Vidzemes akmeņainā jūrmala

Palielināt / Enlarge

Vidzemes jūrmala. Meleku līcis – pārgājiena sākums. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vidzemes jūrmala. Klinšu stāvkrasti.

Palielināt / Enlarge

Vidzemes jūrmala. Klinšu stāvkrasti. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vidzemes jūrmala. Zvejnieki pie Ķurmraga. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vidzemes jūrmala. Ķurmraga bāka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vidzemes jūrmala. Smaržo pēc darvas. FOTO Aina Gailīte.

Aicinu pārgājienā pa Vidzemes akmeņaino jūrmalu, bet jābūt dūšīgiem gājējiem! Nesenajās ekspedīcijās uz Kurzemes bākām man laimējās iepazīties ar bāku fotogrāfu Raimondu Rātu, un nu viņa dāvinātais šī gada kalendārs ar autogrāfu man atgādina, ka arī Vidzemes jūrmalā ir bākas. Raimonds mani uzaicināja pārgājienā, bet man gribējās nošaut divus zaķus vienā braucienā; pamainījām maršrutu tā, ka apskatam vienu bāku un Vidzemes jūrmalas stāvkrastus, kurus, man pat kauns atzīties, savā mūžā nebiju redzējusi.

28. aprīlī devāmies ceļā ar sabiedrisko transportu: vilciens Sloka-Rīga; autobuss Rīga-Ainaži, bet izkāpām Dzeņos, tad kājām pa jūras krastu līdz Tūjai; ar autobusu līdz Saulkrastiem; vilciens Saulkrasti-Rīga un es tālāk Rīga-Sloka (jo dzīvoju Jūrmalā).

Pats pārgājiens

Kājām sanāca 6 stundas. Autobuss liels un ērts, braucēju pamaz, pēc apmēram pusotras stundas brauciena izkāpām pieturā Dzeņi – meža vidū. Šajā pieturā izkāpa arī viens dienvidniecisks ārzemnieks krēmkrāsas uzvalkā, gandrīz baltās kurpēs un ar koferi... viņu aizveda balts auto laikam uz viesu māju. Mēs pa baltu lauku ceļu nogriezāmies uz jūras pusi – uz Meleku līci. Ceļmalas grāvī zied purenes, zaļā pļavā jūras krastā pastaigājas stārķis – īsta lauku idille. Pametām ceļu un tālāk devāmies pa pludmali. Jūras krasts izgrauzts vienos līcīšos, pa smiltīm sanāk iet arvien mazāk, jo vienuviet visa krastmala arī ūdenī ir klāta palieliem un lieliem akmeņiem. Iet nav grūti, tikai jāiemanās lēkājot, lai necilpotu pārlieku ātri. Vietām akmeņi ir slapji un spoži, vietām – ūdens malā kā ar pielaizītām frizūrām – zaļu ūdenszāļu matiem. Iztraucējam dažādus neredzētus ūdensputnus, redzējām divus beigtus ronēnus un vienu vēl saodām.

Par akmeņiem

Tie visa ceļa garumā bija vienkārši apbrīnojami: tik dažādas struktūras un formas, par krāsu jau nemaz nerunājot. Daži lieli akmeņi bija kā sasprāguši – sašķēlušies. Akmeņu krāvumi, protams, pasargā stāvkrastus, bet glābt no nobrukumiem tomēr nespēj. Krastmalas koku saknes savijušās kā tīklā ar mezgliem, bet viņi krīt viens pēc otra. Skaudra dzīve jūras krastā. Stāvkrastu augstums ir apmēram no 2 līdz 4-6 metriem, vietām smilts un māls, vietām smilšakmens klintis dažādos toņos – no gandrīz baltām līdz ķieģeļsarkanām. Kraujas augšā iet lauku ceļš, kas savieno zvejnieku mājas piekrastē. No katrām mājām uz pludmali ved koka kāpnes – lepnākas un ne tik lepnas. Ik pa brīdim krastā piesietas laivas, pārsvarā stabilas koka, svaigi nodarvotas, bet vietumis arī mūsdienu plastmasas, tādas pavieglākas. Šur tur augšā pie mājām redzējām ļaudis un liedagā skraidīja arī bērni. Mēs ne reizi nekāpām augšā, lai ietu pa ceļu, jo nebija vajadzības – visas upītes/urdziņas pārgājām sausām kājām. Trīs vīrus sastapām pie Veczemju klintīm; tie krāsoja zaļā krāsā atjaunotas koka laipas/trepes kempinga teritorijā. Mēs patērzējām par laiku, par ievziedu un ceriņu ziedēšanu, salīdzinot ar Rīgu. Klinšainos krastus izmaina katra lielāka vētra, pēc 2005. gada vētras krasta nobrukumi atsedza Zivtiņu klintis, kuras agrāk nebija redzamas.

