Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kurzemes Šveices vārti

Kandava un Buses pilskalns

Laikraksts Latvietis Nr. 266, 2013. g. 19. jūlijā
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kandavas luterāņu baznīca kalnā. FOTO Aina Gailīte.

Kandavas Promenāde. FOTO Aina Gailīte.

Kandavas katoļu baznīca. FOTO Aina Gailīte.

Tilts pār Abavu Kandavā. FOTO Aina Gailīte.

Ojāra Feldberga skulptūra „Atvars“ Kandavas skvērā. FOTO Aina Gailīte.

Skats no Buses pilskalna. FOTO Aina Gailīte.

Pilskalna puķu pļava ar nārbuļiem. FOTO Aina Gailīte.

Pirms Buses pilskalna. Šajās mājās dzīvo dzimta, kuras jaunā paaudze apsaimnieko pilskalnu. FOTO Aina Gailīte.

Govju gans. FOTO Aina Gailīte.

Abava. FOTO Aina Gailīte.

Izmantoju izdevību pievienoties braucienā uz Buses pilskalnu, sarunājām braukt caur Kandavu un pa ceļam, cik paspēsim, apskatīt Abavas senleju ar stāvkrastiem.

Kandava – Kurzemes mazpilsēta, iekļauta īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā Abavas senleja, iedzīvotāju sastāva ziņā izteikti latviska pilsēta. Gadsimtu gaitā gājusi no rokas rokā – sākotnēji Vanema, tad to iekāroja Livonijas ordenis, to nomainīja iekļaušana hercogistes sastāvā, tad Kurzemes guberņas sastāvā, tad atkal hercogistes un tad jau lielinieki, LR, landesvērs, PSRS, Vācija, PSRS un atkal Latvijas Republika, bet nu gan, šai varai jābūt paliekošai.

Kandava saņem pilsēttiesības 1917. gadā. Pilsēta tik tiešām ir Abavas senlejas pērle. Dažu gadu laikā Kandava ir kļuvusi vienkārši brīnišķīga, un tas pateicoties Eiropas Savienības finansiālajam atbalstam labiem mērķiem. Šo izcilo sakoptību pilsēta ir ieguvusi, pateicoties pēdējā laikā tik ļoti peltajam, it kā valstiskumu apdraudošajam, eiro tikai, lai uzlabotu iedzīvotāju sadzīvi un dotu viņiem iespēju dzīvot sakoptā vidē, kas liek arī pašam cilvēkam saņemties, tam eiro ir gana labs. Nauda ir nauda, diezgan draņķīga lieta, vienalga vai viņas ir par maz, vai par daudz, un Mildu mums neviens neatņems.

Ļoti skaista vieta ir izveidotā vecpilsētas Promenāde, kur labi sadzīvo vecais ar jauno, veiksmīgi izmantojot apbūvei nederīgu pilsētas daļu. Promenādes odziņa ir strauts ar septiņiem tiltiņiem; ļoti ceru, ka jaunlaulātie ar atslēgu karināšanu šo jauko skatu nesabojās (kā tas ir pieļauts Rīgā un citās pilsētās). Promenādes dīķī spoguļojas 1736. gadā celtā luterāņu baznīca; to ieskauj baznīcas kapi ar kapliču un krautu akmens žogu. Savukārt mēra kalniņš ir liecinieks mēra epidēmijai, pēc kuras Kandavā dzīvi palikuši vien daži amatnieki.

Romas katoļu baznīca ir celta dzīvojamās ēkas vietā 2003. gadā, tās altārglezna Gvadelupes Dievmāte atvesta no Meksikas. Pilsēta lepojas ar Kuršu pilskalnu un Bruņinieku pilsdrupām. Netālu no Abavas, skvērā skatu piesaista Ojāra Feldberga skulptūra Atvars. Savukārt akmens mūra tilts pār Abavu ir vecākais laukakmens tilts Latvijā (celts 1873. gadā) un atjaunots 1997. gadā.

Lepni par skaisto Kandavu, novēlot viņai zelt un plaukt, dodamies uz Matkules pagastu pa līkumotu lauku ceļu, kuram kreisajā pusē dziļi, dziļi lejā trokšņaini trauc Imula, bet labajā pusē viļņojas kupli saaudzis (kāda lielā zemnieka nomāts) zaļš miežu lauks – uz Buses pilskalnu. Tas ir piecpakāpju pilskalns, kuru no trim pusēm apņem straujā un seklā Imulas upe. Pilskalns ir bijis ievērojams kuršu zemes Vanema centrs. Arheoloģiskie izrakumi 1937. un 1965. gadā liecina, ka pilskalns apdzīvots jau pirms trīs tūkstoš gadiem, kā arī 10.-14. gadsimtā. Pilskalna centrā mūsdienās izveidota uguns kulta vieta, kā arī atrodas trīs bedrīšakmeņi (kulta akmens ar iedobēm). Buses pilskalns ir viens no senākajiem tūrisma objektiem dabas parkā Abavas senleja, apbalvots ar diviem Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma karogiem par dāsno dabas krāšņumu.

