Annas Ziedares Vasaras Vidusskola

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolas koris. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Brēmanis. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Inta Uškāne, Artūrs Uškāns, Lilita Daenke. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolas noslēguma koncerts. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolas noslēguma koncerts. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolas noslēguma koncerts. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Inta Uškāne, Anita Andersone. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolas noslēguma koncerts. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Vasaras vidusskolas noslēguma koncerts. FOTO Pēteris Strazds.

Garais vasaras brīvlaiks Austrālijas skolniekiem būtu ideāls laiks slinkošanai, garlaicībai un nedarbiem, un nav šaubu, ka daudzi skolnieki arī nekavējās garo pārtraukumu tādā nelietderīgā veidā nosist. Taču ne visi; šogad uz Annas Ziedares Vasaras Vidusskolu (AZVV) bija ieradušies 53 pusaudži, lai divu nedēļu intensīvā darbībā dibinātu, pastiprinātu vai atjaunotu draudzības, attīstītu sevi gan garīgi, gan kulturāli, iemācītos kaut ko par savu senču zemi, un, pats galvenais, to visu darītu mūsu mīļajā latviešu valodā.

Šie nav nekādi šādi, tādi jaunieši, bet gan mūsu sabiedrības krējums: gudri, apdāvināti, topošie latviešu sabiedrības vadītāji un dalībnieki. Tas spilgti pierādījās noslēguma aktā un koncertā Tālavā piektdien, 17. janvārī, kad varēja tikai apbrīnot, ko šie jaunie cilvēki bija paspējuši iemācīties un radīt divās īsās nedēļās. Tiesa, AZVV mācību programma nedod daudz laika dīkām pārdomām; katra minūte tiek mērķtiecīgi izmantota, ar teju militāru precizitāti, lai katrā dienā iebāztu, kā liekas, kādu lieku stundiņu. Brīvs laiks ir tikai maltītēs un jūrmalā! Taču pietiek laika izpriecām, draudzībai, pat mīlestībai, jo ne viens vien pārītis, skolā iepazinušies, palikuši kopā uz mūžu.

Plašs skolnieku rokdarbu klāsts jau tūlīt pie Tālavas durvīm liecināja par jauniešu čaklumu un pacietību. Šogad varēja pamēģināt roku keramikā, koka dedzināšanā (nē, tas nav tas pats kā kurināt kamīnu!), aušanā (gan stellēs, gan celaines un parastās jostas un prievītes) un gleznošanā. Aušanas meistars Māris no Latvijas ļoti atzinīgi izteicās par savu audzēkņu neatlaidību un priecājās par kuplo dalībnieku skaitu; koka dedzinātāji bija paguvuši radīt skaistas, pat samērā sarežģītas glezniņas, tehnikā, kurā kļūdas grūti izlabot, tātad, vajadzīga pacietība; keramiķu veidotās flīzītes un figūriņas liecināja par izdomu un humora izjūtu.

Akadēmisko veiksmi atzīmēja ar liecību pasniegšanu, katra skolnieka īsu raksturojumu no skolotājas un īpašām balvām par izciliem nopelniem. Par katru skolnieku skolotāja varēja pateikt kaut ko skaistu, jauku, uzmundrinošu, un bija skaidrs, ka starp skolniekiem un viņu skolotājiem pastāv cieņas un mīlestības saites.

Pēc īsa pārtraukuma sākās koncerta daļa ar Kārļa Brēmaņa ludziņu Plūmju Pasakas jeb Īstā VV Dzīve; sastādītu no patiesiem stāstiem, tekstiem un zīmējumiem no VV žurnāliem. Vienu gadu tālā senatnē laipni cilvēki ar lielām sirdīm un bagātīgām plūmju ražām apgādāja VV virtuvi ar kulēm, kastēm, kilogramiem no savu dārzu bagātības – plūmes taču ir veselīgas vēderam, vai nē?! Lai taču bērniņiem tiek! Taupīgās latviešu saimnieces mācēja no šīs bagātības uzmeistarot dažnedažādus ražojumus: sulu, ķīseli, kompotu, mērci, un, protams, arī svaigām plūmēm nav nekādas vainas. Diemžēl pēc brītiņa iestājās ne tikai apnikums, bet arī nopietnākas problēmas! Ludziņa ar humoru parādīja vienas dienas norisi (toreiz) Kursā, plūmju iespaidā.

Vislielāko baudu, lai gan biju jau pamatīgi izpriecājusies par skolnieku ieguvumu un devumu, man sagādāja koris, kurā piedalījās gandrīz visa AZVV saime. Divās nedēļās jaunieši paspēja uz balsīm iemācīties divpadsmit tīri sarežģītas dziesmas, kuras pavadīja gan klavieres, gan dažāda sastāva orķestris. Šeit patiešām jāapbrīno apdāvinātība gan no instrumentālistu, gan dziedātāju puses, jo sniegums nedarītu kaunu profesionālam korim un jauniešu orķestrim. Ir labi zināms fakts, ka jauni puiši šajās dienās nelabprāt dzied; vai nu bļauj kā nelabi, vai vienkārši ņurd, bet, kad mūsu lielie puiši laida vaļā savas jau spēcīgās balsis, tad uzmetās zosāda un ne no aukstuma. Tik skaista, sulīga skaņa! Meiteņu tīrie, augstie soprāni un siltie alti skaisti harmonizēja. Dziesmas raitas, ritmiskas, kurām labi jāzina vārdi, lai neiznāktu klupšana.

Orķestrī spēlēja dažādi stīgu, pūšamie un sitamie instrumenti, kā arī akordeons, dūdas un klavieres. Artūrs Uškāns, Lilita Daenke un jauniņais diriģents Ivars Štubis divu nedēļu laikā ar saviem padotajiem bija paveikuši muzikālu brīnumu. Malači – gan apmācītie, gan apmācītāji. Ja gada beigās tie visi dziedās Sidnejas KD Kopkora koncertā, tad tik būs ko klausīties, jo jaunas, spēcīgas balsis paceļ kopīgo priekšnesumu.

Šā gada skola bija īpaša ar to, ka bija tieši četrdesmitā pēc kārtas, tādēļ bija izlikti vēsturiski dokumenti no iepriekšējām skolām, piemēram, skolnieku dienasgrāmatas, foto albumi un žurnāli, kurus ar lielu interesi pētīja paši rakstītāji un fotouzņēmumu subjekti. Tā ir paaudze, kuru atvases tagad apmeklē skolu. Pirmās sešpadsmit skolas notika Kursā, īrētā nometnes vietā pie Aldingas, pirms iegādājās īpašumu, ko nosauca par Dzintariem. Paldies nelaiķei Annai Ziedarei un Kārlim Brēmanim (kurš bija klāt arī šoreiz) par oriģinālo domu. Tradīcija turpinās.

No sākuma kaprīzā Dabas Māte sūtīja vieglu lietu un aukstumu, bet uz beigām, veselas piecas dienas sveica četrdesmito skolu ar četrdesmit un vairāk grādu karstumu. Pat naktī temperatūra nenokritās daudz zem 30 grādiem, kas radīja savas neērtības. Dzintaros telpas var vēsināt tikai ar atvērtiem logiem un durvīm, bet, ja nu arī no āra nāk cepinoša svelme, tad ir grūti mācīties un naktīs no atpūtas nekas neiznāk. Tādēļ divkārši jāapbrīno visu paveikto un jāpateicas mācību spēkiem, kuri šogad bija atbraukuši ne tikai no Adelaides un Melburnas, bet arī no Latvijas un ASV, lai kalpotu skolas devīzei – Dievam un Latvijai.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“