Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mūsu ceļš – uz kurieni tas ved?

Modris Plāte – komunistu varai „dadzis acī“

Laikraksts Latvietis Nr. 286, 2013. g. 28. nov.
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Modris Plāte un Māris Ķirsons Jēkabpils Sv. Miķeļa ev. lut. draudzes dievkalpojuma laikā. FOTO Spodra Purviņa.

No kreisās: LELBĀL arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis un prāvests Modris Plāte 2013. g. 1. septembrī  Jēkabpils Sv. Miķeļa baznīcā. FOTO Spodra Purviņa.

Mazpulku vadītāja (no 1998.-2011.g) Spodra Purviņa kopā ar „mazpulcēniem“ sveic Mazpulku vecbiedru Evaldu Ambrazevicu, kura dzīves stāsts ievietots interneta enciklopēdijā „Latvijas ļaudis“. FOTO Spodra Purviņa.

Modri Plāti pirmo reizi sastapu tālajā 1987. gada Adventa laikā Liepājas Lutera draudzes kancelejā Jāņa Driegas ielā, kur slepus, avīzēs ietītas, vecie draudzes locekļi man nesa kādas Latvijas brīvvlalsts gados izdotas Ticības mācības grāmatas bērniem. (Vērts atcerēties, ka toreiz visa kristīgā literatūra bija ar likumu aizliegta, un par bērnu kristīgu audzināšanu draudēja cietuma sods līdz pat septiņiem gadiem.) Modris Plāte toreiz bija garīgais vadītājs ne tikai man – parastai skolotājai, bet arī mācītājam Jurim Rubenim, ar ko kopīgi uzsākām Bērnu garīgās atdzimšanas kustību. Kristīgā literatūra toreiz nāca no M. Plātes rokām. Juris Rubenis bija tikko pārkāpis 20 gadu slieksnim, bet Modra Plātes kristīgā dzīves pieredze sakņojās jau bērnībā, jo viņa tēvs Nikolajs Plāte bija ne tikai mācītājs, bet arī docents Latvijas ev. lut. Baznīcas seminārā Rīgā (kas 1991. gadā pārtapa par LU Teoloģijas fakultāti), bet māte – ērģelniece.

Bez šaubām, toreiz Modrim Plātem pēc vidusskolas beigšanas teoloģiju studēt nebija iespējams, tāpēc viņš izvēlējās Latvijas Universitātē studēt fiziku un matemātiku, specializējoties teorētiskajā kodolfizikā, kur caur kosmoloģijas un fizikas elementārdaļiņu prizmu arī tādā veidā varēja tuvoties izpratnei par Dieva esamību.

Taču teoloģija bija viņa patiesais dzīves aicinājums, tāpēc, neraugoties uz saspīlējumiem un ierobežojumiem, viņš, strādājot Zinātņu Akadēmijas Fizikas institūtā un Salaspils Atomreaktorā, iestājās Teoloģijas seminārā un 1982. gadā to absolvēja jau kā pieredzējis mācītājs, jo viņa ordinācija mācītāja amatā notika jau agrāk – 1979. gadā.

Toreiz, 80-to gadu vidū, kad visa garīgās dzīves pārraudzība atradās zem Reliģijas lietu Pārvaldes visuredzošās kontroles, Modris Plāte bija kā dadzis acī toreizējai komunistu varai. Tāpēc nav jābrīnās par to, ka 1988. gadā toreizējais reliģijas lietu pilnvarotais atņēma viņam padomju iekārtā nepieciešamo mācītāja licenci par pretpadomju aģitāciju sprediķos. Pēc tam viņu no mācītāja amata atbrīvoja arī toreizējais LELB arhibīskaps Ē. Mesters.

Neskatoties uz to, līdz pat 1989. gadam M. Plāte turpināja vadīt savas draudzes arī bez licences, protams, riskējot, jo par šādu nepakļaušanos varai draudēja kriminālatbildība.

Pateicoties kustības Atdzimšana un atjaunošanās, kuras īstenais iniciators bija toreiz jau pieredzējušais mācītājs Modris Plāte, 1989. gadā pirmo reizi bez padomju iestāžu apstiprinājuma par arhibīskapu ievēlēja Kārli Gailīti, kurš savā Baznīcas vadīšanas laikā piedzīvoja neredzēti straujas pārmaiņas luterāņu Baznīcā. Viņa laika vislielākais sasniegums bija bērnu un jauniešu Svētdienas skolu kustība, – kā viņš to pats atzīmēja. Kopā ar bērniem uz Baznīcu gāja ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki – tie kristījās un iesvētījās, un gadu desmitiem bailēs klusējošie dievnami atdzīvojās, verot durvis un remdinot cilvēku alkas pēc patiesās Gara gaismas.