Ķurmrags

Jau pa lielu gabalu ir redzams Ķurmrags, līdz tam arī krasts ir akmeņains. Ķurmrags ar savu bāku jau izsenis ir ievērības cienīgs. Lai arī šajā līča pusē nav lielo kuģu ceļu un bākas tiem nav nepieciešamas, tad Ķurmraga bijusī bāka bija ļoti svarīga kontrabandistiem; tiem, kas veda alkoholu no Igaunijas. Bāka celta 1923. gadā; 1967. gada vētra to izpostīja un tās uguni nodzēsa. 2005. gada vētras laikā bāka ar visu akmens pamatu tika noskalota lejā no krasta kantes. Arī šodien tā sašķiebta stāv liedagā un ir saskatāma jau no tālienes.

Šeit mēs patukšojām savu mugursomu saturu, ēdām labu, labo latviešu rupjmaizi ar Švarcvaldes šķiņķi. Un tad mēs abi ar Raimondu Rātu ar kamerām skraidījām apkārt bākai un iemūžinājām to gan pa saulei, gan pret sauli.

Uzkāpu arī stāvkrastā pa koka kāpnēm, kuru augšdaļa bija slēgta ar ķēdē iekārtu uzrakstu – privātīpašums. Es to apgāju, jo ļoti gribējās nobildēt no augšas vēl esošās bākas paliekas, jo, kas to zin, kad būs nākamā vētra. Absolūti nekādu postu nenodarīju, tik pagāju kādus 20 metrus pa iestaigātu taciņu. Toties lejā es ievēroju, ka stāvkrasta mālu izskalo avoti vairākās vietās, diemžēl tas piepalīdz jūrai. Pie Ķurmraga jūrā trijās laivās darbojās zvejnieki – lika tīklus, un saulē jūra bija kā ar zvaigznēm piebirusi.

Caur Tūju uz mājām

Ejot tālāk uz Tūjas pusi, apmēram 5,5 km, orientieris ir ķieģeļu fabrikas skurstenis; krasta akmeņu kļuva arvien mazāk, un bija jau jābrien pa smiltīm. Ar Tūjas ķieģeļu fabrikā ražotajiem augstas klases ķieģeļiem ir apšūts pat Rīgas Pulvertornis! Visi plānotie objekti bija safotografēti, bijām saskatījušies tik skaistus skatus, ka atlika vien sekot pulkstenim, lai laicīgi nokļūtu Tūjā uz autobusu. Pirms vecā Tūjas jūras mola mūs apstādināja Zaķupīte: vai nu bija jābrien pāri, vai jāgriežas atpakaļ un jāmeklē ceļš starp privātīpašumiem, lai tiktu uz autobusu. Man likās par sarežģītu noaut kājas... gar žogiem atradām taku, tad autobusā, mīkstā sēdeklī un Saulkrastu stacijā. Saule jau slēpās aiz koku galotnēm, kļuva vēsāks, apavi ar tā kā par mazu vai bija tapuši...

Pārgājiens bija galā, sešas stundas bijām vērojuši pasakainus skatus, pat savā ziņā unikālus, bijām iedeguši, apavos savākuši kaudzi smilšu, un es pat biju iemanījusies savus baltos matus klinšu alās sasmērēt sarkanus. Mazliet stīvumu kaulos jutu, kāpjot no autobusa Saulkrastos, bet tas tik īsu brīdi. Esmu pateicīga Raimondam par šo skaisto dienu, un nebijām vēl tikuši līdz Rīgai, kad jau norunājām, ka jābrauc uz Salacgrīvu un Ainažiem, jo es vēl neesmu redzējusi tās bākas. No Salacgrīvas līdz Igaunijas robežai aiziesim kājām. Iesaku – pievienoties!

Ceru, ka jūs ar manu stāstiņu un bildēm arī bijāt pārgājienā!

ceļotāja Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“