Pārdomas par pārdomām

Katrai tautai – un tādā sakarībā arī katrā valodā – vārdam nacionālisms ir savādāka nozīme. Ir tautas, kam šis vārds piešķir tiesīgu pārliecību iekarot un izlaupīt citas zemes, noslepkavot cilvēkus gāzes kambaros vai čekas pagrabos un verdzināt citus koncentrācijas nometnēs. Latviešu tautai vārdam nacionālisms ir cita nozīme. Mēs nekad neesam iekarojuši vai izlaupījuši kādu citu zemi, ne arī slepkavojuši vai verdzinājuši tās iedzīvotājus. Latviešu izpratnē nacionālisms nozīmē cienīt, mīlēt un sargāt savu tautu, zemi un valodu. Un tie, kuri par to cīnoties ir nolikuši savas galvas, ir latviešu tautas varoņi. Ja aizmirsīsim viņus, aizmirsīsim sevi un par ko cīnāmies.

Šodien, ja gribam saglabāt savu tautu, valodu, zemi un valsti, mūsu uzdevums nav integrēties ar Latvijā iebraukušām citām etniskām grupām, bet integrēt tās latviešu tautas vidē. Tas nenozīmē apspiest vai padarīt šīs grupas nelaimīgākas; taisni otrādi – dot tiem iespēju nākošās paaudzēs būt laimīgākiem savā jaunā dzimtenē. Lai to panāktu, Latvijas valstij ir jāizstrādā plāns kā asimilēt etnisko grupu iedzīvotājus latviskā vidē. Kā to panākt, varam mācīties no tā, kas šodien notiek Austrālijā un gadu simtus pārbaudīts ASV, kur sekmīgi ir asimilēti miljoniem etnisku grupu iebraucēji. Šie Amerikas imigranti jau dažu gadu laikā kļūst par lepniem, lojāliem Amerikas pilsoņiem.

Tas tiek panākts bez naida – bez jebkāda politiska vai ekonomiska spiediena – tikai ar noteikuma, ka katram iebraucēju bērnam jāapmeklē skolu, kur mācības ir angļu valodā. Bērnam, neskatoties kāda tam bijusi dzimtā valoda, dažu gadu laikā skolā apgūtā valoda paliek par viņa pirmo valodu. Līdz ar to mainās ne tikvien bērna, bet arī viņa vecāku attiecības pret Amerikas valsti. Bērni ar sajūsmu vicina Amerikas karodziņus nacionālos svētkos un viņiem ne prātā neienāktu iet demonstrācijās ar plakātiem vai aģitēt kaut ko pretvalstisku. Šeit ir piemērs rīcībai, kas angļu valodā tiek apzīmēts par win-win situāciju. Ja tāda asimilācijas politika būtu ievesta Latvijā 22 gadus atpakaļ, tad šodien lielākā daļa etnisko grupu ļaudis justos kā mājās un to ģimenēs latviešu valoda nebūtu vairs otrā valoda. Protams, etniskās saites daudzās ģimenēs nebūtu aizmirstas – attiecīgos gadījumos jaunieši uzvilktu skaistos tautas tērpus, atceroties savu senču kultūras mantojumu. Tas tikai padarītu sabiedrisko kopdzīvi krāšņāku visiem iedzīvotājiem.

Bez noteiktas asimilācijas politikas būtu pārāk riskanti cerēt atrisināt šodienas problēmas caur kādiem psiholoģijas norādījumiem. Psiholoģijai jau ir zināmas spējas izskaidrot šodienu, pagājušo notikumu secībā, bet pilnīga nespēja pareģot rītdienu, šodienas notikumu secībā. Būtu arī pārāk naivi cerēt, ka tie politiskie spēki, ar ko mums šodien jācīnās, sportiskā veidā revanšētos caur kādām atzītām psiholoģijas vadlīnijām, lai atrast kādu kompromisu kopīgai sadzīvei. Vai neesam to jau pieredzējuši valsts augstākās vadošās aprindās?

Ivars Mirovics
Melburnā, 19.04.2014.
Laikrakstam „Latvietis“