Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem (..). Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.“ Šis ir mazs izvilkums no paredzētās Satversmes preambulas jeb ievaddaļas, ko Saeima pieņēma pirmā lasījumā 27. martā.

Politiskās apvienības Saskaņas centrs visi kā viens balsoja pret. Visi citi balsoja par. Galvenie iebildumi bija pret latviešu tautas izcelšanu (lai gan tā minēta tikai pirmā teikumā – tālāk ir tikai „Latvijas tauta“), un vārds „okupācija“, kuru nedrīkst minēt vienā elpā ar Padomju savienību.

Grūti saprast, kādiem apstākļiem Saskaņas centra pārstāvji būtu ar mieru piemērot vārdu „okupācija“. Piemēram, lasot SC deputāta Igora Pimenova teikto, varēja domāt, ka „okupācijas“ fakts ir nenoliedzams, bet tomēr tas tiek noliegts.

Pimenovs teica: „Gandrīz reliģiski sakāpinātu skanējumu preambulai iegūst apzvērošs Latvijas tautas padomju okupācijas nosodījums. (..) Kārlim Ulmanim tika dotas deviņas stundas, lai izpildītu padomju valdības ultimāta prasību – izveidot PSRS labvēlīgu valdību un atļaut izvietot sarkanās armijas papildspēkus. (..) Padomju agresijas draudi bija acīmredzami (..) bet 17. jūnija rītā tika parakstīta vienošanās par papildus karaspēka ievešanu, kurā bija norādīti pārvietošanās maršruti un dislokācijas vietas. Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārajām operācijām sagatavotajām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika. Tā nebija tikai Kārļa Ulmaņa režīma kapitulācija, kurš 1934. gadā bija personīgi uzņēmies atbildību par valsts vadīšanu, tā bija Latvijas valsts kapitulācija. (..) Ja neatkarīga valsts paraksta vienošanos, tad nav iemesla sacīt, ka tā okupēta. Valsts kapitulēja, bet Kārlis Ulmanis tiešām izglāba tūkstošiem Latvijas armijas karavīru un sarkanarmiešu dzīvības. Karā starp Padomju Savienību un Somiju, atgādinu, gāja bojā 155 000 cilvēku, vasaras laikā karš Latvijas teritorijā varētu būt vēl nežēlīgāks.“

Varētu teikt, ka tas ir labs 1940. gada jūnija raksturojums. Pirms ultimāta, Padomju Savienība veica militāru uzbrukumu Latvijai 15. jūnijā, un, Pimenova vārdos: „Divos posteņos notika padomju karaspēku izlūkdienestu uzbrukumi. Cilvēki gājuši bojā, bet Latvijas valdības lēmums par pretošanos nebija.“

No teiktā jāsaprot, ka tāpēc, ka nebija lēmuma par pretošanos, nevarot to saukt par okupāciju!

Pimenovs minēja, ka Islandi bez pretošanās 1940. g. 10. maijā okupēja Lielbritānijas militārie spēki, un prasīja: „Kāpēc šodien nepiemin britu okupāciju?“ Varu aicināt viņu šodien apciemot kaut vai Vikipēdijas rakstu „Invasion of Iceland“ (angļu valodā vai arī krievu valodā), kur bez kautrēšanās lietots vārds „okupācija“.

GN
2014. g. 3. aprīlī