Mums ir mīļa zeme un plašas debesis...

Palielināt / Enlarge

Arhib. E. E. Rozītis Svētā Krusta baznīcā. FOTO Elīna Rikarde.

Palielināt / Enlarge

Arhib. E. E. Rozītis (no kreisās) un māc. Dainis Markovskis Svētā Krusta baznīcā. FOTO Elīna Rikarde.

Palielināt / Enlarge

Arhib. E. E. Rozītis un māc. Dainis Markovskis Svētā Krusta baznīcā. FOTO Elīna Rikarde.

Palielināt / Enlarge

Arhib. E. E. Rozītis un māc. Dainis Markovskis pēc dievkalpojuma Svētā Krusta baznīcā. FOTO Elīna Rikarde.

Palielināt / Enlarge

Arhib. E. E. Rozītis un māc. Dainis Markovskis pēc dievkalpojuma Svētā Krusta baznīcā. FOTO Ilze Nāgela.

2014. gada 18. aprīlī pēc Lielās Piektdienas dievkalpojuma Svētā Krusta baznīcā

Ilze Nāgela: Kā Jūs izlēmāt savu dzīves ceļu – kļūt par garīdznieku un kalpot baznīcai? Jūs izaugāt ģimenē, kur tēvs un vectēvs bija mācītāji (Mārtiņa baznīcā Rīgā), bet vai Jums pašam nebija arī kāda cita doma, piemēram, kļūt par ārstu, skolotāju, inženieri utt.?

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis: Mana māte bija bērnu ārste, un ārsta profesiju es apsvēru, piemēram, acu ārsta profesija man būtu ļoti interesējusi. Bet savā ziņā izšķiršanās par teoloģiju bija savtīga, jo ārsts pats sev nevarēs palīdzēt. Lai būtu labs ārsts, viņam aizies visa enerģija, lai profesionāli būtu palīdzošs citiem.

Es sacītu, ka es tieku atalgots par kaut ko, kas man pašam ļoti interesē un kas paša dzīvi veido un liek pārdomāt. Kad drīkst darīt kaut ko, kas patīk, un par to vēl saņem algu, tas ir gandrīz netaisnīgi. Lai cilvēks nekļūtu augstprātīgs, viņš ir pielicis visus administratīvos pienākumus, un tad tās naktis atkal liek atpazīt, ka tomēr darbiņš arī ar to ir saistīts un diezgan daudz. Bet pašā centrā – būt kontaktā ar cilvēkiem un darīt kaut ko, ko arvien pats apzina un jautā: no kurienes es nāku un uz kurieni es eju?

IN: Tad šis jautājums arī Jums, ieņemot šo augsto amatu, paliek? Vai ir bijusi kādā mirklī sajūta: nu man viss ir skaidrs?

EER: Es domāju, ka tas nevarētu būt, jo tas ir tā kā apvārsnis, kas ar katru soli tālāk paveras.

IN: ...un jo tuvāk tam ej, jo tas tālāk pavirzās?

EER: Viens no mērķiem, ko varētu formulēt tā, ka mums ir mīļa zeme un plašas debesis, un tas attiecās uz mums kopumā un uz katru cilvēku. To es nākamai paaudzei gribētu novēlēt, ka šo dārgumu, ko mēs viņiem varam dot, – ir viena maza, mīļa zemīte – iespēja pastāvēt dažādos apstākļos,– un šis plašais Dieva apvārsnis, kas nav mazāks kā šī pasaule. Un līdz šim brīdim zinātnieki vēl nav izšķīrušies, kā to lietu saprast.

IN: Vai varbūt tēvs teica: dēls, Tev jānāk manās pēdās?

EER: Māte būtu vairāk vēlējusies, lai es medicīnu studētu. Tēvs neko daudz nesacīja, bet, acīm redzot, tik atbaidoši nav bijis tas, ko viņš ir sacījis, kā viņš bija dzīvojis un darbojies. No otras puses es domāju, ka katrai nākošai paaudzei jābūt citādai. Viena interese, kas man bija – vai patiesi viss tas, ko tēvs saka, ir pareizi? Cik no tā ir pareizi? Mans tēvs bija cilvēks, kam patika skaisti runāt un „romantiskam“ būt. Es daudz vairāk pievērsos kritiskam racionālismam, un es manīju, ka vietējā apkārtnē es tieši to, kas viņam bija dārgs un arī man likās aizstāvējams, ar viņa ieročiem vairs nevarēšu aizstāvēt. Viņš labprāt kādreiz arī tā runāja, ka cilvēki raudāja. Pie manis vēl neviens nav raudājis, izņemot, ja patiesi, tas ir tik bēdīgi.

