Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sarkangalvīte un vilks

Latvijas Nacionālajā teātrī

Laikraksts Latvietis Nr. 286, 2013. g. 28. nov.
Anita Apele -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Sarkangalvite

Sarkangalvīte – Inga Misāne; iegaismotais vilks – Gundars Grasbergs. FOTO Publicitātes foto.

SLT 1965. g. Sarkangalvīte – Valda Līce, Vilks – Ivars Apelis.

Uz Sarkangalvītes izrādi biju atvilkusi līdzi savu personīgo vilku. Bija ar vilkšanu jāvelk, jo mans vilks labprātāk būtu gājis skatīties basketbola spēli Arēnā Rīga. Tur varot kaukt un svilpot! Mēģināju viņam paredzēto biļeti ieskapēt kādam citam, bet, laimīgā kārtā, nevienu nevarēju pierunāt uz bērnu izrādi nākt. Labi vien, ka tā, jo izrāde patika gan man, gan bērniem zālē, gan pieaugušajiem skatītājiem, gan manam vilkam – Ivaram. Pēc izrādes viņš bija sajūsmā, ka šī esot labākā izrāde, ko viņš redzējis – tas droši vien bija pēcizrādes emociju ietekmēts pārspīlējums no vecāka vilka puses.

Izrāde sākas, skan mūzika, priekškars lēnām paceļas un apstājas – atvērtajā spraugā redzam lielas, spalvainas pelēča kājas kātojam pār skatuvi, vilka kājām ritmiski pakaļ tipina astoņas tievas kājeles – tās pieder četriem zvirbuļiem, zvirbuļu orķestrim, ko redzam tad, kad aizskars ir pilnībā pacēlies, un lielais, pelēkais vilks, bērniem par atvieglojumu, ir pazudis aizkulisēs. Skatam paveras Sarkangalvītes mājas fasāde, Vilka ielā Nr. 3, ar plaši atvērtu logu. Loga rāmī kā dzīva bilde pie palodzes redzama Sarkangalvītes māmiņa čakli mīcot mīklu. Sarkangalvītes māmiņai, Daigai Gaismiņai, arī ir sarkani mati. Atskan telefona zvans! Tas ir mājas telefons, tātad mobilo sakaru laikmets vēl nav sācies. Māmiņai ir apjomīgs pīrāgu pasūtījums, kas steidzīgi jāizpilda. Gādīgā, smaidīgā māmiņa – īpašības, ko mantojusi Sarkangalvīte, paskaidro, ka Sarkangalvītei vienai būs jāiet pie vecmāmiņas. Ierodas mežsargs, kam arī ir sarkani mati un kupla sarkana bārda. Varam noprast, ka mežsargam ar Sarkangalvītes māmiņu ir romāns, jo viņš cienastam atnesis vīna pudeli, jo vīns ir drosmes eliksīrs. Tomēr, Sarkangalvīte paņem vīna pudeli, ieliek savā mugursomā un aizsteidzas.

Šīs izrādes Sarkangalvīte, Inga Misāne, ne brīdi nav sapīkusi un visās dzīves situācijās ir jautra, smaidīga, enerģiska, labsirdīga un savā zaļajā kleitiņa, gariem sarkaniem matiem un sarkaniem zābaciņiem kājās kustas kā atsperīte. Šai Sarkangalvītei nav jāvalkā sarkana cepurīte, nav arī sarkanais apmetnītis uz pleciem, jo mati viņai ir gari un vijīgi kā ūdenszāles. Visas izrādes garumā šo Ingas Misānes atveidoto Sarkangalvīti ir prieks vērot. Inga Misāne tēlo viegli, bez piepūles, bez pārspīlējumiem, kas pieaugušiem aktieriem ne vienmēr padodas. Prātā nāk Skroderdienas Silmačos, Trīnes grēki, Dille – izrādes, kur pusaudžu, bērnu lomas kariķēti spēlē pieauguši aktieri.

Sarkangalvīte ir izvēlējusies īsāko ceļu – caur mežu. Tur viņa sastop balto zaķi, bebru, tītaru, odu un ķirzaku. Šie pieci meža iedzīvotāji ir nodibinājuši Meža parlamentu. Bērniem ir jautri vērot personificētus dzīvniekus – bailīgs kā zaķis, bet lielīgi runā; ods ar savu dzeloni raksta – varbūt dzēlīgi, jo ir parlamenta sekretārs; bebram ir asi zobi, un viņa uzdevums ir uzasināt zīmuļus, pārnēsāt baļķi, kas vairāk reižu, skatītājiem par prieku, uzkrīt zaķim uz kājas; ķirzakai ir nokritusi aste, ko ķirzaka nevar piespraust pie savas pēcpuses, tādēļ šad un tad nēsā padusē. Šiem meža iemītniekiem galvās ir stiepļu pītas maskas, kas ļauj vērot viņu emocijas, saprast viņu teikto, ko sejas maskas aizsegtu. Draudīgi Iespaidīga ir vilka maska, kas iegaismojas tad, kad satumst mežs.

