Latvijas valsts un Valsts valoda

Augusta beigās bijām abi ar sievu divas nedēļas Latvijā. Reģistrējoties kuģī atceļam uz Stokholmu, dabūjām zīmi piestiprināt mūsu auto, ka esam ar kustību grūtībām.

Gaidot rindā braukšanai kuģī, mums pienāca darbinieks, kurš kārtoja braukšanu. Mūsu mašīnai ir Norvēģijas reģistrācijas numurs, un viņs mums angliski jautāja, vai mums ir vajadzīgs lifts. Tā kā atradāmies Latvijā un esam latvieši, es atbildēju latviski.

Sekoja garāka viņa atbilde krievu valodā, kuru mēs neprotam. Uz manu jautājumu, vai viņš runā latviski, atbilde bija – ņet. Ko mēs no tā varam mācīties? To, ka krievvalodīgie pieņem, ka visi latvieši prot krievu valodu, tādēļ viņiem latviešu valoda nav jāprot. Sarunu turpinājām angliski, un viņš bija ļoti izpalīdzīgs, sazinājās ar darbiniekiem, kuri kārtoja mašīnas novietošanu uz kuģa, un mūsu auto tika novietots tieši pie durvīm, aiz kurām bija lifts nokļūšanai uz vajadzīgā klāja. Bet latviešu valodu viņš neprata.

Atceros pagājušā vasarā ciemojoties pie māsīcas Latvijā, viņa stāstīja, ka mazdēls strādājot Rīgā kādā valsts iestādē. Viņam esot jālieto krievu valoda, lai sev padotiem darbiniekiem varētu izskaidrot darāmo un nerastos pārpratumi, jo šie darbinieki latviešu valodu neprot.

Pirms dažiem mēnešiem lasīju laikrakstā, ka Latvijas valdības Izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis savā ministrijā ar krievvalodīgajiem darbiniekiem sarunājoties krieviski. Tā laikam ērtāk?!

Vai Vjačeslavs Dombrovskis mājās ar sievu runā franciski, ar kučieri vāciski un ar suni krieviski, kā to cara laikā darīja Krievijas dižciltīgie, tā ir viņa personīga darīšana, bet Latvijas valdības Izglītības ministram vajadzētu saprast, ka valsts iestādē ir jālieto latviešu valoda.

Nedomāju, ka viņš ir vienīgais. Latviešiem laikam patīk plātīties ar savām krievu valodas zināšanām. Ko varētu darīt, lai Latvijas politiķi prastu cienīt savu valsti un valsts valodu?

Kad es trīsdesmito gadu beigās mācījos Rīgas Valsts Tehnikumā, mums katru pirmdienu pirms mācību sākuma bija svētbrīdis.

Varbūt vajadzētu visās Valsts iestādēs nedēļu sākt ar nedēļas mudi un visiem kopā deklamēt Viļa Plūdoņa dzejoli, lai veicinātu pašapziņu.

Sper kāju drošāk, latvieti!
Un augstāk, lepnāk galvu nesi!
Lai skauģu redz un naidnieki,
Ka savā zemē kungs tu esi.

Tā – tava zeme, tava valsts,
Ko pats tu guvis cīņā garā.
Tu vienīgais tas sargs un balsts,
Tās liktenis ir tavā varā.

To paša spēkiem kali tu,
Tu tēvu sapņiem veidu devi.
Cel, latviet, galvu augstāku
Un mācies cienīt reiz pats sevi!

Varbūt tas varētu līdzēt.

Harijs Valdmanis, Oslo
Laikrakstam „Latvietis“