IN: Par Jūsu bērnību; citēju: 1956. gada 17. jūlijā kāds mazs latviešu zēns latviešu bērnu vasaras nometnē Zviedrijā pasniedza Latvijas karodziņu citam mazam zviedru zēnam. Šis latviešu zēns bijāt Jūs, un šis zviedru zēns bija tagadējais Zviedrijas karalis Gustavs. Kā Jūs atceraties to dienu?

EER: Ir grūti sacīt, ko es atminos oriģināli no tās dienas un kas ir sekundāras atmiņas no tā, kas man ir stāstīts. Es atceros tikai to faktu kā tādu. Pie zviedriem ir izkopts stils, un viņi mūs kā latviešu bēgļu bērnus no Vācijas labprāt pieņēma. Atceros tās sausās kūciņas. Tas zviedru dzīves stils kā viena no tādām interesantām dzīves iespējām mani vienmēr pavadījusi. Mums iemācīja arī zviedru dziesmiņas un skaitīt zviedriski. Tas ir viens tāds dzīvs veids, kas kopš gadsimtiem nav piedzīvojis katastrofas, praktiski kopš Ziemeļu kara.

To atminos labprāt, kā arī labprāt atminos, ka man kādreiz lūdza nodziedāt kādu dziesmiņu vai spēlēt flautu. Man gan ar Zviedrijas karaļnamu drīzāk saistās tāda traumatiska atmiņa, kad man, nez vai šajā pašā vai drīzāk citā reizē, uzticēja nodot dāvaniņu Zviedrijas princesei, bet neviens nepasacīja man, kura persona ir šī princese. Es kā bērns domāju, ka princesei ir jābūt jaunai, skaistākai, un princese, protams, ir tā visjaunākā un visskaistākā. Tā es secināju un iedevu tai jaunākajai un skaistākajai to dāvaniņu. Es jau nevarēju iedomāties, ka princesei Kristīnei jau bija pāri par sešdesmit gadiem, un ka viņa laikam izcēlās ar citām kvalitātēm. Vēlāk to brāzienu es izjutu kā ļoti nepelnītu, jo neviens man nebija stāstījis, kas ir princese.

IN: Vai Jūs sprediķa laikā redzat visus, kas ir baznīcā?

EER: Nē, es nevaru saskaitīt cilvēkus sprediķa laikā.

IN: Kontakts ar draudzi; vai sprediķa laikā Jūs skatāties uz kādi konkrētu seju, vai Jūs vienkārši redzat visu kā vienu veselu?

EER: Zināma mijiedarbība ir svarīga. Es nespēju kā daļa mācītāju, kas sprediķa laikā var saskaitīt apmeklētājus, bet es redzu, un ir svarīgi redzēt.

Es arvien vairāk esmu paradis pierakstīt domas un atsevišķus formulējumus, bet es neesmu pieradis pierakstīt tieši visu sprediķa tekstu. Šī ir tāda iespēja būt mijiedarbībā. Man pat nav itin nekas pretī, ja apmeklētāji guļ, jo jūs tikai tad guļat, ja jūs jūtaties labi, droši, neapdraudēti... tā, ka baznīcas miegs ir kaut kas no Dieva žēlastības dāvanām. Man arvien šķiet tik nežēlīgi, ka vācu baroni lika to nabaga latviešu zemnieku bakstīt, lai viņš uzmostas, lai viņš neguļ dievkalpojuma laikā. Ir daži sprediķi, kas grib izraisīt uzmanību un tā kā atmošanos, bet visā visumā es domāju, lai tas būtu tādā cilvēcīgā gaisotnē.

IN: Runājot par sprediķi. Jūs tam esat sagatavojies un zināt, kā tas sāksies un kā nobeigsies, bet sprediķa gaitā Jums pavīd prātā doma, ka – lai arī nebija paredzēts – jūs vēlaties to vēl papildināt.

EER: Atsevišķās daļās, jā, bet visā koncepcijā tas būtu pārāk bīstami. Piemēram, ja nu kāds noģībst vai pēkšņi kāds troksnis, vai tā, ja tas ir iekšēji savienojams ar domu gaitu un situācijas formulējumu, tad ir labi to arī iesaistīt.

