Divu dižgaru tikšanās

Palielināt / Enlarge

Kompaktdiska vāks.

Palielināt / Enlarge

Reinis Zariņš. FOTO Julian Foxon Photography.

Palielināt / Enlarge

Reinis Zariņš ar ģimeni. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Ievads rakstam lai lasītāju aizved uz Latvijas Radio skaņu studiju augusta pēcpusdienā, kur notika Jāzepa Vītola klaviermūzikas diska atvēršanas svētki.

Starptautisko atzinību guvušais pianists Reinis Zariņš, kurš ar ģimeni tagad dzīvo Londonā, koncertēja Latvijā un Radio Klasika tiešraidē ieskandēja šo notikumu, spēlēdams skaņdarbus no jauniznākušā mūzikas diska JĀZEPS VĪTOLS – WORKS FOR SOLO PIANO. Mūziķis pats veidojis skaņdarbu atlasi, koncepciju, un diskā ietverti Jāzepa Vītola skaņdarbi, kuru vidū gan Desmit latviešu tautasdziesmas: mazas parafrāzes klavierēm, op. 29 un Variācijas par latviešu tautas dziesmas tēmu, op. 6 (par Ej, saulīte, drīz pie Dieva tēmu, 1891), gan Astoņas miniatūras klavierēm, op. 68 (1927/1928), Nemelanholiska polka, op. 43, nr. 3 (1913), Valsis – kaprīze (1897), Prelīde op 10, nr. 1 (1893), Sonatīne op. 63 (1926), gan arī skaņdarbi Pie jūras, op. 43, nr. 1 (1913), Viļņu dziesma (1909) un Šūpuļdziesma op. 43, nr. 2 (1913).

Mūziķa personība ir patiesi apbrīnojama un izraisa cilvēkā emocijas un pārdzīvojumu, kuras, izsakoties metaforā, atver mūsos daudz logu, norauš ikdienas materiālās dzīves pelēkumu un pazūd sīkas gaitas ritms. Reinis Zariņš klausītāju kā pa gaišu staru tiltu ved uz augstākām sfērām, gaišiem gara logiem, pa kuriem sajust pasaules skaistumu. Skatīties, klausīties un izjust to, kā to dara Reinis, tas ir notikums.

Elegantais jaunais pianists ar koncentrētu, bet tai pat laikā mierīgu un gaišu personas starojumu, kurā apvienota ir dižciltība, ģenialitāte un patiesums, vienkāršība un tiešums – īpašības, kuras mākslinieku klausītājiem padara cilvēciski pieejamu, bet tai pat laikā mēs saprotam, ka pie klavierēm muzicē dižgars.

Reiņa Zariņa portrets man atsauc atmiņas un saistās ar to jauno mūziķi, kuru satiku 2007. gada rudenī Jeila (Yale) Universitātē.

Atverot savas studenta gaitu īrēta dzīvokļa durvis 3. stāva mansardā kādā Ņūheivenas savrupmājā ASV, kur viņš kopā ar savu tikko apprecēto sievu Ligitu bija ieradies no Rīgas studēt, Reinis teica: „Esmu šeit par godu Latvijai un Dievam“.

Ar augstākiem ideāliem apveltīti cilvēki ir katrai tautai par svētību. Tā arī uz Skaņu tilta, kas staro un skan ārpus pasaules laika noliktām robežām, Mūzikā ir satikušies divi dižgari – 150 gadu jubilārs Jāzeps Vītols un Reinis Zariņš. Pateicoties tam, latviešu tautas mūzikas intonācijas dzīvo pasaules mūzikas telpā.

Klajā nākušais disks ir notikums latviešu kultūras dzīvē un mūzikā.

„Latvijas Avīze“, 10. septembris recenzijā raksta:

„Latviskās pašapziņas mošanās, jaunās latviešu nacionālās profesionālās mūzikas atainošana 19. gadsimta beigās bija tā vide, kas rosināja Vītolu, vēl svešumā dzīvojot, arvien meklēt tautiski īpatnējo, savukārt pamatīgie akadēmiskie pamati – ietērpt muzikālo domu profesionāli izstrādātās formās klasicisma, neoklasicisma, romantisma stilu ietvarā, kas neizslēdz arī emocionālu atvērtību un dievišķus smieklus un jautrībiņas. Tas viss ir atrodams Reiņa Zariņa interpretācijās – iejūtīgā, mūsdienīgā un aizrautīgā Vītola skaņuraksta lasījumā, kuru raksturo smalka stila izjūta, lielisks tonis, apburošas piano gradācijas un virkne citu jaukumu. Bet pāri visam dominē pianista spēja atklāt gan muzikālas domas pašvērtību, gan Vītola personības īpašo starojumu“

Pēc mūzikas ieraksta diska atvēršanas lūdzu Reinim Zariņam atbildēt uz jautājumiem.

