Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Dziesmu svētki ir atklāti! Laiks aizmirst visas raizes (vismaz uz vienu nedēļu) un dziedāt, dejot priecāties. Mēs esam daļa no UNESCO mantojuma, un mēs spējam visu!

Latvieši prot sasparoties uz šādiem masu pasākumiem. Mākam viens otru iedvesmot un atbalstīt. Dziesmotās vienības un deju kolektīvi sadarbojās un veic patiesus brīnumus. Bet kas notiek pēc tam? Cik ātri atgriezīsimies uz neiecietību un savstarpējo strīdēšanos?

Īstā dzīve nav vieni Dziesmu svētki vien, bet tomēr jāatceras, ka Dziesmu svētki ir daļa no īstās dzīves. Otrā puse no īstās dzīves ir vēsturiskais mantojums, no kā nevaram tikt vaļā to vienkārši ignorējot. Šonedēļ savu 20 gadus pastāvēšanu atzīmēja Latvijas Okupācijas muzejs. Par to, cik šī iestāde ir svarīga, liecina kaut vai tas, ka jubilejas atzīmēšanā piedalījās VISI dzīvi esošie Latvijas prezidenti – Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers un Andris Bērziņš.

Andrim Bērziņam bija viegli ierasties, jo Rīgas pils remonta laikā prezidents mitinās kaimiņos esošā Melngalvju namā. Rīgas mērs Nils Ušakovs strādā nedaudz tālāk – Rātslaukuma otrā pusē, bet viņš pats neieradās, tai vietā sūtot Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju, partijas Gods kalpot Rīgai biedri Eiženiju Aldermani, lai nolasītu viņa sveicienu Okupācijas muzejam.

Tātad atbalsts no visām pusēm – prezidentiem, Saeimas (priekšsēdes Solvitas Āboltiņas personā), valdības (kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes personā), pilsētas, ārzemēm (PBLA priekšsēža Jāņa Kukaiņa personā). Šis ir skaidrs apliecinājums par to, ka Okupācijas muzeja darbs tiek uzskatīts par svarīgu un vajadzīgu.

Tai pašā dienā Saeimas namā darbojās konference Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai. 2013. Tēmas bija dažādas, bet kopsaucējs bija gan atgriešanās politika, gan diasporas iekšējās saites un saites ar Latviju stiprināšanu. Konferencē piedalījās arī augsta ranga Latvijas pārstāvji.

Ja mēdz raksturot veco trimdu kā politiskos bēgļus un okupācijas upurus, tad pēdējo gadu ekonomiskos bēgļus bieži uzskata par finanšu krīzes vai citu ārēju ietekmju upuriem. Tas nav pareizi. Arī jaunā diaspora ir okupācijas upuris, jo, ja nebūtu bijusi ilgstošā okupācija, tad Latvijas saimnieciskais stāvoklis būtu turējies pie Eiropas augstākajiem līmeņiem. Pat arī tad, ja karš būtu divreiz šķērsojis mūsu zemi.

Ja esam brīvi, tad spējam nodrošināt gan Dziesmu svētkus, gan saimniecisko uzplaukumu. Tikai jāmāk sastrādāt.

GN
2013. g. 4. jūlijā