Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kara stāsti – dzīves prieks

Latvijas aktieri Sidnejā

Laikraksts Latvietis Nr. 275, 2013. g. 16. sept.
Inta Rodžersa (Rogers) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vilis Daudziņš izrādē „Vectēvs“ Sidnejā. FOTO Andris Kariks.

Zane Daudziņa izrādē „Tāda es esmu“ Sidnejā. FOTO Andris Kariks.

Zane Daudziņa „Tāda es esmu“. Aivas Birbeles teksts, režisors Juris Rijnieks.

Vilis Daudziņš „Vectēvs“. Viļa Daudziņa teksts, režisors Alvis Hermanis.

Viesizrādes Sidnejā, 31. augustā un 1. septembrī.

Solo (t.i., vienaktiera) izrādes šķiet ļoti modē Latvijā, spriežot no nesenajiem Rīgas skatuves ciemiņiem Austrālijā. Saprotams, ka ar šādu ierobežotu sastāvu, bez dekorācijām un tikai ar dažiem filmas/video ierakstiem ir daudz vieglāk uzņemties garo ceļojumu uz mūsu tālajiem krastiem, bet būtu jauki kaut ko drusku plašāku arī šad un tad redzēt.

Pēdējie divi piedāvājumi no Rīgas teātra ar Zani un Vili Daudziņiem latviešus apmeklēja līdz šim visplašākajā turnejā – no Adelaides līdz Brisbanei, ceļā ietverot Melburnu, Kanberu un Sidneju.

Abu izrāžu saturs lasītājiem jau zināms no iepriekš rakstītā Austrālijas latviešu presē. Tādēļ apskatīšu tikai cik un ar kādiem panākumiem abas izrādes iespaidoja kā teātris.

Sākšu ar nopietno – Viļa Daudziņa dziļo, bieži ļoti drūmo Latvijas likteņa analīzi Otrā pasaules kara gaitā. Šis liktenis tiek varbūt par daudz sīki detalizēts trijos atsevišķu dalībnieku monologos.

Kari kopš cilvēces sākuma ir litānijas šausmu un šausmu darbu, ideālistu un ideologu, varoņu un ļaundaru, upuru un uzvarētāju. Tas pats, kas notika senajā Mezopotāmijā, šodien tiek atkārtots modernajā Sīrijā. Tikai iespējas un metodes citiem pāri darīt ir mainījušās un paplašinājušās.

Kara darbu atstāstījumi paši par sevi vairs nespēj ne pārsteigt, ne īsti šausmināt. Holokausta notikumi jau sen sīki un plaši pazīstami, tāpat kā Sarkanās Armijas izdarības, it sevišķi iekarotajā Berlīnē. Kur Viļa Daudziņa trīs tēlojumi ir ar panākumiem un saistoši, ir tieši raksturu sīkumos, to apstākļos, negaidītās sagadīšanās, Dieva, laimes vai likteņa pieskārienos. Tas viņus pārvērta ticamos cilvēkos un neatstāja tikai kā ideoloģiju ilustrējošus abstraktus, – lai gan nacistu simpatizētājs šādam abstraktam sāka tuvoties sava monologa beigās.

Raksturi tika individualizēti – kā formātam piemērots – galvenokārt caur balss variācijām, viegliem akcentējumiem, vārdu izvēli, runas tempiem. Piemēram trešā Savicka bieži ar humoru dzirksteļotais vēriens, vieglais cinisms, atsauksmes uz foršiem čaļiem, to tūlīt atdalīja kā latviešu puisi, kurš cīnījās bez naida, bez ideoloģijas, ar saprastu godu karavīru starpā un kopējas cilvēcības atzinumu pat ienaidniekā.

Kustībās raksturi nebija krasi atdalīti. Stājas, žesti, skatieni, pauzes bieži atkārtojās. Ņemot vērā, ka visi šie vīri tuvojās deviņdesmit gadiem, viņu vecums arī netika it sevišķi pasvītrots. Tas viss, šķiet, bija režisora apzināta izvēle. Kostīmu maiņas bija drusku neveiklas, noteikti ātrāk un neuzbāzīgāk izvedamas. (Varbūt šeit sakars bija vairāk ar aktieri pašu, nekā ar izrādes nepieciešamībām.)

