Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Edvīnu Šnori

„Baltijas tautas nepadevās tad, kad bija okupācija“

Laikraksts Latvietis Nr. 296, 2014. g. 13. febr.
Silvija Kaugere -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kamēr vien labību šais laukos sēs.
Jūs slavinās un godam pieminēs.
E. Virza

Šīs intervijas sākums ir kāds notikums pagājušā gada nogalē, kad Kara muzejā, kur Daugavas Vanagu Centrālās valdes un Daugavas Vanagu Latvijā pārstāvji, tajā skaitā Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis A. Mežmalis, pasākumā piedaloties toreizējam aizsardzības ministram A. Pabrikam un tieslietu ministram J. Bordānam, kā arī ārvalstu vēstniekiem, informēja par PSRS okupācijas laika militārajiem zaudējumiem, kādi ir sagādāti Latvijai.

Pie to apzināšanas intensīvi strādā Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, kas aktīvi piedalās visos darbos, kuri ir saistīti ar PSRS nodarīto zaudējumu izvērtēšanu un apzināšanu. Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes loceklis, vēstures zinātņu doktors, pasaules rezonansi ieguvušās filmas Padomju stāsts autors Edvīns Šnore šobrīd strādā pie jaunas, ļoti būtiskas šodienas paaudzei filmas, kuras sākšanai finansējuma daļu piešķīris Kultūrkapitāla fonds, bet vēl nepieciešami arī papildus līdzekļi tās pabeigšanai. Savu atbalstu varētu sniegt arī Daugavas Vanagu organizācija. Edvīna Šnores iepriekšējais darbs ir guvis visplašāko atzinību ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī ASV un daudzās citās pasaules valstīs. Filma Padomju stāsts ir demonstrēta daudzu valstu TV kanālos, arī Eiropas parlamentā un Latvijas skolās. Tā ir saņēmusi balvu Bostonas filmu festivālā ASV un neskaitāmas atzinības no visplašākās auditorijas.

Ar vēstures zinātņu doktoru Edvīnu Šnori tikāmies Latvijas Universitātē, kur mūsu Alma Mater gaisotne pēc būtības sasaucās ar to akadēmiski rūpīgo zinātnieka pieeju visam, ko Edvīns dara vēstures dokumentēšanā un liecību saglabāšanā, kas īpaši svarīgi ir šodien, kad mankurtisms un tendence pārrakstīt vēsturisko patiesību arvien pieņemas spēkā visdažādākajās formās. Jautājumi vēsturniekam un režisoram par to, kādi darbi periodā kopš Padomju stāsta pabeigšanas padarīti, kādi iecerēti un kā viņš jūt šo laiku, izskanēja jaunās, topošās filmas kontekstā.

Edvīns Šnore: Es uzņēmu Padomju stāstu 2008. gadā. Pēc tam studēju doktorantūrā, aizstāvēju doktora darbu. Ieguvu doktora grādu, burtiski pagājušajā vasarā tas darbs noslēdzās. Tad uzsāku darbu pie jaunas filmas, kas būs veltīta, manuprāt, ļoti aktuālai tēmai, kas visai maz ir līdz šim parādīta un atspoguļota filmās. Runa ir par pretošanās kustību Latvijā pēc Otrā pasaules kara, konkrēti, par jauniešu organizācijām, kuras pretojās tajā laikā. Tādas bija vairākas pa visu Latviju, tos cilvēkus pēc tam represēja, izsūtīja uz Sibīriju. Un izsūtīja nevis tā vienkārši, bet arestēja, viņi bija gulaga nometnēs. Es vairākus esmu intervējis līdz šim, vācu materiālus. Tie pārklājas arī ar mežabrāļu tēmu. Mežabrāļi bija tie, kuri ar viņiem sadarbojās, kam viņi palīdzēja. Tā ideja filmai ir parādīt to arī angļu valodā, parādīt Rietumu publikai ne tikai Latviju, bet visas Baltijas valstis kopumā, arī Lietuvu un Igauniju. Jo tur arī bija ļoti liela pretošanās kustība, it sevišķi, Lietuvā. Daudzskaitlīga, ja salīdzina ar Latviju un Igauniju. Lūk, parādīt arī to un sadarbību, kāda bija starp latviešiem un lietuviešiem, latviešiem un igauņiem. Ir vairāki diezgan plaši aprakstīti gadījumi, piemēram, kā igauņu mežabrālis uz Latvijas robežas, pie Alūksnes mežā slēpās. Viņš ar vienu roku, jo otra bija ievainota, izraka bunkuru. Viņš prata arī latviešu valodu, viena medmāsa viņam palīdzēja. Sadarbība bija. Bet pats galvenais filmas vēstījums ir tāds, ka Baltijas valstis, Baltijas tautas nepadevās tad, kad bija okupācija, ka mēs vienkārši fatāli nepakļāvāmies okupācijas varai, bija ļoti izteikta pretošanās, pretošanās bija diezgan ilgi, sevišķi ņemot vērā bezcerības apstākļus.