Darba toreiz bija pilnas rokas. Engelsa ielā (tagadējā Stabu ielā), kur toreiz atradās LELB Konsistorija parasta dzīvokļa telpās, dunēja kā bišu stropā. Organizējot Svētdienas skolas, šo intensīvo Konsistorijas darbu piedzīvoju piektdienās, kad bija manas apmeklētāju pieņemšanas dienas, bet šī aktivitāte noritēja KATRU dienu! Paralēli mācītāja un prāvesta amatam, M. Plāte pārstāvēja Baznīcu dažādās ārvalstu konferencēs, jo reti kādam no toreizējiem mācītājiem bija tik spožas angļu valodas zināšanas kā M. Plātem. Konsistorijas uzdevumā viņš Somijā tolaik nolasīja paša sagatavoto referātu par Latvijas ev. lut. Baznīcas viedokli Porvo vienošanās pamatprincipiem.(Pēc arhibīskapa K. Gailīša aiziešanas mūžībā, Porvo vienošanās ir atlikta līdz šai dienai...)

Kaut arī M. Plāte bija pasniedzējs Teoloģijas seminārā Rīgā, viņa kalpošana tolaik notika Kuldīgā, kas kļuva par Latvijas inteliģences garīgās dzīves centru. Cilvēki brauca uz turieni klausīties Plāti, pēc dievkalpojumiem dažkārt līdz pusnaktij sarunājoties ne tikai par garīgo dzīvi, bet arī iededzot cilvēkos uzdrīkstēšanās liesmu, sapni par savas tautas brīvību, kas kā vētrasputns traucas pāri baiļu aizām.

Un šīs garīgās liesmas aizdedzināti, cilvēki modās, uzdrīkstējās... un Dieva svētība izlējās pār mūsu tautu 1991. gadā.

Par nopelniem Modris Plāte apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, un tagad nu jau kopš 1991. gada viņš ir draudzes mācītājs tālajā Jēkabpils Sv. Miķeļa draudzē. Joprojām pie M. Plātes brauc Latvijas mūziķi, literāti, tā inteliģences daļa, kura meklē atbildes uz saviem garīgās dzīves jautājumiem.

Kad septembra sākumā kopā ar arhibīskapu E. Rozīti viesojāmies M. Plātes draudzē, mazā eglīte, kas deviņdesmito gadu sākumā bija tikai tāds mazs pundurītis pie Jēkabpils Sv. Miķeļa draudzes kancelejas durvīm, tagad sakuplojusi un sniedzas pāri cilvēka augumam. Tāpat arī abi M. Plātes dēli Pauls un Marks, kuri beiguši Teoloģijas studijas Vācijā, savās plašajās zināšanās ne vienreiz vien ir labi padomdevēji savam tēvam, iesakot jaunākās, nozīmīgākās grāmatas vai daloties ieskatos par mūsdienu kristīgās dzīves kustībām mainīgās pasaules kontekstā.

Garīgā inteliģence un erudīcija ar neparasti dziļas un nopietnas garīgās dzīves izpratni, ko var apzīmēt pat kā mistiskās dzīves pieredzi, ir tā, kas kā magnēts piesaista cilvēkus pat no lieliem attālumiem viņa vadītai draudzei. No pašu vidus izaudzināti draudzes lektori, aktīvi draudzes locekļi, domājoši patiesības meklētāji – arī tādā attālā un ekonomiski pagrimušā nostūrī kā Jēkabpils.

Kaut arī draudze dzīvo nepārtrauktā trūkuma iezīmē un finansiālā ierobežotībā, izveidota darba grupa, kas sākusi vākt līdzekļus Sv. Miķeļa draudzes remontam. Ar koncertiem un ziedojumiem savākti jau 1250 lati, bet projekta 1. kārtas – dievnama fasāžu remonta tāme ir 29 000 latu.