IN: Kādas ir jūsu domas par to, ka divi latviešu mācītāji un divas latviešu draudzes Austrālijā izstājās no LELBĀL? Vai Jums ir cerības, ka viņi atgriezīsies?

EER: Cerības mums ir, ka viņi atgriezīsies. Protams, arvien mums ir cerības, ka no divām latviešu evaņģēliski luteriskām baznīcām atkal radīsies viena, kā tas būtu dabīgi un kā tas jau ir pie igauņiem un lietuviešiem. Ir svarīgi arī ņemt vērā, ka senos laikos bieži vien izslēdza tos, kas nepatika. Mēs neesam izslēguši. Prāvests Dr. Priedkalns vairākkārt uzsvēra, ka durvis ir atvērtas. Dzīvē ir ļoti daudz jautājumu, un mūsu uztverē ir labi, ja baznīcā varbūt ir šī viedokļu dažādība, ka mēs visi gan zinām, ka pie Dieva ir pilnā patiesība, bet mēs visi esam ceļā uz patiesību. Bībele daudz vairāk strādā ar to, ka mums ir dažādi redzes viedokļi, un katrs jau mēs atrodamies citā vietā fiziski pasaulē un arī citā vietā eksistenciāli pasaulē. Es domāju, ka ir tāds labs ieteikums, ka mēs respektējam viens otra sirdsapziņu; mēs to respektējam pie abiem amata brāļiem un viņu draudzēm un izlūdzamies arī no viņiem varbūt pārdomāt, vai viņi varētu tik tālu respektēt mūsu citu dažādos viedokļus, ka tā pamatkopība Dieva vārdā un sakramentā atkal varētu organizatoriski izpausties.

IN: Vai līdzīgas problēmas ir bijušas citās LELBĀL zemēs?

EER: Senos laikos jau bija daudz vairāk problēmu. Šinī gadījumā bija svarīgi, ka mūsu baznīca arī tūlīt bija klāt, kā mēs redzējām, ka tur kaut kas varbūt iet citādi nekā vēlētos. Bet kaut vai Lielbritānijā vai vienā otrā vietā bija draudzes, kas vai nu izstājās, vai ilgi neatrada ceļu uz kopējo mūsu baznīcas struktūru. Mēs mēģinām vienmēr būt ļoti piesardzīgi, jo parasti paiet tomēr zināms laiks, līdz atgriežas.

IN: Vai tās lietas, kas atšķir, ir tik lielas? Tas, kas vieno, ir daudz lielāks. Vai lielās lietas vārdā, mēs nevaram tās mazās upurēt?

EER: Jā. Problemātika, kas vismaz tika minēta kā tā galvenā, tā mūsu baznīcā nespēlē nekādu praktisku lomu, it nekādu. Vai mums meklēt tās problēmas? Mums, starp citu, nav tā, ka Sidnejā nebūtu mācītāju; tur ir mācītājs Ivars Osis. Sidnejā jau arī ir divas draudzes – viena draudze jau tieši iepriekšējā prāvesta laikā tika svītrota no saraksta. Tie cilvēki, kas ir tanī draudzē – daudzi ir ļoti labdabīgi un pozitīvi; tā kā arī visu šo jautājumu būs jāpārskata. Tagad konkrēti Austrālijā mums stāv priekšā Kultūras dienas Sidnejā decembra beigās, un es domāju, ka būtu jauki, ja visi kopā, vienalga cik dažādi tie ceļi un dažādas domas būtu bijušas, ja visi kopā atrastu tādu veidu dievkalpojumam, kur visi piedalās, un tas dievkalpojums nebūtu ierocis ne no vienas, ne otras, ne trešās puses. Varbūt šī kopības izjūta šinī dievkalpojumā tādā klusā cerībā izstarotu uz to, ka esam taču viss viens.

IN: Kādā veidā tiek izvēlēts nākamais arhibīskaps?

