Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25 gadi

Atskats uz notikumiem Talsu pusē

Laikraksts Latvietis Nr. 276, 2013. g. 19. sept.
Zigurds Kalmanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kamēr Latvijas brīvvalsti apjautām vectēvu un tēvu nostāstos, tā šķita nereāls sapnis, bet aizvien turējām godā domu, ka Latvija ir latviešu tautas valsts. Šādu vēstījumu pauda no egļu saknītēm pītajā lādē zem vectēva gultas uzietās grāmatas – Anna Brigadere Dievs, daba, darbs, Edvarts Virza Straumēni un citi sējumi. Pat bībelstāsti, lai arī ilustrēti svešzemju gravīrām, tomēr drukāti latviešu valodai tīkamā tulkojuma formā, tāpat kā Andersena pasakas, kas šolaiku izdevumos, ko uzskata par tuvākiem oriģinālam, zaudējuši izteikti emocionālo noskaņu. Pielāgojot emocionāli bagātāku izteiksmes formu racionālākai, zaudējam latviešu valodas zemtekstu izpratni un vārdkopas izteikti muzikālo ritmu.

Kā zināms, tauta ir cilvēku kopums, kas tūkstoš gadus attīstījies noteiktā teritorijā, veidojot vienotu vēsturisko atmiņu un nākotnes perspektīvu. Tātad tauta ir Dieva dots sabiedrisks izkārtojums, kas valstiskuma nodrošināšanai jāsatur kopā. Tieši tādam uzdevumam katrai tautai nepieciešami valstsvīri un tautsaimnieki. Lielvaru forumos akceptēto un pēc 1945. gada īpaši popularizēto jēdzienu nācija visbiežāk uztver identiski absurdajam formulējumam padomju tauta. Bābeles torņa brīdinājumam patiesībā ir daudz dziļāka jēga par tam piedēvēto.

No bērnībā tik pašsaprotamā – labāk paklusēt – vēlāk atskārtām, ka vienam pašam vārdam no septiņiem vai pat tikai pieciem burtiem – TAUTA, LATVIJA piemīt neiedomājami plaša emociju plūsma. Cik bieži to pārdomājam un par to runājam tagad?

Jāsaka, ka Latvijas valstiskuma atjaunošanās process lielākajai Latvijas sabiedrības daļai bija gluži negaidīts. Draugu lokā gan spriedām, ka gan jau kādreiz... Šo to arī centāmies darīt, lai valstiskuma ideja saglabātos, tomēr nepavisam ne tik pašaizliedzīgi kā grupa Helsinki 86 vai atsevišķi patriotiski ļaudis, kā Gunārs Astra. Par viņiem zinājām kompartijas nomenklatūras propagandistu akceptētu mēdiju miglainos vēstījumos, jo pat pēc 1987. gada protesta akcijām mums pilnām mutēm turpināja apgalvot, ka „Lielā Ļeņina mācība pārveidos pasauli”.

Kad 1988. gadā (jā, nu jau zinām – plānveidīgi, kaut tolaik domājām, ka stihiski) veidojās Latvijas Tautas fronte, daudz neprātojām vai iesaistīties un piedāvāt savu redzējumu kustības turpmākajai attīstībai, bet vienkārši tur bijām. Brīvā mikrofona akcijā Talsu sporta namā pirmo reizi kopā ar dažiem pavadoņiem redzēju melnā, garā mētelī tērptu puisi, kuru pazīstam kā iecienītu Talsu luterāņu draudzes mācītāju Māri Ludviku. Tur pirmo reizi dzirdēju runājam vēlāko politiķi Pēteri Simsonu un atļāvos pakritizēt laikraksta Padomju Karogs redaktoru Arvīdu Akmeni.

Nezinu, kādu argumentu vadīta, bet Talsu notāre Marta Matule piedāvāja pirmajām Talsu Latvijas Tautas frontes iniciatīvas grupas sanāksmēm savu dzīvokli. Pie viņas pirmo reizi tikos ar nākamo politiķi Jāni Matuli, Balgales pagasta padomes priekšsēdi Mārtiņu Valteru. Bijām tur kopā ar Jāni Vasiļevski, nu jau aizsaulē aizgājušajiem Talsu skolotāju un mākslinieku Frici Makstnieku, Valdemārpils mežzini Jāni Metuzālu un dažiem citiem novadniekiem, kuru vārdi vēlāk zināmi Tautas frontes vēstures dokumentos.

