Aizvesto piemiņas atceres Kanberā

Palielināt / Enlarge

Kanberas baltiešu biedrību priekšnieki un viesis B. Krūmiņš no Adelaides. No kreisās: Viktoras Martisius (lietuviešu), Reet Bergman (igauņu), Bruno Krūmiņš (Adelaide) un Ēriks Ingevics (latviešu). FOTO Imants Skrīveris.

Kanberas baltiešu kopīgi rīkotais Aizvesto piemiņas akts notika sestdien, 15. jūnijā, austriešu kluba telpās Mosonā (Mawson).

Piemiņas aktu atklāja un vadīja Kanberas Latviešu biedrības priekšnieks Ēriks Ingevics.

Savā ievadrunā viņš runāja par deportācijām no Baltijas valstīm 1941. gada 14. jūnijā un pēckara gados. Viņš teica, ka Padomju genocīds pret Baltijas tautām sākās jau 1930tos gados Staļina lielās tīrīšanas laikā Padomju Savienībā, kad daudzi tūkstoši baltiešu aizgāja bojā.

Visas masu deportācijas notika Staļina varas laikā. Pēc Hruščova runas 20. Komunistu partijas kongresā 1956. gadā, kurā viņš nosodīja Staļina represijas, sākās destaļinizācijas periods, kas pastāv līdz Padomju Savienības sabrukumam.

Bet, kopš Krievijā pie varas ir nācis Putins, oficiālā nostāja pret Staļinu ir mainījusies. Staļins tiek atkal celts godā par viņa nopelniem, uzvarot karu pret Vāciju un izveidojot Padomju Savienību par pasaules lielvaru.

Šie notikumi skar arī Baltijas valstis, jo ir redzams, ka Krievija grib dabūt šīs valstis zem savas kontroles ne ar militāru varu, bet caur vēlēšanām, pārliecinot vēlētājus balsot par prokrieviskām partijām.

Atliek cerēt, ka Baltijas valstis nemainīs savu Rietumu orientāciju un nepadosies pieaugošajam politiskajam spiedienam no Krievijas.

Piemiņas akta runu teica Adelaides Latviešu biedrības priekšnieks un bijušais Dienvidaustrālijas gubernatora vietnieks Bruno Krūmiņš, AM.

Runas tēma – Baltiešu deportācijas (1941 – 1953). Šī runa bija precīzs, vēsturisks, atainojums par iemesliem, brutalitāti, deportēto dzīves apstākļu liecībām, šo aizvesto piemiņai celtiem pieminekļiem un šodienas Baltijas valstu valdību pārstāvju aktivitātēm šo varmācību atgādināšanā Eiropas Parlamentā.

Savu runu Krūmiņš ievadīja, atzīmējot vēsturisko 1939. gada 23. augustā parakstīto Molotova-Ribentropa līgumu, kas atļāva toreizējai Padomju Savienībai pārņemt Baltijas valstis, Poliju, Somiju un Rumāniju. Notika Padomju Savienības armijas ienākšana Baltijas valstīs un to iekļaušana Padomju Savienībā.

Sekoja Padomijai nevēlamo cilvēku izsūtīšana, kas notika necilvēciskos apstākļos. Izsūtamos bija no zīdaiņiem līdz sirmgalvjiem (70% sievietes un bērni). Ģimenes izšķīra, vīrus nosūtot vergu darbos uz GULAG nometnēm un sievietes ar bērniem nežēlīgos apstākļos Sibīrijā.

Apskatot katras baltiešu tautas izvešanas atsevišķi, Krūmiņš stāstīja gan par tā laika oficiāliem faktiem, gan arī atsevišķu izsūtīto liecībām. Viņš pieminēja igaunieti Anna Lehtmeta (Ann Lehtmets), kas izdzīvoja Sibīriju un kopā ar savu znotu Dr. Daglasu Hoili (Douglas Hoille) uzrakstīja grāmatu Sentence Siberia, kurā tiek aprakstīta aizvešana un dzīve Sibīrijā. No latviešiem tiek pieminēta Sandra Kalniete Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, no lietuviešiem – Dalia Grinkevičius Frozen Inferno.

Kā piemiņa Aizvestajiem ir lielais skaits celto pieminekļu, muzeju un piemiņas vietu visās trijās Baltijas valstīs.

Statistika par aizvestajiem ir sekojoša:

Igaunija – 1941. gadā ap 10 000 un 1949. gadā ap 27 500;

Latvijā – 1941. gadā ap 15 500 un 1949. gadā ap 44 000;

Lietuva – 1941. gadā ap 16 250 un 1948/51 ap 93 000.

Apskatot šo aizvesto cilvēku likteņus, Krūmiņš citē divus slavenus Staļina izteicienus:

Viena nāve ir traģēdija, – miljons statistika.

Nāve atrisina visas problēmas – nav cilvēka, nav problēmas.

Runas turpinājumā Krūmiņš stāstīja par baltiešu delegātiem pie Eiropas parlamenta un viņu darbu, organizējot sanāksmes un konferences, kurās tiek runāts un stāstīts par bijušās Padomju Savienības necilvēcisko režīmu. Viņš pieminēja Inesi Vaideri, kura noorganizēja konferenci ar tēmu – Dāvids un Goliāts – mazas nācijas totalitārā varā (David and Goliath – small nations under Totalitarian Rule). Tāpat arī Sandru Kalnieti, rādot Briselē filmu Piemini Sibīriju (Remember Siberia), un pēc filmas noskatīšanās laižot klajā grāmatu Sibīrijas bērni, kā arī stāstot par savu grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos.

Šogad, 2013. gadā, baltiešu delegāti pie Eiropas parlamenta ir uzsākuši speciālu akciju. Lai piegrieztu pasaules uzmanību GULAGiem un to upuriem, šie delegāti vāc parakstus, lai varētu nominēt organizāciju Memorial 2014. gada Nobela Miera prēmijai.

Memorial ir cilvēktiesību un labdarības organizācija, un tās mājoklis ir Krievijā. Tās mērķis ir stāstīt par varmācībām GULAGos, par GULAGu upuru likteņiem un sniegt legālu un finansiālu atbalstu tiem, kas izdzīvoja vai viņu ģimenēm.

Runu nobeidzot Krūmiņš izteica cerību, ka Aizvesto ciešanas ieies pasaules vēsturē. Viņa vārdi klausītājiem bija – „Mēs godinām viņus un mēs pieminam viņus.“

Akta turpinājumā Juris Jakovics nolasīja Laumas Dubultas (viņsaulē) 1972. gadā rakstīto dzeju veltītu savam tēvam, virsleitnantam Jānim Dubultam, kurš tika deportēts no Gulbenes uz Noriļsku 1941. gadā.

Pianists Voicehs Visņivskis (Wojciech Wisniewski) atskaņoja dažus Šūmaņa un Šopēna darbus.

Noslēgumā akta dalībnieki ar saviem parakstiem atbalstīja baltiešu delegātu pie Eiropas parlamenta akciju nominēt organizāciju Memorial 2014. gada Nobela Miera prēmijai.

Pirmdien, 10. jūnijā Kanberas Latviešu ev. lut. draudzes rīkotais dievkalpojums bija veltīts Aizvesto piemiņai. Dievkalpojumu vadīja mācītājs Dainis Markovskis no Melburnas.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“