EER: Vispirms jau jānorāda, ka tās ir bīskapa vēlēšanas, jo pēc mūsu darbības noteikumiem mēs nekad negribējām darbības noteikumos ierakstīt – arhibīskaps, kas varētu būt šķērslis kopīgam ceļam ar baznīcu Latvijā, bet tūlīt pēc ievēlēšanas virsvalde piešķirs amata apzīmējumu – arhibīskaps. Gaita ir tāda, ka pirmais posms, kurā esam – tiek minēti kandidāti vai kandidātes. Un tos var minēt ikkatra draudze. Draudzē pēc tās iekšējās kārtības – valde vai padome reprezentēta ar savu draudzes priekšnieku – var kandidātu iesūtīt vēlēšanu komisijai, un tā atrodas Sietlā laicīgā viceprezidents Dr. Jura Ciļņa vadībā. Un nākamais – minētajiem kandidātiem tiks vaicāts, vai viņi patiesi pieņemtu šo amatu, lai nebūtu lieks darbs. Tad šiem kandidātiem vai kandidātēm nāks iespēja sevi priekšā stādīt, protams, rakstveidā vai arī kā viņi paši vēlētos. Tad nāks balsošanas posms, un pirmā balsu skaitīšana būs 15. oktobrī. Tad mums atliek laiks līdz nākamā gada 1. maijam sagatavoties ievešanai vai pat, ja būtu vajadzīgs, paredzēt vēl otro vēlēšanu gājienu. Piemēram, man jau tagad ir paziņots no Igaunijas baznīcas, vai es varētu piedalīties viņu nākamā arhibīskapa ievešanā, kas būs Tallinā nākamā gada 2. februārī. Jāplāno ļoti tālu uz priekšu, lai būtu brīvie termiņi, un 1. maijs, paldies Dievam, arī nav svētdiena vai baznīcas svinamdiena, tā, ka tas varētu būt diena, kurā ļoti daudzi no visas pasaules ierodas; es pieņemu, ka būs saistīts arī ar valdes sēdi.

IN: Kurā vietā tas notiks?

EER: Tas notiks tanī vietā, kur būs ievēlētā persona.

IN: Ja šis būtu tikai un vienīgi Jūsu lēmums, ko Jūs labprāt redzētu kā sava darba turpinātāju?

EER: Es domāju, ka būtu labi, ja tas būtu kāds no tiem cilvēkiem, kas jau ir iegājis Virsvaldes atbildībā un pārzina lietas; kur savienojās abas lietas; viens – izstarojums – citādi jau būtu ļoti garlaicīgi, un otrais – arī darba spējas, jo abas lietas jāapvieno. Mums ir vairākas personas, jā, es priecājos, patiesi. Ir labi, ja arī kaut ko ārkārtīgi dārgu un mīļu var tālāk iedot; tas ir tas skaistākais. Tas arī būs mūsu baznīcas vēsturē zināmā veidā pirmais gadījums, jo nav tā, ka viens aiziet mūžībā un tad jāsāk meklēt. Arhibīskaps Kārlis Kundziņš bīskapa amatā ieveda toreiz bīskapu Lūsi un tad gāja tālāk, bet kad no viena arhibīskapa, kā tas, piemēram, tagad notiks Zviedrijā, kad 14. jūnijā līdzšinējais arhibīskaps Vejrids (Anders Wejryd) noliks zizli un 15. jūnijā būs dievkalpojums, kad atkal nākamais vai nākamā – Antje Jakelēna (Antje Jackelen) pārņems no viņa. Es aizbraukšu tur, jo mēs esam ielūgti kā Porvoo kopienas locekļi, un es tur ļoti skatīšos, kā to dara un labāko pārņemšu un mācīšos.

Un labi, ka [kandidātiem] personīgais spēlē lomu, jo tas jau iedod tieši to krāsu.. Mēs jau manam, ka tā ir arī politikā – to, kas saistās ar konkrētām personām, to var daudz labāk transportēt kā programmas.

IN: Vai Jums ir plāni, ko darīsit pēc 21 nepārtraukta darba gada, esot arhibīskapa amatā?

EER: Vācijā bija vadošā bīskape Margota Kēsmane (Margot Käßmann); kad viņa aizgāja prom no sava amata, viņa sacīja: Es tagad atdodu vai zaudēju varu, bet es iegūstu brīvību. Un arī brīvība ir kaut kas dārgs, un daudzas lietas es esmu ar mieru pārdomāt. Es nevēlētos vairs savu dvēseli pārdot uz ilgu laiku kaut kam. Es gribētu ieguldīt kaut kam īsam un konkrētam; ne, ka es esmu tik un tā par daudzām lietām atbildīgs, kuras es tāpat nevaru izpildīt. Piemēram, maziņu, mīļu, koptu ģimenes dārziņu nākotnē...

