Eiropas pilsoņu cerības iepretim tehnokrātijai...

Eiropas pilsoņu cerības iepretim tehnokrātijai Latvijas ārpolitikas mērķos un uzdevumos.

Mani kā Saeimas deputāti un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentu Asamblejas Latvijas delegācijas vadītāju interesē Ārlietu ministrijas plānotā rīcībpolitika dažādos jautājumos: par nepilsoņiem un pilsonību, termiņuzturēšanās atļaujām Latvijā, kā arī Ārlietu ministrijas konkrētā darbība un ieinteresētība nacionālo interešu aizstāvībā ārvalstīs, Latvijas valstsnācijai būtisku vēstures jautājumu skaidrošana ārpus Latvijas robežām. Par ļoti svarīgu ārlietu ministra ziņojumā uzskatu ārpolitikas ilgtermiņa mērķa definējumu, kura šajā ziņojumā nav. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu ziņojumiem, šis ziņojums, kā parasti, ir tehnokrātisks. Šoreiz tas konkrētāk runā par paveicamajiem darbiem. Ļoti ceru, ka nav vairs tālu arī brīdis, kad ārpolitikas ziņojumā ieraudzīsim Latvijas ārpolitikas stratēģiskos uzdevumus un ilgtermiņa mērķi vismaz līdz 2020. gadam. Ilgtermiņa mērķa definējumu ieteicu iekļaut jaunajā Valdības deklarācijā, bet saņēmu atbildi, ka tas esot tikai rudenī veidojamās valdības uzdevums.

2013. gada maijā konferencē EDSO drošības kopiena no Vankūveras līdz Vladivostokai: realitāte vai ilūzija?, ko organizēju kopīgi ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri un Austrumeiropas politikas pētījumu centru, tika ieteikts vairāk kooperēties zinātniekiem, Saeimas deputātiem un Ārlietu ministrijas personālam. Konference bija pirmais mēģinājums par jaunu drošības risku, izaicinājumu un apdraudējumu problēmām debatēt arī Latvijā, iesaistot akadēmiskās vides pārstāvjus un politiķus. Konferences debates apliecināja, ka Krievijas maigā vara kļūst par nozīmīgu apdraudējumu un destabilizējošu faktoru, ja tiek lietota Latvijas valsts tiesiskās pēctecības apšaubīšanai un Latvijas konstitucionālo pamatu graušanai. Šādā veidā maigā vara tiecas manīt to Eiropas drošības arhitektūru, kas izveidojās pēc Aukstā kara, tās vietās atjaunojot PSRS ietekmes sfēras un dalījuma līnijas. Tāpēc nevaru piekrist tiem Saeimas deputātiem, kuri pauž to, ka apdraudējumu Latvijai neesot.

Latvijas sašķeltās izglītības un mediju lauks šobrīd ir Krievijas maigās varas poligons, kas veicina sabiedrību norobežošanos, radot būtisku apdraudējumu valstij. Konferences dalībnieki atbalstīja domu, ka Krievijas maigo varu Latvijā var ierobežot, veidojot vienotu izglītības telpu ar vienotu vēstures un sociālo zinību apguvi visās skolās, iepretim lingvistiski un ideoloģiski sašķeltai skolu sistēmai. Nepietiekami aktīva tiesiskās pēctecības principa apliecināšana valstiskā līmenī atstāj Latviju apšaubāmā statusā, drošības pelēkajā zonā ES un NATO nomalē.

Saeimā 2013. gadā tikos ar EDSO ģenerālsekretāru Lamberto Zanjēru, kurš atzinīgi vērtēja iepriekšminēto EDSO konferenci, uzlūkojot to kā Vīnē viņa aizsākto Drošības dienu turpinājumu, kurās par nemilitāro drošību tiek diskutēts ar vēsturniekiem, diplomātiem un citu nozaru pārstāvjiem. Viņš izteica interesi ierasties uz nākamo šāda veida konferenci Latvijā, kuru es plānoju organizēt arī šogad. Konferences secinājumus par izglītību, kas vienotu sabiedrību, un daudzus citus ar Latvijas valodas politiku saistītos jautājumus paudu, tiekoties Saeimā ar Augsto komisāri nacionālo minoritāšu jautājumos Astrīdu Tūru, kad tika vērtēta viņas kandidatūra šim amatam.

To, ka Latvija tiek atstāta drošības pelēkajā zonā, redzēju Varšavā, 2013. gada rudenī cilvēktiesību jautājumiem veltītajā EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) rīkotajā konferencē. Latvijas situāciju objektīvi raksturoja ĀM ministrija, es kā EDSO Parlamentu Asamblejas pārstāve un divu nevalstisko organizāciju pārstāvji. Varšavas konferencē piedalījās daudzas Latvijas, Krievijas u.c. valstu cilvēktiesību nevalstisko organizāciju pārstāvju, kas pauda daudz sagrozītu faktu, nepamatotu pārmetumu Latvijai un pārējām Baltijas valstīm par nacionālo minoritāšu stāvokli tajās. Pret notiekošo Latvijas valodas, pilsonības un minoritāšu jautājumos runāja Pasaule bez nacisma pārstāvis V. Engelss, kurš Latvijā ir uzstājies kopā ar Saskaņas centra politiķiem. Reģistrēto dalībnieku skaitā bija arī Špīgels, Kuzmins, Solopenko u.c. Latvijas Antifašistu komiteju pārstāvēja J. Korens, kurš kopā ar V. Engelsu uzstājās pasākumā par agresīvo nacionālismu un ksenofobiju modernajā Eiropā.