Lībagos, kur no 1987. gada jūnija pašvaldību vēlēšanām sešus gadus strādāju ciema padomes un vēlāk pagasta padomes priekšsēdētāja amatā, situācija bija interesanta tādēļ, ka ciema padomes teritorijā ietilpa Valsts Stendes selekcijas stacija – Talsu rajona paraugsaimniecība. Patiesību sakot, bija gluži otrādi – tāpat kā senos muižu laikos pagastus, arī ciema padomes robežas pielāgoja Valsts Stendes selekcijas stacijas robežām un interesēm, likvidējot senākā Stendes ciema izpildkomiteju un kolhozu Lībagi. Tā Stendes pilsētciemats zaudēja savu plašo lauku novadu, vēlāk pārtopot par pilsētu.

Talsu apkārtni 1988. gada septembrī saviļņoja īpašās Lībagu un Talsu iedzīvotāju aktivitātes izpausmes akcijās Kamparkalns I un Kamparkalns II, bet Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu jau agrāk, 1987. gada vasarā, Sauleskalna estrādē rajona koru koncerta laikā pacēla Lībagu puisis Gints Pugovičs – novadā pazīstamas skolotājas un finanšu iestādes vadītāja dēls. Žēl, ka valstī un arī Talsu novada domes gaiteņos vienkāršojas vēsturei būtiski notikumi, jo Latviešu sadraudzīgās biedrības nama (Talsu tautas nams) tornī vienlīdz draudzīgi plīvotu abi – Latvijas valsts un Talsu novada karogi, bet nu pēdējais tur nomainījis Atmodas simbolam pacelto.

Tautas frontes iniciatīvas grupa Lībagos veidojās aktīvā Talsu muzeja līdzstrādnieka Jāņa Vasiļevska ģimenes līdzdalībā, iesaistoties Kārlim Apsītim-Ozoliņam un citiem Valsts Stendes selekcijas stacijas darbiniekiem, arī Latvenergo Ziemeļrietumu elektrisko tīklu speciālistam Arnim Freibergam, jo Lībagos ar šo vīru iniciatīvu dibinājās Latvijā pirmā zemessardzes vienība, ko nostiprināja Lībagu pagasta Tautas deputātu padomes 1990. gada 30. maija lēmums.

Lībagu pagastā plašākā Tautas frontes nodaļa ar 243 biedriem dibināta Valsts Stendes selekcijas stacijā 1989. gada 18. janvārī. Nodaļu vadīja selekcijas stacijas galvenais enerģētiķis, bijušais represētais Kārlis Apsītis-Ozoliņš. Pagasta iedzīvotāji iesaistījās arī citās Talsu rajona LTF nodaļās, kas organizējās gandrīz visās novada iestādēs.

Par piedalīšanos nozīmīgajā politiskajā akcijā Baltijas ceļš 1989. gada 23. augustā un citām Tautas frontes nodaļu aktivitātēm, ieskaitot lībadznieku piketu pie Tiesas nama Rīgā, kur bija paredzēts izskatīt novadnieka Jāņa Dzintara lietu, esmu rakstījis apjomīgajā Lībagu un Stendes novadu vēstures grāmatā Vējš pāri Lībagiem, kas iznāca Talsos 2009. gadā.

Pārdomājot šo aizgājušo laiku, neviļus atceros vispārpieņemto stereotipu – Latvijai cauri staigājuši daudzi svešzemju karapulki un šī mazā, bet nozīmīgā zemes stūrīša tīkotāji, tomēr latvietis savā spītībā vienmēr pratis izķepuroties no sarežģījumiem.

Optimisms gan ir vispareizākais emociju izpausmes veids, tomēr jautājumu nav mazums. Kā ir ar mums šodien? Kā ir ar Latviju? Vai nu mēs paši savai valstij neesam kļuvuši cauri un pāri staigātāji?

Valsts pastāv, ja tās eksistenci nodrošina virkne resursu, bet visbūtiskākie no tiem ir cilvēki un enerģētika. Ja šos, pašus galvenos resursus aizvien izteiktāk pērkam un aizņemamies no tuviem vai tāliem kaimiņiem, mūsu valstiskuma jēga sarūk pieaugošā progresijā.

Mums jau šodien nav argumentu, lai novērstu vienkāršu veikala darba pārtraukšanu elektroenerģijas atslēguma gadījumā. Vai mums tādi būs, ja apstāsies ražotne, apklusīs traktora vai piegādes transporta dzinējs? Izrādās, ka tehnoloģiju progress un globalizācija nepavisam nenodrošina stabilitāti, bet rada neaptverami plašu ļaužu kopumu, kura šo progresu apkalpo, arvien būtiskāk atsvešinoties no dabas rimtā ritējuma un nepārzinot citas būtiskas dzīves jomas.

Tieši tādēļ Latvijas Tautas frontes dibināšanas gadadienā ir vietā atgādināt šos īsos vārdus: „Latvija..., zeme..., tauta..., valsts...“ Un atkal atcerēties emociju plūsmu, ko tie izstaro, atcerēties nākotnes perspektīvu...

Zigurds Kalmanis
Talsu novada muzejā,
2013. gada 23. augustā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com