Diasporas svaigais gaiss

Bijušie trimdinieki tagad tiekam pārkristīti par diasporiešiem. Nu, jā, vārdam trimdinieki ir tāda – šodien nevajadzīga – politiska nokrāsa. Tā iezīmē, ka nesam vēl kādu pagātnes nastu, ko nav vairs izdevīgi cilāt Latvijas valdības vadošās aprindās. Diasporiešiem tādas nastas nav. Vai tas nozīmē, ka tagadējai diasporai jāpaliek nacionāli apolitiskai. Viņi ir izbraucēji, kurus smagi skārusi pēdējo 5 gadu ekonomiskā krīze, 20 gadu politiskā un sabiedriskā korupcija un latviešu valodai izrādītie draudi. Tie ir ļaudis, kuriem beidzot ir pieticis. Tiem ir cilvēciskas vēlmes: atrast labākas mājas, aizmirst visu bijušo un sākt jaunu dzīvi. Daļa no viņiem savā jaunā Diasporijā grib vēl savās ģimenēs runāt latviski.

Vai tiešām ir cerības saglabāt latviešu valodu ārpus dzimtenes, nepiegriežot vairs uzmanību tam, kas šodien notiek Latvijā? Ja valoda izdzīvos Latvijā, tā daļēji dzīvos arī ārpus tās. Ja latviešu valoda izzudīs Latvijā, tā nevarēs pastāvēt arī diasporā.

Bija cerība ticēt, ka pēc apvainojošā valodas referenduma latvieši sasparosies kaut ko darīt, lai glābtu savas valodas un tautas nostiprināšanos pašu zemē. Apciemojot Rīgu š. g. jūnijā, neko tādu nevarēja manīt. Kā agrāk, latvieši runā latviski un krieviski; krievi – krieviski. Iedzīvotāji liekas apmierināti ar Rīgas mēra vadību – pensionāri brauc par brīvu ar visiem tramvajiem, autobusiem un trolejbusiem. Rodas iespaids, ka rīdzinieki ir apmierināti ar Ušakova kunga vadību.

Šodien diasporu organizācijas, noturot savas sēdes un konferences Rīgā, pieaicinot Latvijas valsts augstākās amatpersonas, spriež un debatē, kā saglabāt latviešu valodu un tautisko apziņu diasporā ar Latvijas valsts atbalstu skolu un tautisko tradīciju uzturēšanai, bet ne vārdā nepieminot un nepaceļot jautājumu, kas tiek darīts Latvijā, lai skolās katram bērnam latviešu valoda kļūtu par viņa pirmo valodu, un lai tiktu apgūta Latvijas valsts un latviešu tautas traģiskā okupācijas vēsture.

Ar to vien vēl nekas nav mainījies, ka prezidents augstsirdīgi uzņēmies patronāta pienākumus trimdas latviešu uzceltam Okupācijas muzejam; pat piedāvājot ierosinājumus to nākotnē vareni paplašināt. Tāda nākotnes cerība varētu likties apsveicama, ja drīz pēc tam – citā sakarībā – prezidents neizteiktu šaubas par Latvijas valsts pastāvēšanu pēc 10 gadiem.

Pēc 10 gadiem nebūs vairs cilvēku – ne Latvijā, ne trimdā, – kas varēs savās atmiņās nodot izvērtētu liecību par okupācijas varas darbiem. Šī izteiktā 10 gadu prognoze ir pārāk tuvu kaulam, lai tai pamestu ar roku, kā prezidenta nenozīmīgam freidisma paklupienam.

Ja tiešām ir palikuši tikai 10 gadi līdz izšķirsies, vienādi vai otrādi, Latvijas valsts, latviešu valodas un tautas liktenis, tad šodien mūsu trimdinieku – jā, arī diasporiešu – uzdevums ir celt gaismā un visiem spēkiem atbalstīt reformas: lai visās skolās Latvijā mācību valoda būtu latviešu valodā un Latvijas vēsture būtu obligāts priekšmets katram bērnam. Lai to panāktu, mēs nevaram vairs atļauties mūsu diasporas konferencēs ar Latvijas valsts ministriem, premjeriem vai prezidentiem runāt tikai par diasporu, nepaceļot jautājumu: Kas, latviešu valodas labad, tiek darīts Latvijā?

Trimdinieki bija tie, kas izmantoja katru izdevību atbalstīt brīvās pasaules cīņu pret nežēlīgo komunistisko impēriju, lai dotu latviešu valodai, tautai un valstij cerību un tiesības atkal dzīvot. To sasnieguši, neaizlaidīsim to visu vējā. Nobīdīsim šodien diplomātisko protokolu un politisko smalkjūtību pie malas turpmākās konferencēs un saietos, un pacelsim – vienalga kur, kad, kuram vai kurai tas vien iespējams – jautājumus tām problēmām, kas draud tēvzemē iznīcināt mūsu valodu un tautu. Ja to nedarīsim tagad, tad viss tas lielais darbs, ko esam kā trimdinieki paveikuši, izgaisīs. Ja bērniem Latvijā nemācīs mūsu traģiskās okupācijas vēsturi, un latviešu valoda netiks kopta un sargāta, pēc 10 gadiem neviens vairs nesapratīs, kas, piemēram, tas Okupācijas muzejs tāds ir? Lai gan netrūks tādu, kam šodien šis trimdinieku uzceltais piemineklis ir dūries kā dadzis acī, kas to apmelos, noslānīs kā fašisma melu atliekas par kaut kādu nebijušu okupāciju un mēģinās to noārdīt.

Vēl mēs trimdinieki varam palīdzēt iegriezt ceļu uz latviešu tautas un valodas izdzīvošanu pareizā virzienā. Pēc 10 gadiem mēs to vairs nevarēsim, jo būsim nokāpuši no latviešu tautas skatuves. Tad rosību varēs pārņemt diasporieši, ja tādiem būs jēga vēl pastāvēt. Ja bez valodas nav tautas – grūti iedomāties, ka varētu būt diaspora.

Ivars Mirovics
Melburnā, 18/11/2013
Laikrakstam „Latvietis“