Mans ieteikums Ārlietu ministrijai ir mērķtiecīgi apzināt vēl vairāk reālu (nevis citu valstu valdību finansētu) nevalstisko organizāciju, kuras rosināt piedalīties ikgadējā pasākumā Varšavā u.c. līdzīgos pasākumos.

Gribu dalīties pieredzē par savu deputātes vēstuli 2013. gada septembrī, kurā ārlietu ministru lūdzu atbildēt saistībā ar 2010. gada 1. jūlija grozījumiem Imigrācijas likumā par termiņuzturēšanās atļaujām, kas patlaban Saeimā ir viens no karstākajiem jautājumiem. Tā kā pēdējo gadu laikā Latvijā jūtami pieaug imigrantu skaits no Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR), kas iegādājas īpašumus un pārceļas uz dzīvi šeit, ārlietu ministru lūdzu sniegt man atbildes uz vairākiem jautājumiem. Piemēram:

• Vai Ķīnā ir speciāla valsts atbalsta programma, kas motivē tās pilsoņus emigrēt uz Eiropas valstīm?
• Vai un kā pilsoņi Ķīnā tiek informēti par iespēju Latvijā iegādāties īpašumus?
• Vai arī Latvijas vēstniecība Ķīnā sniedz informāciju par šādu iespēju?
• Vai un kad Ķīnā ir organizētas kādas informatīvas kampaņas par emigrācijas iespējām uz Latviju? u. c.

Diemžēl ārlietu ministrs valsts sekretāra p.i. personā atbildes uz vairākiem jautājumiem nesniedza, bet izteica pateicību par ieinteresētību šajā jautājumā un piedāvāja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datus par situāciju 2013. gada 1. augustā, kas liecināja, ka Latvijā uzturējās pāri par 16 000 ar termiņuzturēšanās atļaujām (TUA); un no visa TUA pieprasītāju kopskaita 254 jeb 1,5% bijuši Ķīnas pilsoņi. No tiem 243 – ar pamatojumu par nekustamā īpašuma iegādi.

Tā kā ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums, vēlos redzēt ieinteresētu attieksmi Latvijai eksistenciālo jautājumu risināšanā. Kā zināms, TUA jautājuma atrisināšana (līdztekus valsts drošības politikai un izglītībai valsts valodā, kas vienotu sabiedrību) ir viens no akūtākajiem un būtiskākajiem faktoriem Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanā. Imigrācija ir pieaugoša tēma ne tikai Latvijas, bet arī ES mērogā. Tas būs viens no galvenajiem jautājumiem nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un darbā. Ārpolitikā ir jāsaskaņo vērtības un intereses. Ja tehnokrāti interesējas par banku savienību un citiem ekonomikas jautājumiem, Eiropas pilsoņi interesējas par savām pilsoņu cerībām – imigrācijas tendencēm, valodu, identitāti, pašnoteikšanos, labklājību un demokrātiju. Pretruna starp tehnokrātisku pieeju ES politikai un Eiropas pilsoņu cerībām izpaužas ne tikai Katalonijā, bet arī Skotijā un citur. Latvijā būtu svarīgi to saprast un ietvert ārpolitikas ilgtermiņa mērķos.

Ārpolitikā ES līmenī ir ļoti nepieciešama ciešāka sadarbība ar nacionālajiem parlamentiem.

Eiropas pilsoņus interesē arī nodarbinātība un reālas darbavietas, nevis abstrakti iekšzemes kopprodukta un valsts parāda skaitļi. Jautājums, vai tiešās ārzemju investīcijas, kas uzlūkotas par panaceju un kas glābšot pasauli, patiešām palīdzēs Latvijas valsts izaugsmē? Vai nebūs tā, ka jaunas krīzes gadījumā ārvalstu investori dosies uz ekonomiski attīstītākajiem reģioniem, tādējādi padziļinot krīzi Latvijā vēl vairāk?

No Saeimas deputātes viedokļa man nav skaidrs, vai Ārlietu ministrija vēlas iesaistīties būtisku iekšpolitisku jautājumu risināšanā ar ārpolitikas palīdzību. Kā tā domā to veikt šīs valdības laikā?

Nav arī skaidrs, ko Latvijas ārlietu politiķi gatavojas darīt ar straujo postpadomju integrācijas procesu: jau pastāvošo Muitas savienību un topošo Eirāzijas Savienību, kas tiecas izplesties līdz bijušās PSRS robežām. Baltkrievija, Kazahstāna, Armēnija, Kirgizstāna jau faktiski piekritušas iekļauties Krievijas vadītajā blokā?

Kas šogad notiks ar Moldovu, Gruziju un Ukrainu?

Redzams, ka nekāda Austrumu Partnerība un nekādi Asociācijas līgumi šobrīd nespēj kavēt postpadomju impērijas izplešanos. Ukrainas notikumi to parādīja ļoti skaidri. Kas notiks tālāk? Cik tālu Eiropa ļaus šim procesam iet?

Kur ir jaunās idejas un proaktīva rīcība no Latvijas puses? Ar kādiem priekšlikumiem mēs ejam uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā?

Klusēšana par šiem jautājumiem atgādina strausa politiku, un rezultāti var būt ļoti bēdīgi. Fakts, ka šī valdība strādās tikai līdz gada beigām, nav attaisnojums bezdarbībai.

Vineta Poriņa
11. Saeimas deputāte, Nacionālā apvienība
2014. g. 23. janvārī