Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Diriģēšanas meistarkursi Melburnā

Divas sarunas ar Ivaru Cinkusu

Laikraksts Latvietis Nr. 292, 2014. g. 17. janv.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ivars Cinkuss apmāca jaunos diriģentus. FOTO Roberts Birze.

No kreisās: Edgars Vēgners, Ivars Cinkuss, Daina Kaina. FOTO Roberts Birze.

No pagājušā gada 26. decembra līdz 31. decembrim Melburnā norisinājās LAAJ Skaņu mākslas nozares vadītājas Anitas Andersones organizētie diriģēšanas meistarkursi, kurus vadīja diriģents no Latvijas – Ivars Cinkuss. (Red.: lasīt interviju ar diriģentu LL 289 un rakstus par meistarkursiem LL290, LL291.) Piedāvāju lasītājiem mūsu īsās sarunās kursu pirmajā dienā un kursu noslēguma dienā.

2013.  gada 26. decembrī

Ilze Nāgela: Kādēļ Tu esi Austrālijā? Kādi ir Tava brauciena mērķi?

Ivars Cinkuss: Austrālijā es esmu atgriezies, jo mani uzaicināja brīnišķīgi cilvēki, lai es ar savu padomu un ar savu pieredzi palīdzētu vietējiem latviešu mūziķiem, kuri apmāca arī citus dziedātājus, koristus; lai palīdzētu viņiem tīri tehniski, kādā veidā pieiet mēģinājumu procesam, kā mēģinājumu procesu uzlabot, kā diriģēšanas kvalitāti uzlabot. Ir vairāk nekā desmit diriģentu sanākuši uz šo semināru, kuri vēlas papildināt savas zināšanas. Tagad, dažu dienu garumā, mēģināšu to veikt. Tas lielākais mērķis ir, lai nākošgad, kad atkal būs Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Sidnejā, šis seminārs būtu nesis augļus un lai darbs ar kori varētu noritēt gludāk, raitāk un kvalitatīvāk.

2013.  gada 31. decembrī

Ilze Nāgela: Vai tas, ko Tu tagad piedzīvoji un pieredzēji šajās dienās kaut kādā veidā bija tas, ko Tu paredzēji, vai arī bija pavisam savādāk nekā Tu biji iedomājies? Un kādas ir Tavas domas par nule noritējušiem kursiem kopumā?

Ivars Cinkuss: Apmēram notika tā, kā es biju paredzējis; ka būs ļoti laba atsaucība, būs cilvēkiem ļoti liela intereses par to kā uzlabot lietas. Ir ļoti viegli strādāt ar cilvēkiem, kuri no sirds vēlas kaut ko mainīt sevī. Ir vērts strādāt, un tas raiti iet uz priekšu; cilvēki ņem pretī pilnīgi visu, un tas ir tas skaistākais visā šai procesā. Tieši šodien, iesākot mūsu šodienas sesiju, es teicu pēc vakardienas (Red.: 29.12.2013.) koncerta, ka, manuprāt, šeit ir divi galvenie ieguvumi: viens ir katram individuāli, bet otrs – Austrālijas latviešu sabiedrībai kopumā. Individuāli tas, ka absolūti visi 11 diriģenti, kas vakar koncertā diriģēja, izlauzās no savas ierastās komforta zonas, ārpus sava stikla skapja; viņi sasita tās sienas un izdarīja kaut ko tādu, ko viņi līdz šim nebija darījuši, kaut vai sākot ar to, ka trīs meitenes nekad mūžā nebija kori diriģējušas; tā viņām vispār bija pirmā reize. Un viņas to izdarīja, tiešām, ļoti atzīstami priekš pirmās reizes. Tas progress šīm meitenēm bija milzīgs, burtiski dažu stundu laikā, ko mēs strādājām. Tā vēlme izzināt un izdarīt viņām bija milzīga, un arī talants izpildīt to, ko viņas grib, ir liels.

Tas ir tas ieguvums katram individuāli, un viņi izdarīja maksimāli labāko. Tas bija šo kursu mērķis, tas nebija konkurss uz Melburnas galvenā diriģenta vietu, kā es jau vakar teicu. Tas bija, lai pierādītu sev, ka Tu vari izdarīt labāk, esi spējīgs progresēt un tas, ko Tu esi iemācījies, tas var palīdzēt kaut kādā veidā citiem cilvēkiem kori uzlabot. To kursanti izdarīja.

Savukārt Austrālijas latviešu sabiedrībai kopumā bija ļoti labi un veselīgi redzēt vienā rindā 11 jaunus diriģentus. Jā, starp viņiem pāris nav jauni diriģenti, viņi jau ir diriģējuši latviešu sabiedrībā, bet tie ir daži cilvēki. Tomēr lielākā daļa ir jauni cilvēki, jaunā paaudze, kas ļoti labi nākotnē varēs attīstīt latviešu kultūras dzīvi Austrālijā, un šī plejāde paliek Austrālijas latviešu kopienai – 11 diriģenti – tas galīgi nav slikts rādītājs, ņemot vērā uz trim pilsētām. Tas tiešām ir atzīstams skaitlis, un man ir visnotaļ laba sajūta par to, kā latvietība un kultūras dzīve Austrālijā attīstīsies.

IN: Ko Tev pašam šie kursi deva gan kā diriģentam, gan kā cilvēkam?