Īpašais ziedojumu konts: LV 13 UNLA 005 002 096 5421, reģ. No. 90000 310 180

Var zvanīt arī pa tālruni 90 00 65 87, kur par vienu zvanu kontā tiek ieskaitīts 1 lats

Kad septembrī izdzirdēju par šo projektu, pirmā reakcija klusībā bija – tīrais neprāts! Kā šajā nabadzības īpaši skartajā nostūrī vispār tas iespējams?! Bet tūlīt arī samulsu, jo – vai tad no pieredzes nezinu – Dievam IR viss iespējams!

Baznīcas ēka ir veca kā tāda vecmāmiņa – garu mūžu kalpojusi. Tā iesākta celt 1769. gadā, iesvētīta 1807. gadā. Ziemā tur auksti, tāpēc cilvēki saspiežas baznīcas vienā pusē, kur uz dievkalpojuma brīdi ieslēdz elektriskos sildītājus. Bet elektrība maksā dārgi!

Katru mēnesi draudzes mājas lapā izskan aicinājumi ziedot vismaz tik, lai nomaksātu kārtējos izdevumus – par elektrību, telefonu, u.c. Pirmo reizi, kad lasīju šo informāciju, nespēju saprast, kāpēc katru mēnesi bez šiem maksājumiem draudzei LELB Virsvaldes kontā jāiemaksā 413 lati, lai pēc tam – no turienes mācītājs saņemtu tikai 275 latus mēnesī. Un vai 275 lati ir tā nauda, ar ko Latvijā var izdzīvot mācītājs, kuram nav laika stāvēt rindās un veikalos, meklējot lētāko pārtiku vai apģērbu?

M. Plāte paskaidroja, ka LELB Virsvaldē esot iedibināts Garīgā atalgojuma un sociālā nodrošinājuma fonds, ko saīsināti saucot GASN. Tur arī naudiņa ieplūstot.

Mēs nezinām, cik pelna Virsvaldes darbinieki, bet maz ticams, ka viņu alga būtu 275 lati mēnesī. Atceros, kad strādāju LELB arhibīskapa K. Gailīša laikā, viņam bija tikai viena sekretāre un pavisam daži darbinieki. LELBĀL arhibīskapam E. Rozītim viss arhibīskapa birojs esam divatā – paši pērkam biļetes, organizējam tikšanos, atbildam uz telefona zvaniem, tīram, kopjam mūsu biroju, uzņemam Baznīcas viesus, turklāt algota ir tikai VIENA persona – un tas ir arhibīskaps E. Rozītis, kurš turklāt ir vēl arī mācītājs 10 latviešu draudzēm Vācijā.

M. Plāte saka, ka viņš iet pensijā nevarot atļauties, kaut arī veselība intensīvajos darba gados spēcīgi iedragāta.

Viņš saka, ka par šobrīd nostrādātajiem 44 gadiem, kas ir viņa kopējais darba stāžs, un no kuriem LELB viņš nokalpojis 34 ar pus gadus, baznīca viņam izmaksātu tikai 35 latu pensiju. Viņa laicīgā pensija tad būtu 170 latu mēnesī. Vai ar to cilvēks var izdzīvot?!

Jēkabpils Sv. Miķeļa draudzes ilggadējā draudzes locekle un Latvijas Mazpulku vadītāja Spodra Purviņa, kura starp citu interneta enciklopēdijā Latvijas ļaudis kopā ar Mazpulku bērniem desmit gadu laikā ievietojusi 117 dzīves stāstus (to starpā par Andreju Eglīti, Osvaldu Balodi, Juri Valaini, Guntaru un Brigitu Saivām, Mārtiņu Gauju u.c.), runāja par savas draudzes mācītāju ar lielu cieņu un mīlestību. Katrs M. Plātes sprediķis viņu ļoti uzrunājot. S. Purviņa apbrīnojot mācītāja lielo atbildības sajūtu un cilvēkmīlestību.

Draudzes kancelejā joprojām viņš nesot ūdeni no akas, un labierīcības atrodoties pagalmā sirsniņmājā. Tā viņš dzīvojot – bez savas automašīnas, vecajā, padomju laika mājas dzīvoklītī.

Nekas no ārējā spožuma.

