Kaimiņš kaimiņu nesaprot

„Ne vien tava katordznieka likteņa priekšā, bet arī attiecībā uz visu agrāko trīsdesmito gadu dzīvi, pat dzīvi brīvībā, universitātes darba, grāmatu, naudas un ērtību labklājībā, karš nāca kā šķīstījoša vētra, kā svaiga gaisa pūsma, kā atpestījoša vēsma.

Domāju, ka kolektivizācija bija maldīgs, neizdevies pasākums, un kļūdu nedrīkstēja atzīt. Lai neveiksmi noslēptu, vajadzēja ar visiem iebaidīšanas līdzekļiem atradināt cilvēkus no spriešanas un domāšanas un piespiest viņus redzēt to, kā nemaz nav, pierādīt acīmredzamajam pretējo. Tāpēc bija vajadzīga ježovščinas nedzirdētā nežēlība, bija jāpasludina izmantošanai nemaz neparedzētā konstitūcija, jārīko vēlēšanas, kas nenoritēja pēc vēlēšanu principiem.

Un, kad iedegās karš, tā reālās šausmas, reālās briesmas un reālās nāves draudi bija laime salīdzinājumā ar izdomājumu necilvēcīgo kundzību un sniedza atvieglojumu, jo ierobežoja nedzīvā burta burvju spēku. Ne tikai tie cilvēki, kas atradās katorgā tāpat kā tu, bet itin visi, gan aizmugurē, gan frontē, uzelpoja vieglāk, ar pilnu krūti, un kā apreibuši, ar patiesas laimes izjūtu metās bargās, nāvi nesošās un reizē glābjošās cīņas ugunī.“

Tā par Otro pasaules karu jeb Lielo tēvijas karu Krievijā romānā par savas paaudzes gaitām raksta Boriss Pasternaks. Romānu sauc Doktors Živago, un tā pirmpublicējums Krievijā bija iespējams vien 1989. gadā, lai gan rietumu pasaulē tas bija pazīstams jau kopš pirmizdevuma Itālijā 1957. gadā.

B. Pasternaks labi zināja, ko rakstīja. Viņš bija ar veselu ādu pārdzīvojis trīsdesmitos gadus, bet romānu par savas paaudzes vētrainajām vēsturiskajām gaitām XX gadsimta pirmajā pusē atļāvās rakstīt vien pēc Otrā pasaules kara, kad izjuta zināmas pārmaiņas noskaņojumā, kas arī minētas romānā. Romāns viņam gan atnesa Nobela prēmiju literatūrā un pasaules slavu, taču vienlaikus ar padomju varas uzspiestu atteikšanos no prēmijas un garīgu terorizēšanu līdz pat rakstnieka nāvei dažus gadus vēlāk.

Negaidīt neiespējamo

Tā nu sanāca, ka uzreiz pēc Soču olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas tiešraides beigām kādā citā TV kanālā noskatījos dokumentālo filmu par B. Pasternaka likteni. Jā, arī es, tāpat kā daudzi citi Latvijā un citviet pasaulē, skatoties atklāšanas ceremonijas priekšnesumus, aizdomājos par to, mums labi zināmo, šausmu pilno Krievijas vēstures daļu, kas palika aiz kadra. Tomēr dažādu iemeslu dēļ ātri arī aptvēru, kādēļ ceremonija bija tieši tāda, kāda tā bija. Un kādēļ tā, visticamāk, patika lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju.

Lai arī vēsturisku iemeslu dēļ mēs Latvijā it kā labi zinām un esam uz savas ādas izjutuši drūmākās Krievijas vēstures lappuses, mēs nevaram prasīt, lai svētku priekšnesuma laikā tā sāk sev kaisīt pelnus uz galvas. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka neviena cita valsts šādos priekšnesumos arī to nedara un savas vēstures tumšākajos stūros tādā brīdī neieskatās. Te nu mums Latvijā un visai pārējai „sašutušajai“ pasaulei būtu jābūt vienādi godīgiem pret visiem.

Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, lai arī plaši apspriesta pasaulē, ir tikai mirkļa uzplaiksnījums, tomēr tā ir labs iemesls, lai mazliet vairāk iedziļinātos mums kaimiņos esošās lielvaras noskaņojumā un domāšanā. Un pie reizes atgādinātu sev, cik ļoti gan dažādi ir skata punkti, no kuriem raugāmies uz pasauli.

Vēstures turpinājums

Domāju, ka Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, pat ja viņu ģimenes nav tieši skartas no padomju varas represijām, uz cilvēku izsūtīšanu, Gulaga katorgā sūtīšanu un citām politiskām represijām, tomēr raugās kā uz šaušalīgiem noziegumiem, kas nāca kā svešas varas nesti un saistīti tieši ar padomju varas pusgadsimtu. Protams, ka mūsu vēsturiskajā atmiņā ir arī ļoti mežonīgas represijas pēc 1905.-1907. gada revolūcijas, taču arī tad tās bija svešas un nīstas varas īstenotas, lai arī neskāra tik plašus tautas slāņus un tik lielā mērā sievietes, bērnus un sirmgalvjus.