Silvija Kaugure: Jā, Kurzemē, dziļi Ugāles mežu takās un ļoti ilgi pēc Otrā pasaules kara daudzviet, vēl 1956. gadā, bija mežabrāļi. Vai jaunā filma arī būs dokumentāla?

E.Š.: Es mēģināšu pēc tā uzstādījuma, līdzīgi Padomju stāstam, pēc tās pieejas veidot. Tā būs dokumentāla filma, kas balstīsies, pirmkārt, uz intervijām, jo vēl, paldies Dievam, ir tie cilvēki, un, it sevišķi tie, kuri bija tajās jaunatnes pretošanās grupās. Viņiem jau 80 gadu un cilvēku, protams, vairāk nepaliek, liecinieku paliek arvien mazāk. Tātad filma balstīsies uz intervijām. Un arī uz arhīva materiāliem, uz čekas arhīva materiāliem, ne tikai uz pētījumiem par pretošanās kustību. Auditorija, kam viņa ir domāta, no vienas puses, ir Rietumu sabiedrība. Baltijas valstis fatāli nepieņēma okupācijas varu; jā, tas nebija tā, visi ar ziediem nesagaidīja. Tagad, protams, no Krievijas ir ļoti izteikta propaganda, ka četrdesmitajā gadā un arī pēc tam viss tika pieņemts faktiski lielā mērā brīvprātīgi un ka nekādas pretošanās nebija.

S.K.: Vēstures pārskatīšanas periods...

E.Š.: Ļoti izteikti. Tāpēc, ka tagad liecinieki nomirst, nav vairs tie liecinieki, un tagad tādas lietas stāsta no Krievijas jaunie vēsturnieki, kas paši nav to piedzīvojuši. Viņi izvelk kaut kādus arhīva materiālus no čekas arhīva un visvisādi mēģina pierādīt, ka sagaidīja visi brīvprātīgi, utt. Tie, kas tajā laikā dzīvoja, kā mana vecāmāte, stāstīja, ka tas ir pilnīgs murgs, pilnīgs absurds. Bet tas tagad notiek, to ļoti konsekventi dara. Tas būtu viens, tā Rietumu auditorija, un no otras puses, es domāju, ka ļoti svētīgi būtu arī parādīt šo periodu, un tieši to pretošanās momentu parādīt, Latvijas, Baltijas valstu jaunatnei arī skolās.

S.K.: Pretošanās okupācijai, izpratne par to ir būtiska.

