Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Gatavojoties Latvijas prezidentūrai ES, aicina apkopot mūsu valsts neatkarības gadu nozīmīgākos notikumus“ – tā lasās virsraksts Saeimas Preses dienesta paziņojumam medijiem 12. maijā. Ceļojošā fotoizstāde izstāstīšot Latvijas stāstu citām Eiropas valstīm. Ikviens ir aicināts izteikties, „kuri būs tie notikumi, par kuriem stāstīsim Eiropai,“ nosūtot Saeimas Sabiedrisko attiecību birojam līdz 30. maijam „savu redzējumu par nozīmīgākajiem notikumiem, kuri veidojuši mūsdienu Latviju.“

Ja esam jau sākuši domāt par neatkarības pasludināšanu 1918. gadā, tad to pilnīgi izslēdz jautājums: „Kas ir bijušas Latvijas lielākās uzvaras, sāpīgākie zaudējumi un krasākie pagrieziena punkti ceturtdaļgadsimtu garajā ceļā kopš neatkarības atjaunošanas?“

Kāpēc tāds ierobežojums? Šāda ceļojoša izstāde liks saprast, ka „mūsdienu Latviju“ sāka veidot tikai 1990. gada 4. maijā, bet pirms tam bija tikai kāda pelēka pagātne, kurai šodien vairs nav nozīmes.

Tā nemaz nav. Tas, ka gandrīz trīsreiz tik seni notikumi ir ļoti nozīmīgi mūsdienu Latvijai varēja pārliecināties 9. maijā, kad liela Latvijas daļa izrādīja pārliecību, ka mūsu valsts vēsture sākas ar 1945. gadu, un savukārt viss pirms tā datuma ir nenozīmīga senvēsture.

Bet Latvija kā neatkarīga valsts pastāv jau 95 gadus, un nepārtrauktības princips daudz ko noteica, īpaši pilsoņu kopumu – tie paši, kas bija pilsoņi pirms padomju okupācijas (un viņu pēcnācēji), neatkarīgi no tautības. Izstāde veltīta tieši un tikai otrajam neatkarības periodam liek to atdalīt no valsts kontinuitātes.

Manā skatījumā tie nozīmīgākie notikumi, kas veidojoši mūsdienu Latviju varētu būt šādi:

Pirmais šodienas rādītājs ir tas, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Ar šo saistīti zīmīgi notikumi: Neatkarības pasludināšana 1918. gadā; Cēsu kaujas; Latvijas uzvara pār Vāciju 1919. gadā (t.i. pret Vācijas valsti – vienīgais gadījums, kad Latvija būtu pieteikusi karu kādai citai valstij); Latvijas-Krievijas miera līgums; Sabiedroto de jure Latvijas atzīšana; Hitlera-Staļina līgums ar to slepeno protokolu; Padomju Savienības uzvara pār Vāciju; Helsinki 86 un 14. jūnijs 1987. gadā; Tautas frontes dibināšana; 4. maijs 1990. gadā; barikādes; pučs Padomju savienībā.

Otrais šodienas rādītājs ir demogrāfiskā situācija. Ar šo saistīti zīmīgi notikumi: Vācbaltu izbraukšana 1939.-1940. gados; 1940./1941. gada padomju terors, kas lika 200 000 latviešiem pamest Latviju 1944. gadā, kad Sarkanarmija atgriezās; Holokausts Latvijā 1941. gadā; deportācijas 1949. gadā; iebraucēju iepludināšana 1960os gados, ar programmu visus pārtaisīt par „krievvalodīgiem padomju pilsoņiem“, neatkarīgi no tautības; lēmums atļaut okupācijas armijas virsniekiem palikt ar ģimenēm Latvijā; lēmums bez nosacījumiem izsniegt uzturēšanās atļaujas visiem, kas Sarkanarmijas tanku aizsegā pārcēlušies uz dzīvi Latvijā; pasaules ekonomiskā krīze, kas lika daudziem izbraukt no Latvijas.

Bez šiem abiem „rāmjiem“ vēl ir saimnieciskie un kulturālie rādītāji, kuriem varam atrast visādus pozitīvus notikumus.

Es iesaku darīt vienu no divām lietām. Vai nu veltīt izstādi patiešam nozīmīgākajiem notikumiem no neatkarības pasludināšanas līdz šai dienai, vai arī ierobežot to uz jaunākiem 20 gadiem, lai neizceltu 1990. gadu kā sākumu, kurš tas arī nebija.

GN
2014.05.14