Rit komponista Jāzepa Vītola 150. jubilejas gads. Kas motivēja Tevi ierakstīt J. Vītola klaviermūziku? Viens ir Latvijas mūzikas dārgumu lādes skaņdarbu atkal ieskandināšana, bet kāds ir Tavs skata punkts uz J. Vītola mūzikas interpretāciju?

Reinis Zariņš: Patiesību sakot, nav jau tāds Vītola klaviermūzikas disks iepriekš jebkad tapis. Arī platēs vai citur nav iepriekš tik daudzu Vītola klavierdarbu vienviet likts, daži pat, kā šķiet, nav vispār bijuši ierakstīti līdz šim. Tā, ka šis nav kārtējais, bet pirmais tāds notikums. Bez tam, izlasoties cauri it visai Vītola klaviermūzikai, aptvēru, ka mans viedoklis par šī vīra daiļradi bijis gaužām šaurs, ka ir tik daudz kā citāda, ko neviens tā arī neiepazītu, ja neierakstītu.

Gatavojoties ierakstam un studējot skaņdarbus diskam, tapa Tavi dienasgrāmatas ieraksti, kas šo mākslas procesu padara vēl personīgāku. Mēs par to varam lasīt žurnālā „Mūzikas saule“. Vai šī pašanalīze ir vispār raksturīga Tavam mūzikas radīšanas procesam?

RZ: Godīgi sakot, tā ir pirmā reize, kad diska idejas autores Ināras Jakubones mudināts, pierakstīju savas domas gatavošanās laikā. Bet es vienmēr lietoju savu intelektu darba procesā, vienkārši nepierakstu domas, kuras izdomāju ceļa gaitā. Tas viss un simtreiz vairāk iziet caur mani, lai nonāktu pie tā galarezultāta, ko publika dzird un redz. Es dažreiz pat gribētu intereses pēc censties izrunāt vārdos visu to, ko domāju darba procesā – tik daudz lēmumu ik mirkli, pašam jābrīnās. Kad iznāk otram mācīt, katru domu nākas vārdos noformulēt, demonstrēt, paiet tik daudz laika. Bet kad pats strādāju, viss tik zibenīgi norisinās. Tomēr tāpat zinu slavenus mūziķus, kuri strādā tikai intuitīvi, ļaudamies sajūtām vien. Un nav ne vainas. Katram galva citādi strādā.

Kādam klausītājam mūzikas ieraksts domāts un kur to varēs iegādāties – tīmeklī, veikalos?

RZ: Ceru, ka šo disku klausīsies gan Vītola pazinēji, gan nepazinēji, gan tie, kas vienmēr klausās klasisko radio, gan tie, kuri to ieslēdz tik pa retam. Mūzika ir ļoti pieejama, romantiska, samērā latviska, pateicoties tautasdziesmu tēmām, krāsaina un daudzveidīga. Diska bukletā arī iekļauts iespaidīgs raksts par Vītolu un par izvēlētajiem darbiem – gan latviski, gan angliski. Disks ir nopērkams amazon.com lapā un citviet, kā arī lejupielādējams no Champs Hill Records mājaslapas. Veikalos uz ielas to gan visdrīzāk nevarēs nopirkt, jo izdevējkompānija darbojas pamatā caur tīmekli. Rīgā gan dažviet to var atrast.

Tavi pašreizējie dzīves un mūzikas izaicinājumi.

