Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Z. A. Meierovica Kabiles skolai 155 gadi

Mirklis pārklājas ar mūžību

Laikraksts Latvietis Nr. 277, 2013. g. 25. sept.
Paulis Čimurs -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bez Dziesmusvētkiem ne mazāk vērtīgi ir Latvijas skolu svētki, īpaši skolu jubileju salidojumi – paaudzēm stiprināta tradīcija. Vācu kristīgais rakstnieks Anselms Grīns runā par pilnīgi klātesošu mirkli, kad cilvēks ir aizmirsis sevi, tad laiks ir piepildīts, un mirklis pārklājas ar mūžību.

Tā es uztveru salidojumu skolā.

Viena novakare, kas varētu likties pietiekami gara, bet tomēr tik īsa, beidzot otrā rītā attopies, ka vajadzēja vēl to un to... atrast, satikt, izrunāt.

Mēs esam sadalīti starp klasēm, pa telpām, kaut ko ar mums dara... labprāt tam ļaujamies: uzrunāšanām, apsveikumiem, uzsaukšanām, dziesmotai ielīksmošanai, pirmajam valsim... labākajiem pašu klases biedrenes taisītajiem salātiem... atkal dejām, līdz tu redzi, ka aiz skolas, klases loga nakts sāk iezīmēt rītu. Tādu zili krēslainu. Atceros, kā pirms pieciem gadiem Z. A. Meierovica Kabiles vidusskolas 150. gadadienas salidojumā tieši šai stundā pogoja lakstīgalas. Tu saproti, ka tas nekad nebeigsies, vien kādreiz notiks bez tevis...

Mirklis kas pārklājas ar mūžību. Tāds saldeni rūgtens...

Jājautā: „Kāpēc mēs tik maz zinām par saviem skolotājiem, par skolas norisēm padomju gados? Jā, pionieri, komjaunieši... bet vai bija ideoloģisks spiediens? Kā to skolas vadība, skolotāji mīkstināja, lai mēs to justu iespējami maz?

Rīgā tikāmies ar bijušo vēstures skolotāju Dainu Auziņu, lai saprastu vairāk.

Kāpēc mēs ar saviem skolotājiem esam sastapušies tik sasodīti maz? Kā skolotājs, es tagad ļoti labi saprotu, ka esam viena veseluma divas puses. Klases audzinātājs Viktors Kempaus – no kurienes viņš ar tādu nelatvisku uzvārdu – kādas skolas beidzis? Prātā ielien tāda atmiņu driska: politinformācija, kurā skolotājs, neparasti nopietni (nezin kāpēc?), teica: „Arodbiedrība ir komunisma skola.“ Mēģinu atgaiņāties – ko man tagad tā komunisma skola – ne mašīnā braukt, ne mierīgi gulēt aiziet...

Rakstu klases audzinātāja dzīvesbiedrei Melānijai Kempauai; neesam tikušies ar audzinātāju. Vēstule aiziet, bet audzinātājs drīz mirst. Smagi krīt smiltis Kabiles kapos. Melānijai, viņu mierinot apņēmis ap pleciem, saku: „Cilvēks nepazūd pilnībā. Viņš ir kaut kur tepat, tikai mēs neredzam, jāieklausās. Tās ir kādas dažādas dimensijas...“ Padomju gados mums tā neviens neteica, tā nedomājām, bet kā teica, to kas dzīvei svarīgi, kas dod tai pamatu, jo ideoloģija nevar būt dzīves pamats. Vismaz mums tas bija par maz. Kaut kādu dzīves mācību mums nācās apgūt pašiem zaudējumos un ieguvumos. Ja Latvijas ekonomika būtu bijusi veiksmīgāka, tad, iespējams, mēs būtu ātrāk spējuši saprast, kā rīkoties, biežāk iedomātu par savējiem, saviem skolotājiem, mums netrūktu bērnu skolās un mūsu šķirto, bankrotējušo ģimeņu pārstāvji neklīstu svešās zemēs un malās, meklējot to pašu atbildi.

Ir Kabiles Z. A. Meierovica, vairs tikai pamatskolas, 155. gadu jubilejas salidojums. Esam pulcēti pagasta jaunajā saieta namā. Ir tā kā skaistāk, sakārtotāk, bet ir arī savādāk. Kabile kļuvusi tāda kā miegaināka, nav agrākās trauksmes, kaut vajadzētu būt tieši otrādi. Vai ne? Ciema centrā reti redz cilvēkus ejam. Pamatskolēni tādi savākti liekas, skolotāja Eduarda Skabja fotogrāfijās vienmēr tīkami, neliekas kaut kādās humpalās, kā tagad dažkārt redzam savus cilvēkus.

Ir tā sirsnīgi, labi, ko vairs nejūtam mūsu lielajās un mazākās pilsētās. Jūrmalā sen tā vairs nav, Tukumā vēl kaut cik jūtams. Talsos varbūt vairāk... Pilsētas pārņēmis internacionālais tirgus, kur viens otru apkaulē... Tur nedzird bērnu čalas.

Kad savās skolās atkal salidosim kopā, domāsim, kā jau iedibinātajā svētku kārtībā, rast iespēju cilvēkam satikt cilvēku, kuri, varbūt, stāv viens otram blakus, bet ne – atpazīt... Piemēram, Jānis no 1962. gada izlaiduma grib satikt paralēlās klases Lieni. Vai viņa te ir? Kurš var par viņu ko pastāstīt? Šai pavisam īpašajā mirklī, kad tagadne ar mūžību pārklājas, jo citas reizes var vienkārši nebūt. Lai brīdis taptu piepildīts.

Tas ir būtiskākais. Pārējais var būt vairāk vai mazāk. Domāsim!

Paulis Čimurs
Z.A. Meierovica Kabiles vidusskolas absolvents, skolotājs Tukumā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com