Saņemu īsu informāciju ar plašu rokas vēzienu, kur jāiet, un mēs katrs dodamies savās gaitās, jo mani interesē fotografēšana. Tālāk stāstīšu kā uz visu skatījos es. Piecas pakāpes, tātad terases, tas viss apaudzis ar milzīgiem lapu kokiem, skuju koku maz. Apmaldīties nevar, apkārt upe un ļoti patīkami pārsteidza izpļautās takas, lai lieki nenobradātu zāli. Jāstaigā augšā, lejā. Protams, žēl, ka koku lapotne sedza skaisto panorāmu, ik pa brīdim atklājot tik pa mazam stūrītim. Bet tur nu neko nevar darīt, gribi skatus, brauc kamēr nav salapojis. Toties puķes, puķes... smaržas, putnu dziesmas.

Un tad bija kaut kas unikāls – simfonijas vērts; pa taku uzkāpu pakalnā, kuru apjoza koki, un pēkšņi šajā klusumā mūzika, kā vijoles... riņķī apkārt ziedošas liepas un tajās bites... san un san. Kaut ko tādu izbaudīt ir vērts. Es tur ilgi nosēdēju. Tālāk gāju tik pa takām, līdz nonācu lejā pļavā pie upes. Skats pasakains – puķes un dažādi augi, kurus pat bildēs nebiju redzējusi, tad nu kamerai bija darbs. Saēdos spradzenes, tās tur aug kā stādītas zemenes dobēs. Atradu tiltiņu pār upi un otrā krastā avotu. Upes krasti aizauguši, iebrist nevar, vienkārši jāpameklē, kur var. Milzums dažādu neredzētu tauriņu un visādu kukaiņu. Puķes mijās ar savvaļas ķiplokiem un dadžiem dažādās krāsās. Un, ak, to smaržu!

Bet laiks skrien, un jādodas tālāk. Un te mums gadījās, kā no sākuma likās, maza aizkavēšanās. Braucot pa grants ceļu augšā kalnā, izrādījās, ka pār to tek urdziņa... nestāstīšu, kā nu tas bija, bet rezultātā mūsu Toyota ar pakaļējo riteni atradās dažus cm no kraujas malas. Nopūlējāmies, kamēr iedabūjām auto ceļa vidū, bet pāri urdziņas izskalotajai vietai pāri netikām.

Pirmo reizi, izrādās visi mēs, redzējām tik daudz iršu, tie kā strīpains mākonis noklāja auto, bet par laimi nevienam neiedzēla. (Ak, cik vīrieši ir bailīgi!) Par cik vīriešiem jau godam kantes rīvē kādam palīdzību prasīt, tad es pieteicos iet uz tuvākajām mājām. Gāju uz to, kurai jumtu jau varēja redzēt. Māju pagalms sakopts, puķu bez gala, cilvēka neviena. Es jau pa gabalu saucu: Hallo, hallo saimniek! Baidos no suņiem, ej nu sazini. Parādās kungs gados, es uzreiz – kur suns. Viņš atbild – suns ir bailīgāks par mani, un tik tiešām parādās milzīgs suns un aizslēpjas aiz saimnieka. Ar suni sapratāmies uzreiz, nu un ar saimnieku arī. Es jau cerēju, ka varēšu pavizināties ar traktoru, bet nekā; soļoju ar prieka vēsti pie lepnajiem vīriem.

Viss beidzās laimīgi, izrādās, ka tur iestieg ļoti daudzi, pat džipi. Laipnais vīrs ir dzimis un audzis pie Buses pilskalna un visu smalki zin, tad nu ieguvām var teikt ekskluzīvu informāciju. Pie viena viņš mums parādīja, kur iztek avots, lai varētu nomazgāties un piepildīt visus tukšos traukus.

Šī neparedzētā aizkavēšanās lika mainīt plānus un mēs braucām uz Jūrmalu, šur tur apstājoties, lai es varētu safotografēt labības laukus un puķu pļavas. Diena bija skaista. Latvijas lauki šajā laikā ir vienkārši pasakaini, krāsu bagātība, lepni viļņojoši labības lauki, stārķi pļavās un stārķi ligzdās, putnu treļļi riņķī apkārt. Ceru, ka Jūs ar, lasītāji, sajutāt Latvijas vasaru, it sevišķi Austrālijas ziemā.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com