RZ: Kad koncertu daudz un katrā cita programma, tad ir grūti visu pagūt pienācīgi sagatavot un vienlaikus veltīt kvalitatīvu laiku savai ģimenei un arī citiem cilvēkiem. Tā kā pašlaik neesmu nevienas koncertaģentūras paspārnē, pats arī nodarbojos ar organizatoriskajām lietām. Tas ļoti nogurdina. Savukārt brīžos, kad koncertu nav un nav arī paredzēti tuvākā mēnesī, mūs grib pārņemt nedrošība un bailes. Tāda šī neparedzamā profesija nu ir. Bet šī neziņa par nākošo mēnesi un gadu mūs visus trenē pieaugt attiecībās ar Dievu. Jo mums nākas iemācīties paļauties uz Viņa apgādību. Kad viss rit, kā plānots, un darbs garantēts, paļaušanās nav nepieciešama, jo viss jau ir. Bet, kad nav, tikai tad mēs patiešām mācāmies. Citiem vārdiem, grūtības nav Dieva sods, bet pat svētība itin bieži.

Šī Latvijas vasara iezīmējas ar Tavu muzicēšanu Cēsu festivālā. Kā jūties Latvijas kultūras dzīves kontekstā?

RZ: Esmu ļoti laimīgs, ka varu piedalīties Latvijas kultūras dzīvē tik bieži un tik neierobežotā veidā! Acīmredzami mana atrašanās Londonā arvien mazāk izskatās kā šķērslis Latvijas organizatoriem, un tāpēc es tieku aicināts tik daudz. Jo īpaši esmu laimīgs satikt Latvijas publiku, kura mani redz un dzird pavisam citādi nekā citu valstu publika – starp mums ir kaut kas ļoti personisks izveidojies. Arī tā brīvība, kura man ir dota izvēlēties darīt tieši to un tā, kā es pats to vēlos, ir vienreizīga. Es nu varu būt es pats! Kāda žēlastība!

Kādas ir Tavas atziņas par Dziesmu un deju svētkiem, „Līgo“ kora mūzikas koncertu – tautas garīgās saslēgšanās kulmināciju, kad pazuda distance starp koristu tūkstošiem un klausītājiem?

RZ: Vienīgais koncerts, kuru redzējām un dzirdējām, bija Noslēguma koncerts. Vienotības sajūta bija tāda iepriekš neizjusta, patiešām. Cik skaisti gan var būt latvieši! – tādas ir manas pārdomas. Ne vien savos tautastērpos un vaiņagos, bet sirdī skaisti. Kaut nu šis vairs vien atmiņās dzīvojošais notikums palīdzētu daudziem apzināti kultivēt šo skaistumu ikdienas izaicinājumos, kad ieradums sauc atpakaļ savtīgumā.

Kāds būtu padoms jaunajiem censoņiem, kas vēlas savu nākotni saistīt ar izpildītājmākslu?

RZ: Kā jau iepriekš teicu, tā ir gaužām neparedzama profesija. Var gadīties, ka nopelni daudz naudas, bet, piemēram, caur 365 atkārtotām mūzikla izrādēm gadā. To paciest spēj ne tik daudzi. Vai arī nopelnīt tā, ka nevar pat galus savilkt un jālūdz aizdevumus, tomēr darot tieši to, ko pašam gribās. Kā notiks, to nu neviens nevar zināt. Bet, ja motivācija uzstāties nav balstīta tikai naudā vai citā nestabilā lielumā, citiem vārdiem, ja motivācija ir balstīta uz stipra pamata, tad jāiet tas ceļš ir. Galu galā, ja Dievs dāvanu ir devis, tad tā ir jālieto Viņa godam.

Personīgāks jautājums – Tu esi 3 bērnu tēvs; biju aizkustināta satikt Tavu dzīvesbiedri Ligitu Doma laukumā ar mazo Esteri uz rokām. Kādus spēka punktus Tev sniedz ģimene un Tavi bērni Estere, Arella un Gvido?

RZ: Es esmu, kas es šodien esmu, tikai ar savu ģimeni. Bez viņiem es būtu cits cilvēks, tik daudz nabagāks. Es spēlēju, kā es spēlēju tikai tādēļ, ka viņi man ir. Bez viņiem, var gadīties, neviens mani negribētu dzirdēt.

Paldies par atbildēm! Klausīsimies Jāzepa Vītola klaviermūziku dzidri mirdzošajā, graciozajā, emociju un virtuozitātes cauraustajā Reiņa Zariņa sniegumā.

Dace Micāne Zālīte
Laikrakstam „Latvietis“

http://www.amazon.com/Works-Solo-Piano-Jazeps-Vitols/dp/B00C30ZBW2/