Ļoti, ļoti patika skatuves iekārta siltos toņos apgaismota un estētiski eleganta, totāli saistoša. Nebija grūti uztvert, ka mums priekšā – simboliskā miniatūrā – bija tieši tas svētais mantojums, par kuru katrs stāstītājs pēc savas izpratnes bija cīnījies. Šeit bija tā Latvijas zeme, kas baro, dod ziedu smaržu un krāšņumu, palīdz dziedināt ar savām zālītēm. Šajā zemē katrs no raksturiem arī bieži ar rokām fiziski rakņājās. Un dzīvo stādu un zemes elpa, kas dvesmoja no skatuves, piešķīra pati savu, citādi neiegūstamu zemtekstu runātajiem vārdiem.

Aizkustinošā noslēgumā Vilis Daudziņš uz stādu un ziedu kaudzes nolika kādam nezināmam latvietim karā dodoties tuvāko ierakstīto, tā godinot visus, kas kopš senseniem laikiem cīnījušies un krituši par savu zemi.

Tāda es esmu – sidnejieši redzēja otrā iemiesojumā. Par SLT versiju rakstīju gandrīz tieši gadu atpakaļ. (Red.: laikraksts „Latvietis“ Nr. 218)

Zanes Daudziņas izrādē esence nebija mainījusies, lai gan luga šad un tad zīmīgi atšķīrās no SLT rādītās. Teksts bija revidēts un izravēts. Garlaicīgi izstieptie brīži, par kuriem sūdzējos, bija pazuduši. Otrā daļa arī stūrēja daudz tuvāk nopietnam komentāram. Tas bija it sevišķi ievērojams Zivju pārdevējas/sievas ainā ar iezīmētu sērīgumu par darba sieviešu likteni. Prātā tomēr vienmēr paliks Lijas Veikinas lieliskais tēlojums SLT variācijā.

Noslēguma video montāža ar Latvijas sievietēm (pazīstamas baznīcas himnas pavadījumā) bija skaisti sastādīta un pacilājoša. Pacilājoša bija arī visa izrāde.

Zanei Daudziņai ir visas patiesās komediantes dāvanas – kustībās, mīmikā, skatuves mākslā un taktikās. Pat bez vārdiem, ar vieglu izteiksmes maiņu vai zīmīgu pauzi viņa var sacelt smieklus. Viņa dzied, dejo un spēj klaunoties ar neizsīkstošu enerģiju.

Zinu, ka daudzi ilgi atcerēsies pilnīgo ķermeņa spalvu epilāciju ar lielu, spīdīgu virtuves dunci (vīriešu dominēšanas simbols?). Un kurš aizmirsīs spilgti demonstrēto medus masāžu gūžām celulīta aizdzīšanai? (Jāatzīstas, ka to vēl neesmu pamēģinājusi!)

Mēs smējāmies un smējāmies, drusciņ padomājām un atkal smējāmies. Mūsu aplausi bija skaļi, sirsnīgi un ilgi pagarināti. Tie bija pienācīgs atzinums un pateicība par aktrises spējām, asprātību un ļoti patīkamo skatuves personību.

Šur tur fona mūziku derētu modulēt, lai tā nenogremdētu vārdus. Akcents arī tos dažreiz pazaudēja Zivju pārdevējas stāstītajā. Pirmās daļas kostīms šķita raksturam daudz piemērotāks nekā otrās. Arī šaubos vai modernā vecmāmiņa 60 gadu vecumā ir tik stīva un drebelīga kā šeit tika tēlota – kā visi labi zinām, mūsdienās 60 gadi ir taču jaunie 40 gadi.

Bet kas par to! Šeit bija kaut kas bagāts ar enerģiju un dzīves prieku, ka izrādi varējām patiešām atstāt dancodami. Un tas ir rets sasniegums teātrī!

Inta Rodžersa (Rogers), Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com