esat Jūs, kas pārdzīvojāt visus šos notikumus uz savas ādas. Vai esat veikuši pierakstus, notikumu izklāstus, ar bērnu un mazbērnu palīdzību iefilmējuši savu atmiņu stāstījumus? Ja esat, tad tas jau ir liels ieguldījums vēstures liecību saglabāšanā, bet ja nē, tad sarosieties un rīkojieties, lai Jūs, liekot roku uz sirds, varētu teikt – Es zinu, ka kāds tagad šo piemiņas dienu izpratīs labāk.

Ilze Viļuma – Bonija
Laikrakstam „Latvietis“