Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Latvija vēl ir tālu no pilnīgās atklātības zemes, bet pēdējā nedēļa ir tomēr pierādījusi, ka ir arvien grūtāk noslēpt faktus. Laiks tikai rādīs, vai par spīti atklātiem faktiem, visi neizrādīsies „svētāki par eņģeļiem“, kā teica valsts prezidents. Vai arī vainīgie (vai aizdomās turētie) pēkšņi saslims, un būs jāpavada mēneši vai gadi ārstniecības iestādēs Latvijā vai ārzemēs, līdz kamēr kriminālprocess izjūk.

Ja sagruvušā lielveikala Maxima pārstāvji sākotnēji apgalvoja, ka viņi ir tikai ēkas īrnieki, tad prese ātri atklāja, un lielveikala pārstāvji apstiprināja, ka (caur dažādām ārzemju firmām) īpašnieki ir kopīgi.

Ja ziņas par celtniecības firmas Re&Re agrākām ķibelēm pirms gada ar sabrukušo tirdzniecības centra Alfa jumtu 90 kvadrātmetru platībā nebija izplatītas medijos, tad tagad to esot atklājusi kāda anonīma persona.

Tāpat parādās vairākas ziņas par agrāk noklusētiem sabrukušiem jumtiem, par signalizācijas neievērošanu, par darbinieku piespiedu parakstīšanās, ka viņi paši uzņemas risku turpināt strādāt strukturāli bīstamā lielveikalā.

Šīs ziņas skar ne tikai lielveikalu ķēdi Maxima un būvfirmu Re&Re, bet arī citus uzņēmumus, un norāda uz tām pašām sistēmiskām problēmām, un darbinieku neaizsargātību.

Arodbiedrībām Latvijā ir bijusi samērā nesekmīga vēsture. Padomju laikos tās kalpoja drīzāk darbinieku ekspluatācijai un izklaides rīkošanai, nekā to aizsardzībai. Atgūtās neatkarības laikā nav manītas kādas sevišķi spožas uzvaras.

Re:Baltica šīgada aprīlī publicētos pētījumos atklāj, ka 600 lielveikalu Rimi darbinieki esot Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā, bet tikai 70 lielveikalu Maxima darbinieki esot arodbiedrībā. Maxima esot lielākais privātais darba devējs Latvijā, bet tas aizliedzot arodbiedrībai atstāt izglītojošos materiālus darbinieku pusdienu telpā un tikties ar strādniekiem veikalos. Rimi to atļaujot.

Nekad neaizmirsīšu Re:Baltic rakstā minētā Lauksaimniecības un pārtikas nozaru arodbiedrības vadītāja Vladimira Sokolova dusmīgo atbildi, saņemot pārmetumus, ka jaunus biedrus uzrunā tikai caur Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības avīzi un internetā; viņš teica „Ko jūs gribat, lai es eju stāvēt pie rūpnīcu vārtiem?“ Jā, – tieši tā tas notiek citur pasaulē. Vismaz Austrālijā, – ja vajadzīgs, tad stāv pie rūpnīcu vārtiem.

Un grūti iedomāties, ka pēc tāda notikuma kā Zolitūdes traģēdijas, arodbiedrības Austrālijā atļautu lielveikalu ķēdei un būvfirmai netraucēti turpināt darbu.

Modernai civilizētai zemei ir arī vajadzīgi šie elementi – brīvā prese, kas nebaidās atklāt neērtus notikumus, un brīvās arodbiedrības, kas nekautrējās aizstāvēt darbinieku intereses.

GN
2013. g. 28. nov.