Tikai sīksta un pacietīga kalpošana Dievam un cilvēkiem – dienu no dienas, bez atvaļinājumiem, bez jebkādas atpūtas. Vienīgais mācītāja palīgs esot emeritētais Kanādas prāvests Māris Ķirsons, kurš laiku pa laikam ierodoties no Rīgas, kur viņš strādā ar cilvēkiem, kuri cieš no atkarībām. S. Purviņa stāstīja, ka vietējie ļaudis arī viņu esot iemīļojuši, jo pēc dievkalpojumiem M. Ķirsons palīdzot arī Jēkabpils atkarībniekiem, un vajadzības gadījumā tos pat iekārtojot ārstēšanā Rīgas klīnikā. Pārējā laikā M. Plāte cīnās viens, jo neesot naudas, ko samaksāt kādam mācītājam viņa atvaļinājuma laikā.

Laikrakstam Daugava š.g. 6. septembrī sniegtajā intervijā M. Plāte saka: „Ir jānomainās vismaz paaudzei, pirms mainās tautas apziņa. Un jūs jau zināt, kas vienmēr peld virspusē... Garīgā atmoda šodien nozīmē vispirms meklēt Dziļumus sevī. Jo Dievs ir tepat. Un pasaule ir ilgu pārpilna pēc Dieva, pēc Gara. Kristietība kā organizēta institūcija stāv ļoti radikālu izmaiņu priekšā. Mainīties, pagriezties citādi – uz cilvēku, uz viņa vajadzībām, uz dziļumiem viņā. Ja gribat – kļūt daudz vairāk mistiskai; tik daudzas lielas personības uz to šodien aicina. Vai arī – kļūt garlaicīgai, sastingušai un lēnām mirt, paliekot vien PIEMINEKĻA statusā... taču vēsture māca – arī visgrūtākajos laikos Baznīca ir izdzīvojusi, pateicoties atsevišķām draudzēm.“

M. Plāte skaidro: „Visu reliģiju mērķis ir šī PERSONĪGĀ SASTAPŠANĀS ar Dievu. Tas nozīmē – novākt troksni sevī, ap sevi, lai sadzirdētu maigo, kluso Gara balsi, kas dod spēku dzīvot ārējā haosā. Tas ir ilgs, bieži pretrunīgs process. Jāstrādā. Gadiem.“ Ja tu Viņu meklēsi, tad Viņš tevi atradīs, saka Raksti.

Laiku atpakaļ M. Plāte man e-pastā atsūtīja Andra Bērziņa izpildījumā dziesmu Svētvakars. Kad septembrī pēc viesošanās, atvadoties sēdējām trijatā mūsu mašīnā, es ieslēdzu šo Svētvakaru, un mēs klusējot klausījāmies, kā dziesmā kvēlo mūsu pašu neizteiktie vārdi. Lielajai Personībai, kas tik daudz svētības nesusi mūsu tautai, pār vaigiem ritēja asaras...

Tautas Frontes atceres dievkalpojumā viņš gribējis nolasīt to pašu sprediķi, kuru viņš Doma Baznīcā teica 1988. gada 9. oktobrī. Arī tas viņam tika liegts. Šo tekstu, kuru viņš man atsūtīja, pārsūtīju latviešu laikrakstiem publicēšanai. (Red.: Publicēts laikraksta „Latvietis“ Nr. 280 http://www.laikraksts.com/raksti/3890)

Tur, cita starpā viņš jautā: „Kur mēs bijām – tauta un Baznīca, ...kad slepeni, zem segām lasījām Orvelu vai Solžeņicinu, bet zinājām, zinājām, ka Gunārs Astra un viņam līdzīgi domājošie tiek spīdzināti vergu nometnēs? Kāpēc klusējām, kad Helsinki-86 grupa mēnešiem ilgi tika nomelnota visos iespējamos veidos? Kur mēs bijām? Tepat vien... Kas ar mums bija noticis? ...Kamdēļ koķetēt ar svēto Dieva Vārdu? Nemānīsim ATKAL paši sevi... nepievilsimies, jo Dievs neļaujas apsmieties. Ir vēl laiks, vēl mūs sauc un aicina. Kas mūs aicina? Jā, māte Latvija. Bet sauc un aicina, un – vai dzirdējāt? – mīlestībā pretī steidzas arī TĒVS. ...Tad, kad paši kļūsim iekšēji brīvi un sakārtoti, kad atradīsim pazaudētos garīgos orientierus, tad vairs nebūsim bāreņu tauta. Tad mēs uzvarēsim. Jo mūsu māte – Latvija un Tēvs mūsu debesīs. Tas ir mūsu ceļš.“

Vera Volgemute Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com