Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas Okupācijas muzeja pieaugošā nozīme*

Apsveikums Latvijas Okupācijas muzeja 20. gadadienā 2013. gada 1. jūlijā

Laikraksts Latvietis Nr. 274, 2013. g. 11. sept.
Pauls Gobls (Paul Goble) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
OM

Latvijas Okupācijas muzejs

Kad pirms divdesmit gadiem dibināja Latvijas Okupācijas muzeju, lielākā tiesa cilvēku Latvijā un vēl vairāk – ārvalstīs domāja, ka tas būs īstermiņa pasākums, veids, kādā zem padomju okupācijas daudz cietušie Latvijas iedzīvotāji atcerēsies un apvienosies. Taču Okupācijas muzejs tagad ir svarīgāks, nekā tas bija, kad to dibināja, un tas būs vēl svarīgāks pēc divdesmit gadiem, nekā tas ir tagad. Ir trīs iemesli, kas pamato šo slēdzienu, kas citādi varētu likties intuitīvi nepareizs.

Pirmkārt – ir notikusi paaudžu maiņa. Kad muzeju atvēra, iespējams ap 95% Latvijas iedzīvotāju bija personīgas atmiņas par Padomju Savienības nodarījumiem: nelegālo Latvijas okupāciju un gandrīz 50 gadu ilgo nelegālo valdīšanu Latvijā. Viņiem nebija daudz jāstāsta par to, kas bija noticis, lai gan arī viņi pilnībā neapzinājās šo gadu briesmu darbus. Un viņiem noteikti vajadzēja vietu, kur viņi varēja pulcēties un gremdēties atmiņās. Tā viņiem bija Okupācijas muzeja nozīme toreiz.

Tagad, kad pagājuši divdesmit gadi, daudz mazāka kļuvusi Latvijas iedzīvotāju daļa, kam ir personīgas atmiņas par padomju pagātni. Tikai nedaudzi zem 30 gadu vecuma var atcerēties, kā tas toreiz bija, un pat nedaudz vecākiem atmiņas neiesniedzas okupācijas ļaunākajos gados. Ļoti iespējams, ka latviešu daļa, kam par šo laiku ir personīgas atmiņas, nepārsniedz 60%. Tā ir nozīmīga, bet jau daudz mazāka daļa nekā pirms divdesmit gadiem. Okupācijas muzejs ir vēl svarīgāks tagad nekā laikā, kad to dibināja, jo pastāv risks, ka aptuveni četri no desmit latviešiem varētu okupāciju aizmirst.

Skatoties vēl divdesmit gadus tālāk nākotnē, situācija 2033. gadā būs vēl sliktāka. Tā latviešu daļa, kuros būs palikusi dzīva okupācijas briesmu atmiņa, būs sarukusi vēl vairāk, iespējams līdz ne vairāk kā 20%. Ja nebūs vietas, kāda ir Latvijas Okupācijas muzejs, kas fokusēs Latvijas un pasaules cilvēku uzmanību, būs grūti, lai neteiktu – neiespējami, saglabāt dzīvu atmiņu par tik centrālu notikumu nācijas dzīvē.

Jau tagad pārāk daudz latviešu ir aizmirsuši, ka viņu tagadējais un nākotnes statuss ir pakļauts lielam riskam, ja viņi neuzturēs dzīvu valsts kontinuitātes principu kopš 1920. gada. Daudzi Latvijas likumi zaudētu spēku, ja tauta nolemtu, ka Latvijas leģitīma pastāvēšana neturpinājās okupācijas periodā, bet ka Latvijas valsts tika no jauna radīta 1991. gadā. Tieši tāpēc ASV un citu Rietumu valstu okupācijas de jure neatzīšanas politika ne tikai bija svarīga, bet turpina tāda būt un kļūs arvien svarīgāka.