IN: Bet draudzes Vācijā, kurām kalpojat, paliks Jūsu ziņā?

EER: Vācijā es nevarēšu tā no vienas dienas uz otru nodot pienākumus, jo es pieņemu, ka mūsu baznīcā kopumā tiks ievēlēta amatpersona, kas ar savu rokrakstu, bet tomēr ar zināšanām varēs to tūlīt pārņemt pilnībā. Vācijā mums noteikti vēl būs jāatrod cilvēks un arī jānodod pavedienu tālāk ar vācu baznīcām; tas vēl varētu būt vienu vai divus gadus pārejas laiks. Tad jau arī cilvēkam, kas ir divdesmitos vai trīsdesmitos gados – viņš smeļ it kā no neierobežota laika. Es tad arvien vairāk apzināšos, cik dārgs katrs gads, katrs mēnesis ir.

Un viena cita lieta ir: ja Dievs ir radījis šo brīnišķīgo pasauli un tanī ieguldījis tik daudz gudrības, skaistuma un mīlestības, tad ir augstākā mērā nevērība, ka mēs to nemaz negribam apskatīties un to slavēt un pateikties. Kā tāds mazs piemērs, mums ir brīnišķīgas ūdens peldes Eslingenas tuvumā, kur siltais ūdens burbuļo, un kad tur atguļas, tad man ir tik pateicīga sirds: mīļais Dievs, paldies, ka es varu dzīvot, ka man ir ķermenis. Un redzēt katru brīdi un katru dienu – to es turpmāk darīšu daudz apzinātāk.

Un tas beidzamais ir tas, – vācu futbola sacīkstēs, viņu futbola sistēmā ir dažreiz viens, kas ir pirms vārtu sarga, un, ja redz, ka kaut kas, kur vajag kādu konkrētu palīdzību... tad kādreiz ir labi, ja tāds ir; to viņi sauc par Ausputzer – iztīrītājs. Un tieši, ja nemaisās pēciniekam vai pēciniecei pa kājām, tad ir ļoti labi. Es zinu tādas konsilācijas, kur, ja no abām pusēm ir vajadzīgā smalkjūtība, tad tas var arī būt par svētību. Arī vācu baznīcās, kur pat kādi divi vai trīs iepriekšējie ir, un kā jūs zināt, arī pie Amerikas prezidentiem arī kādreiz, ja mana, ka tas nav tikai viena cilvēka lieta.

IN: Kāds, Jūsuprāt, ir progress iespējai apvienoties LELBĀL ar LELB?

EER: Mēs arvien mēģināsim, jo mēs izjūtam kā nedabīgu to, ka ir divas baznīcas. Viens svarīgs jautājums, ka puse no mūsu darbiniekiem ir sievietes, un vienalga, kāds tas atrisinājums lai arī būtu, tam jābūt tādam, ka sieviešu piedalīšanās baznīcā nav kā otrās šķiras cilvēkiem, bet kā sava veida, savu goda, savu spēju cilvēkiem; tur būtu jāatrod kādu atrisinājumu, jo mēs nevaram atrisinājumu meklēt tikai pusei no mūsu ļaudīm. Katram ir savas dāvanas, un es to redzu mūsu Virsvaldes darbā, kur mēs tagad esam pusi uz pusi, un tas ir tik jauki sadarboties. Ir jau arī dažādības uztverē, cik baznīcu veido, tā sakot, no augšienes un cik to veido no apakšas. Ārpus Latvijas mums ir iegājies, ka daudz vairāk tā veidošana ir no apakšas, it īpaši Amerikā. Ja es tur aizbrauktu un uzstātos kā tas lielais pravietis, ko visiem pārējiem jāklausa, tad man ilgi labi neietu. Tas ir ļoti labi, ka mēs paši ņemam vērā mūsu atbildību, bet tās visas lietas mēs varam iekārtot un redzēt, kā rast atrisinājumu; doktrināli jau mums nav nekādas atšķirības.

IN: Tātad sieviešu ordinācija ir vienīgā atšķirība?

EER: Ja mēs redzētu risinājumu šim jautājumam, tad visus pārējos arī ar labām izredzēm varētu risināt.

IN: Cik reizes esat bijis Austrālijā?

EER: Varētu būt septītā reize, bet ne, kas es to gluži apzvērētu. Pirmā reize bija vēl prāvesta Grosbacha spēka laikos, tad sekojušas vairākas reizes – vai tās bija Kultūras dienas, vai Austrālijas apciemojums kopā ar manu mūža draugu Veru.