E.Š.: Jā, es, piemēram, esmu arī Okupācijas muzeja Vēstures un zinātnes padomē, tur mēs arī spriežam par Okupācijas muzeja vēstījumu un ekspozīciju, kāds būtu tas uzstādījums, ko mēs gribam parādīt. Un tur izskan arī no muzeja darbiniekiem tāda lieta, ka principā jaunatne varbūt savā ziņā, teiksim tā, pieradusi pie tā, ka visu laiku skan tieši tāds upura stāsts. Upura stāsts, ka mēs bijām pilnīgi upuri. Jaunatne gribētu dzirdēt arī to, ka mēs bijām, ka mēs pretojāmies, ka tur bija arī tie varoņi tajā laikā. Ka nebija visi kā aitas, kurus ņēma un vienkārši iekrāva vagonā tajā laikā. Es esmu paspējis parunāt ar tiem, kas tajā laikā pretojās tajās jaunatnes organizācijās, pāris nointervēt. Pats biju pārsteigts. Teiksim, par vienu tādu gadījumu, vienu dāmu, kas tajā laikā bija medmāsu skolā. 1947. gadā, nu, cik viņai bija gadu... 17 varbūt 18. Un izrādās Rīgā, šeit, viņiem esot bijis plāns uzspridzināt virsnieku namu, sagādājuši mīnu, un viņa esot pati to glabājusi savā dzīvoklī. Pēc tam viņus visus paņēma ciet. Tur bija arī nodevība.

S.K.: Kad iecerēts jauno filmu pabeigt un kad tā varētu būt uz ekrāniem?

E.Š.: Skatīšos, varētu būt 2014. gadā. Tas ir diezgan nopietns, liels darbs. Varētu būt vairākas daļas, bet tas būs ļoti atkarīgs no tā, ar cik cilvēkiem runā, cik plašu materiālu apstrādā, jo vairāk ar tiem cilvēkiem runā, jo vairāk tiešām ļoti labi momenti, ļoti labas epizodes filmai nāk klāt. Es pie viena cilvēka aizbraucu, un viņš norāda vēl citus avotus. Tas ir arī plānošanas darbs. Esmu pieteicies Kultūrkapitāla fondam, kur neliels finansējums piešķirts sākumam.

S.K.: Domāju, ka arī Daugavas Vanagi būs atsaucīgi, gan ārzemju latvieši, gan cilvēki tepat Latvijā, jo tas ir ļoti vērtīgs, nepieciešams darbs patiesai vēstures izpratnei ne tika Latvijā, bet daudz plašāk pasaulē. Aicinām atbalstīt jauno filmu!

E.Š.: Jā, un filmai plašāks, Baltijas konteksts ir paredzēts arī tāpēc, lai filmu skatītu arī igauņi, lietuvieši, vēl plašāka auditorija. Līdzīgi kā tas bija ar Padomju stāstu, kas aptvēra diezgan plašu periodu un reģionu.

S.K.: Mākslas darbs jau ir viens no veidiem, kā uzskatāmi pateikt patiesību daudziem cilvēkiem, filmu labāk uztver.

E.Š.: Tieši tā, vēl es gribētu piebilst, ka par šo tēmu ir pētījumi, it sevišķi pēdējā laikā. Var atzīmēt, ka ir izdots ļoti labs darbs, divas grāmatas, kuras var iegādāties arī Amazon.com

Vēstures zinātņu doktors, režisors Edvīns Šnore ir viens no tiem cilvēkiem, kura darbos atspoguļojas vesels laikmets. Tāda dziļa, patiesa, faktos un liecībās balstīta izpratne par laiku, lietām un cilvēkiem, kas aizrauj un dod to nepieciešamo kultūrzīmi, pieturzīmi, ceļazīmi, kas pasaka mums ikkatram, ka Latvija nekad nav pakļāvusies okupācijas varai un ka tā ir sargājama arvien, arī pašreiz.

Daudzi varoņi, bieži plašāk nezināmi, bet patiesi varoņi, ir tepat mums līdzās. Ar savu gara spēku un varoņstāstu Latvijai, tās šodienai un rītdienai.

Ar Edvīnu Šnori sarunājās

Silvija Kaugere
In Patria Credere,
DVL informācijas daļa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com