IC: Visvairāk tas man deva kā cilvēkam, jo absolūti jebkad, kad es strādāju ar cilvēkiem un kaut ko viņiem mēģinu iemācīt jebkurā pasaules zemē, man vislielākā balva, alga un gandarījums ir, pirmkārt, ja cilvēkiem patīk tas, ka viņi ir priecīgi darīt un grib darīt vēl un vēl, un otrs, ka viņi ir spējīgi progresēt, un man izdodas atrast to kontaktu, lai viņi progresētu. Tas man ir vislielākais gandarījums. Cilvēciski, protams, tās ir jaunas draudzības un mīļas attiecības; tas tikai mani nemitīgi bagātina, un šādas tikšanās es ļoti augstu vērtēju. Cerams, ka šī nebūs pēdējā reize.

IN: Vai kā diriģentam – pedagogam šie kursi Tev ko deva?

IC: Varbūt šajā šķautnē – kā pedagogam. Es vienmēr bez koķetēšanas esmu uzskatījis, ka es neesmu labs pedagogs. Strādājot akadēmiskā vidē, es esmu bijis tāds, kurš labāk redz skolnieku ejam nekā nākam, un ja kāds neatnāk uz stundu, tad es par to priecājos, jo man ir daudz kas cits ko darīt, ar ko es labprāt nodarbojos. Šī sajūta man deva apjausmu, ka varbūt tā nav laba pedagoga cienīga sajūta, un tādēļ es par sevi domāju, ka neesmu labs pedagogs. Bet redzot tagad to, ka šajās dažās dienās rezultāts ir sasniegts, tad tas mani tomēr atraisa atpakaļ, ka varbūt tomēr nemaz nav tik traki, ka varbūt tomēr to var arī darīt. Tas ir tas lielākais ieguvums profesionālā ziņā man kā pedagogam. Šādu vairāku dienu diriģēšanas semināru es agrāk nebiju vadījis; es esmu šur tur pasaulē aizbraucis uz vienu sesiju, piemēram, aizbraucis kaut ko padarīt ar studentiem, bet ne tā – vairākas dienas no vietas. Tagad var kaut kādu konkrētu mērķi uzstādīt un rezultātu redzēt. Tas zināmā veidā bija jaunums manā dzīvē, manā profesijā, par ko es esmu tikai priecīgs.

IN: Daži no Taviem šīs nedēļas 11 kursantiem izteicās, ka viņi ir tik gandarīti par apgūto un patiesībā, tagad gribētu turpināt: Sak' tagad vajadzētu kādas divas nedēļas tā aktīvi strādāt, jo tagad es saprotu, ko gribu!

IC: Tā ir. Gan man kā pedagogam, gan viņiem kā studentiem tas ir devis pārliecību, ka šādu aktivitāti turpināt būtu lietderīgi un būtu vērts, jo ir ļoti milzīgas potences, kur attīstīties. Neapšaubāmi, ka vismaz nedēļas intensīvs kurss ļoti nāktu par labu, un es redzu, ka tur varētu sasniegt milzīgus rezultātus. Dažiem diriģentiem vajag vēl tikai pāris grūdienu, lai viņi jau profesionālā līmenī varētu strādāt ar koriem, jo nav jau nekāds noslēpums, ka ārpus Latvijas daudzi diriģenti ir autodidakti, nav profesionāļi, bet labi amatieri, kas zin, ko grib darīt. Viņiem vienkārši ir pietrūcis tikai tāds grūdiens, kādas tehniskas detaļas, kādas tehniskas izpratnes par to, kā izdarīt to, ko viņi pasaka ar vārdiem. Viņi zin, ko grib, bet nezin kā parādīt, vai arī nezin, kā to sasniegt. Ir daži tādi profesionāli āķi, kas profesionālam diriģentam ar pieredzi ir zināmi, un to viņiem vajag ielikt rokās, un tad viņi tālāk var aiziet.

IN: Ābece jau ir...

IC: Jā, tieši tā, un viņi to var izdarīt. Jā, kas zin, varbūt mēs tiešām varam nākotnē noorganizēt vēlreiz šādus kursus un jau ar vēl tālāk ejošiem profesionāliem mērķiem, un, neapšaubāmi, otrreiz man jau būtu daudz vieglāk, jo es zinu šos cilvēkus. Kad es braucu pirmo reizi, es nezināju, ko īsti sagaidīt. Līdz ar to man bija grūti iepriekš jau izdomāt to repertuāru vai metodes, kā ar katru strādāt. Es daudzus pazinu personīgi, bet ne kā diriģentus. Tagad man būtu daudz vieglāk, jo es ļoti laicīgi varētu izdomāt pēc katra ģīmja un līdzības, spējām pielāgot viņam attiecīgu repertuāru, dziesmu vai šķautni, ko viņam attīstīt. Savukārt, diriģents par to laicīgi var jau sākt domāt, un, kad es atbraucu, tad jau tādā pusgatavā stadijā varam sākt. Tagad mēs sākām visu no nulles. Nākošā reize noteikti būtu vēl produktīvāka, un ieguvējs būtu visa latviešu kopiena kopumā.

IN: Tad nevis pabeidzam, bet pārtraucam interviju – līdz nākošai reizei! Liels paldies Tev! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com