IN: Pa šiem gadiem satikts daudz cilvēku, izveidojušies kontakti; vai varbūt ir iegūti arī ļoti labi draugi?

EER: Es sacītu – jā, dažādā līmenī vairākus cilvēkus, kas ir īpaši tuvi un mīļi. Katrai pārliecīgai draugu būšanai ir arī sava bīstamība, un man ir jāieņem zināmu atstatumu arī, lai būtu drošs, ka nekādas draugu būšanas nenotiek. Bet ir mīļi un tuvi cilvēki, un arī viens Austrālijas redzes viedoklis, ko es ļoti respektēju. Un arī nupat Dārziņa kungs man paskaidroja, vedot no lidostas uz mājām, kā saprast Anzac Day. Kāds arī sacīja, ka austrāļu cilvēkam būs vienmēr tā tendence solidarizēties ar vājāko. Dažas tādas lietas, kas ir interesantas pārdomāt, un palīdzēs veidot kopējo, bet ko arī mācās personīgi, kas ir tās iezīmes, kas ir izveidojušās, un palīdz.

IN: Kādi iespaidi ir par Austrāliju?

EER: Vienmēr mēģinu arī pilsētas apskatīt; Melburnai tādu skaistu ievadu senos laikos man deva Silkalna kungs, kas toreiz bija valdes loceklis. Kā pilsēta jau ārkārtīgi saistoša ir arī Sidneja ar savu Operas namu un tiltu. Mums ar Veru arī Kērnsa un tropu gaisotne ļoti patika un melnie gulbji. Ar Adelaidi man saistās tas iespaids, kad es no Melburnas uz Adelaidi biju braucis ar busu, tādā veidā labāk iepazīstot zemi. Un tad pēc samērā garas dienas caur gandrīz tuksnesi braucot, pēkšņi kalnu nogāzē redz to gaismas jūru, redz okeānu – tas ir iespaids, kas man no seniem laikiem ir palicis. Adelaide ir tādā patīkamā lielumā, ka visu var 10-15 minūšu laikā sasniegt. Melburna savukārt tik liela, es to salīdzinātu ar Losandželosu, kur arī būtībā visi attālumi stundā vai divās mērāmi, līdz vispār kaut kur vari nokļūt. Apbrīnoju un reizē man ir žēl amata brāļu, kuriem ar savu darbu saistās milzīga noskriešanās, daudz laika jāpavada. Ir tik labi, ka te ir Latviešu ciems, kur ir tāda laba kopība, jo citādi, ja visi šie cilvēku būtu izkaisīti pa Melburnu vai vēl tālāk apkārtnē, viņiem būtu grūti.

IN: Ko vēl bez jau izrunātā Jūs vēlētos teikt laikraksta Latvietis lasītājiem?

EER: Tagad es pirmo reizi esmu Austrālijā šādā gadalaikā un ar virzienu uz Lieldienām. Lieldienas mēs sagaidīsim Brisbanē. Pie Lieldienu tradīcijām ir jauki redzēt, ka šeit tie paši zaķīši, kas lēkā pa Eiropu, un tās pašas oliņas, tas pats mīļums visu sagatavot un svinēt ir. Šis Augšāmcelšanās prieks un gaišums, šis atvērtais logs uz priekšu un tā saule, kas mūs sagaidīja pēc šodienas dievkalpojuma. Lai arī turpmāk ir šī gaišā saule, kurai mēs ejam pretim. Es esmu patiesi piedzīvojis dažādus cilvēkus. Ir daži cilvēki, kas ar gadiem kļūst vairāk par etiķi un sarūgtināti, bet citi, kas kļūst arvien gardāki un gaišāki, ka patiesi ir prieks ar viņiem.

IN: Kā ar vīnu?

EER: Jā, patiesi, kā ar vīnu; to es esmu apbrīnojis arī pie cilvēkiem: dažiem katrs gads kaut ko ņem, bet dažiem, kuriem tie paši gadi, bet katrs gads kaut ko ir devis līdz beigās ir pavisam gaišs un caurspīdīgs mūžībai.

IN: Novēlu Jums un Jūsu kundzei Verai sekmīgu tālāko ceļojumu Austrālijā, kā arī atceļu uz Eiropu. Pateicos par intervijai ziedoto laiku! ■