Meža parlaments ir izsludinājis 15 meža likumus, ar kuriem skatītāji – tie, kas prot lasīt – var iepazīties programmas grāmatiņā. Pirmais likums: Ja mežā parādās vilks, jādara viss, lai no viņa tiktu vaļā. Pirmā likuma apakšpunkts: Drīkst mukt, nedomājot par otru. Šim apakšpunktam ir morāliskas dabas papildinājums: Briesmu gadījumā vispirms padomā par draugu. Tad vēl pirmajam likumam ir otrs apakšpunkts, kas izklausās ļoti mūsdienīgs un atgādina sabiedrībā vēl KNAB neizskausto aploksnīšu sindromu: Drīkst atpirkties.

Parādoties vilkam, bailīgajam zaķim ir atpirkšanās plāns: „Sasienam Sarkangalvīti, lai vilks apēd viņu!“ Plāns neizdodas, jo kad vilks ierauga Sarkangalvīti, viņš zvirbuļu orķestra pavadījumā uzsāk savu vilka bada dziesmu, bet pēdējā pantiņā jau ir tāda kā atkāpšanās no plāna aprīt Sarkangalvīti: „Paskat kāds kumosiņš, acis iemirdzas; reti tāds gardumiņš mežā iemaldās; neparasts desertiņš ceļā trāpījās; vilkam pat piemirsās, cik tam ļoti gribas gaļu un kaulu!“ Vilks Sarkangalvītei atsien rokas, un viņa sajūsmā apkampj Vilku, kam šāds apkampiens ir negaidīts, erotisks šoks, ko lielais pelēcis, Gundars Grasbergs, lieliski attēlo. Vilks ir atmaidzis pret Sarkangalvīti: „Draugi tevi sasēja, aizlaidās! Vai viņiem nav kauna? Vai es biju ļauns, es tevi atsēju.“

Dramatiskas darbības turpinās Sarkangalvītes vecmāmiņas mājā – Vēdera ielā Nr. 13. Draudīgos aprīšanas skatus režisors Elmārs Seņkovs skatītājiem veiklā dekorāciju maiņā apslēpj. Nākošā skatā redzam jauko vecmāmiņu, Intu Tiroli, un Sarkangalvīti vilka vēderā. Lai tiktu ārā no vilka vēdera, Sarkangalvīte šūpo lielo vilka sirdi un dzied vilkam lirisku šūpuļdziesmu: „Vilciņ, guli; saldi meža naktij ļaujies, mēness savu mieru lej, – vilciņ, – tas tev. Vilciņ, ēnas garas, egles sasedz zarus, pļavā naktsvijoles zied, – vilciņ, – tās tev. Vilciņ, guli; ēnas garas, mēness savu mieru lej, – vilciņ, – tas tev.“

Oriģinālmūzikas dziesmu tekstu autors ir Edgars Mākens. Režisors Elmārs Seņoks jau iepriekš ir sadarbojies ar scenogrāfu Reini Dzudzilo un kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo.

Sarkangalvītes pasakas dramaturģe ir Rasa Bugavičute. Horeogrāfe vieglām un nesarežģītām meža iemītnieku dejām un kustībām ir Elīna Lutce. Programmas grāmatiņā ir dziesmu teksti, meža likumi un iespējamas nodarbības vecākiem bērniem. Iztēles bagāts tehniskais ansamblis, kopīgā sadarbībā ir veidojuši baudāmu, profesionālu izrādi bērniem, pusaudžiem un tādiem, kas vēl spēj priecāties.

Tiem, kas vēl atceras, Sidnejas Latviešu teātris jau no 1954. gada repertuārā ik gadu iekļāva izrādes bērniem. Lūcija Bērziņa par Sarkangalvītes izrādi 1954. gadā rakstīja Austrālijas Latvietī: „Sidnejas latviešu teātris pirmo reizi izrādīja pasaku lugu Sarkangalvīte, ar to gādādams par Sidnejas latviešu bērniem, no kuriem daudzi īstu teātra izrādi skatīja pirmo reizi. Interese un dzīvā atsaucība, ar kādu bērni sekoja izrādei, bija aktieriem un režisoram labākā liecība, ka viņu pūles nav bijušas veltas un ka bērnu izrādes vēlamas arī nākotnē.“

1965. gadā SLT sagatavo Sarkangalvītes izrādi, par to Aleksandrs Zariņš raksta: „Pasaku par Sarkangalvīti stāsta visu zemju bērniem un tās saturu bieži variē saskaņā ar katras tautas vitalitāti un tikumiem. [...] šoreiz Lita Zemgale lugu bija pārstrādājusi, piešķirot tai latviskāku garu, izmantojot tautas pasakas un dziesmas. Piemēram, vilku no briesmoņa pataisot par latviskāku vilku – kas ir gan rīļa, bet panaivs [...] beigās vilks nobīstas un solās laboties, nenodarījis nevienam gauži.“

Vēl vienu Sarkangalvītes izrādi 1972. gadā SLT sagatavoja ar jaunatnes ansambli.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com