Otrkārt – ir notikušas ģeopolitiskas pārmaiņas. Kad 1993. gadā dibināja Okupācijas muzeju, Krievijas Federatīvās Republikas prezidents Boriss Jeļcins atbalstīja Latvijas neatkarību, ko ar savu parakstu apliecināja 1991. gada 13. janvārī. Tai laikā Rietumi bija aktīvi ieinteresēti Latviju un tās Baltijas kaimiņvalstis piesaistīt NATO un Eiropas Savienībai. Tādēļ Latvija atradās ievērojami priviliģētā pozīcijā, kāda tai nebija bijusi agrāk.

Tagad situācija ir dramatiski mainījusies. Krieviju vada cilvēks, kurš nožēlo Padomju Savienības sabrukumu un kurš ir aizstāvējis gan Staļina rīcību Somijā, gan Baltijas valstīs. Rietumi, pārdzīvojuši vēstures beigu brīdi, acīmredzot uzskata, ka Latvija un tās kaimiņi ir dabūjuši visu, kas tiem pienākas un viņiem nav vairs vajadzīga sākotnējā uzmanība un atbalsts. Šī nav Latvijai labvēlīga situācija, un Okupācijas muzejs nepārprotami atgādina – kāpēc.

Neviens nevar pareģot 2033. gada ģeopolitisko situāciju, bet pastāv liela iespēja, ka Latvijai būs jāsastopas ar pieaugošiem vārguļojošas, bet revizionistiskas Maskavā centrētas valsts izaicinājumiem un mazāku Rietumu atbalstu nekā tagad. Šāda situācija nav neizbēgama, bet ir būtiski, ka Latvija apzinās šo risku un spēj rīkoties veidos, kas vēsturi virza tai vēlamā virzienā. Latvijas Okupācijas muzejs ir būtiska sastāvdaļa šajos centienos.

Treškārt – un tas ir visnotaļ pats svarīgākais – Latvijā pieaug mankurtizācija. Dažam labam šis termins būs nepazīstams, bet tam ir visnotaļ reāla izpausme. Savā klasiskajā romānā Un garāka par mūžu diena ilgst kirgīzu autors Čingizs Aitmatovs stāsta par mankurtiem, sevišķu vergu šķiru, kuriem uzvarētāji atņem viņu atmiņu par pagātni. Bez šīm atmiņām, Aitmatovs saka, nācijām, tāpat kā indivīdiem, nevar būt nākotnes, jo bez skaidras atmiņas par pagātni viņi nolemti dzīvei mūžīgā tagadnē. Šajā stāvoklī viņi beidz būt, kas viņi reiz bija, un citi viņus var viegli kontrolēt.

Masu mediju un starptautisko komunikāciju eksplozīvā attīstība ir devusi daudz pozitīva, bet tā ir arī iedragājusi vai vismaz pārveidojusi tradicionālās identitātes. Šīs briesmas nav nekur tik lielas kā Latvijā. Viena no latviešu labākajām rakstura īpašībām ir pretimnākoša un atvērta attieksme pret citiem, bet tieši tā kļūst par vājo vietu, jo atļauj šiem citiem izmantot latviešu atvērtību, lai mainītu uzskatus par latvietību veidos, kas ļauj viņiem graut nācijas pamatus un tai uzspiest savu gribu.

Pirms divdesmit gadiem šāda iespēja nelikās tuva. Tagad, turpretī, tā ir tik acīmredzama, ka neviens, kam rūp Latvija un latvieši, to nedrīkst atstāt neievērotu. Un vēl pēc divdesmit gadiem šī situācija būs vēl sliktāka, ja vien netiks darīts viss iespējamais, lai aizsargātu un aizstāvētu Latvijas nacionālo atmiņu. Latvijas Okupācijas muzejs ir viens no vissvarīgākajiem nacionālās atmiņas aizsargātājiem un aizstāvjiem. Esmu priecīgs, pievienot savus slavas vārdus institūcijai, kuras nozīme no gada uz gadu tikai pieaug.

Pauls Gobls (Paul Goble)
Latvijas Okupācijas muzeja Goda padomes loceklis

* Oriģināls angļu valodā: „The Growing Importance of Latvia's Occupation Museum“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com