Tikmēr Krievijas vēsturē izsūtīšana uz Sibīriju, katorga, intelektuāļu un citu godprātīgu cīnītāju par cilvēku tiesībām un brīvībām vajāšana ir valsts vēstures neatņemama sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi, un to īstenoja neviens cits kā pašu valsts vara. Tādējādi padomju laika varas noziegumi un represijas ir vien tās pašas vēstures atkārtošanās tikai plašākā mērogā un smagākā veidā, tomēr būtība no tā nemainās. Un arī mūsdienās, vai tas ir kāds jaunums Krievijā, ka politieslodzītie sēž ieslodzījumā Mordovijā?

Tāpat arī Otrais pasaules karš Latvijā un Krievijā nāca ļoti atšķirīgās vēsturiskajās situācijās. Latvija, atguvusies pēc milzīgajiem Pirmā pasaules kara postījumiem, bija tikko izbaudījusi savas vēstures divdesmit labākos gadus ar uzplaukumu kultūrā un saimniecībā. Tad nāca šausmīgais padomju okupācijas gads, kam sekoja nacistu uzspiestā dzīves kārtība un vēl teju pusgadsimts padomju režīmā.

Skaidrs, ka ne jau visiem Latvijas iedzīvotājiem padomju vara bija netīkama no pirmās dienas, tomēr okupācijas pusgadsimta pēdējos gados vispārējai bezcerībai un arī pirmās nepieciešamības preču trūkumam sasniedzot arvien lielākus apmērus, cīņai par neatkarīgu un brīvu Latviju gatava bija lielākā daļa tautas. Par to mēs paši ļoti skaidri pārliecinājāmies pirms gadsimta ceturkšņa un arvien turpinām pārliecināties citos mūsu valstij izšķirīgos brīžos.

Citiem nesaprast

Savukārt Krievijai Otrā pasaules kara sākums nāca pavisam citos apstākļos – pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kas solīja demokrātiskāku un brīvāku nākotni, Oktobra apvērsums cerības nocirta saknē, un boļševiku nepārtrauktā terorā bija pavadīti divdesmit gadi. Kolektivizācija, atkulakošana un izsūtīšana uz Sibīriju tika piedzīvota vairākas desmitgades ātrāk par laiku, kad ar to plaši saskārās Latvijas iedzīvotāji (izņemot P. Stučkas valdības kolektivizācijas mēģinājumu 1919. gada dažos mēnešos).

Tad nāca karš kā atpestīšana, kā to apraksta B. Pasternaks. Visticamāk, ka viņš ir ļoti precīzi uztvēris savas tautas noskaņojumu un šī kara nozīmi tās vēsturiskajā apziņā. To mēs redzam joprojām, ka Otrais pasaules karš ir ļoti būtiska mūsdienu Krievijas sabiedrības vēsturiskās apziņas daļa. Un ne tikai tāpēc, ka tā ir varas uzspiesta ideoloģija, bet arī tāpēc, ka tā ir izdzīvota pieredze teju katrā ģimenē. Iespējams, arī tāpēc, ka savas patības meklējumos Krievijas tautai atšķirībā no Latvijas nav iespējams atgriezties pie jaukajiem laikiem pirms padomju režīma, jo cara laiki arī nekāda medusmaize nebija.

Vienlaikus B. Pasternaks savā romānā raksta arī to, ka „lai gan apskaidrība un atbrīvošana, kas tika gaidītas pēc kara, nenāca reizē ar uzvaru, kā cilvēki to bija domājuši, tomēr brīvības nojausma gaisā vēdīja visus pēckara gadus, veidodama šo gadu vienīgo vēsturisko saturu“.

Te arī atbilde tiem, kurus izbrīnīja pēckara gadu vieglprātīgais prieks un jauncelsme, ko tik sirsnīgi apcerēja Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija.

Jūgs nevieno

Lai arī ar kaimiņos esošo Krieviju mūs saista daļēji kopēja vēsture kopš Pētera I laikiem, piespiedu brālības kulmināciju sasniedzot padomju impērijas laikā, kopējs jūgs vēl nenozīmē, ka mēs spējam viens otru labi saprast. Tas, protams, nenozīmē, ka mums nav jācenšas savus kaimiņus saprast, bet vienmēr ir labi paturēt prātā vēsturiski nosacītās robežšķirtnes.

Patiesībā svarīgāk par to, vai Krievija saprot mūsu vēsturi un vai mēs saprotam tās vēsturi, ir pašiem spēt saprast sevi. Jo svarīgāka par punktu un komatu ielabošanu vēstures stāstā ir pati mācība, ko no vēstures izmantojam mūsdienās un ko nododam no paaudzes paaudzē. Un te nu gan nekādām atkāpēm nevajadzētu būt.

Mūsu bērniem un bērnu bērniem ir svarīgi saprast, kāda ir katra cilvēka un katras valsts brīvības vērtība un kāda cena par to ir maksāta mūsu valsts vēsturē. Tas ir īpaši būtiski atvērtas pasaules apstākļos, kad apkārt virmo tik daudz citu pievilcīgu teoriju un vēstures versiju.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Pirmpublicējums portālā IR