Jauni viedokļi par Austrālijas latviešiem

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi“ vāks.

Kā var rakstīt par Austrāliju, ja pats šo dīvaino kontinentu nav redzējis? Un kā var rakstīt par Austrālijas latviešiem no tālienes? Tomēr, savā nupat publicētajā grāmatā Latvijas vēstures zinātniece, pielietojot to apbrīnojami lielo skaitu materiālu par Austrāliju, kas nonākuši Latvijas arhīvos, ir spējusi uzrakstīt saistošu grāmatu, kas daudz ko jaunu pasaka par mūsu antipodisko dzīvi.

Ineta Didrihsone-Tomaševska ir doktoranta studente Latvijas Universitātē un dēvējusi grāmatu Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi. Viņa jau ir pabeigusi maģistra grādu, kur apskatīja vairākas tēmas par latviešiem Austrālijā, un grāmatā izmanto šo jau paveikto darbu. Kaut skats ir no tālienes, labo vēru izmantošana un rūpīga saprašana par bieži niansētām sabiedriskām un politiskām gaitām, dod mums pašiem Austrālijā daudz par ko padomāt un saprast.

Labi un plaši apskatītas ir galvenās vēsturiskās fāzes un notikumi – ieceļošana, Austrālijas valdības politika un sabiedriskie uzskati pret jauniebraucējiem, latviešu organizāciju darbs, skolas un kultūras pasākumi, un latviešiem ļoti straujā tikšana pie turības, kas pamatoja aktīvu sabiedrisku dzīvi, vairāku īpašumu iegādes un labi organizētus kultūras pasākumus. Bet autores galvenā interese gan ir kutelīgāki politikas jautājumi, gan politika pašā sabiedrībā, gan ārlietu politika, kur Austrālijas latvieši reizei ietekmēja, reizē reaģēja uz plašākiem politiskiem notikumiem, kas viņus skāra. Un šeit ir grāmatas stiprā puse.

Stiprā puse ir arī jaunu materiālu izmantošana. Autore balstās uz vērēm, kuras ir plaši publiski pieejamas (piemēram Austrālijas Latvietis, Dunsdorfa un Putniņa darbi u.c.,), kā arī uz materiāliem, kuri šķiet nav redzēti Austrālijā, bet ir nonākuši Latvijas vēstures arhīvos, it sevišķi svarīgi diplomātiski raksti – ziņojumi, ko mūsu konsulārie pārstāvji – konsulāta darbinieks Oļģerts Rozītis un vēlāk goda konsuls Emīls Dēliņš – rūpīgi pārsūtīja sūtniecībām Anglijā un Vašingtonā. Mūsu konsulārie pārstāvji deva savus vērtējumus ne tikai par ārlietām, resp., politiskiem un starptautiski politiskiem jautājumiem, bet arī bieži izteicās par vietējās sabiedrības aktivitātēm, veiksmēm un neveiksmēm. Diplomāti juta, cik maz šķietami Austrālijas valdība un mītnes zemes latviešu sabiedrība spēj ietekmēt situāciju Baltijā, tomēr vairākas reizes tieši politiskā ziņā Austrālija pieredzēja politiskus notikumus sakarā ar Baltiju un Latviju, kas arī bija notikumi pasaules mērogā.

Tikai visvecākie šīs recenzijas lasītāji personīgi atcerēsies ažiotāžu ap Petrova gadījumu 1954. gadā, kad PSRS Kanberas sūtniecības 3. sekretārs Vladimirs Petrovs pārbēga un lūdza patvērumu Austrālijā, sniedzot vietējām drošības iestādēm daudz vērtīgu materiālu, starp citu, minot vairākus vietējos imigrantus, arī latviešus, kas bija snieguši informāciju sūtniecības darbiniekiem par latviešu sabiedrību. Tam bija sekas vietējā latviešu sabiedrībā, izslēdzot minētos, bet kas pēc autora domām neparādīja mūsu sabiedrību vislabākā gaismā. Runājot arī par citiem to laiku notikumiem – aukstā kara propaganda, čekas atkārtoto tautiešu vilināšanu atgriezties dzimtenē, dīvaini gadījumi ar atbraucējiem no Latvijas un aizbraucējiem uz Latviju... Autores minētie notikumi atkal stāda priekšā to traumatisko un neziņas pilno laiku 50os un 60os gados. Katrs mazākais gadījums ar sakariem ar okupēto Latviju izraisīja baiļu pilnu gaisotni, kas varbūt grūti saprotams vairs mūsdienu cilvēkam, kas nav izjutis pats to laiku.

Bet vidējās paaudzes lasītāji labi atcerēsies citus politiski svarīgus momentus, kur Austrālija, gan tālu prom – izrādījās pa reizei pasaules uzmanības centrā sakarā ar baltiešu lietām – pirmā kārtā, kad Vitlama (Whitlam) valdība atzina Baltija valstu inkorporēšanu PSRS, un to saistīto ļoti izteikto un veiksmīgo kampaņu to atcelt. Tas bija visspilgtākais moments vietējā sabiedrības politikā, kur visi tieši bija vienoti vienam mērķim. Par Vitlama valdības lēmumu tagad vairāki nesenie raksti un apcerējumi dod papildus informāciju – Didrihsone-Tomaševska īpaši izceļ Austrālijas ārlietu ministrijas ierēdniecības un diplomātu ietekmi šinī jautājumā, kas viņasprātā bija galvenais dzinējs.

Autore veiksmīgi pierāda, ka vienotību, kas raksturoja reakciju uz Vitlamu, citos jautājumos tikai varēja mēģināt uzspiest, bet cilvēki izvēlēsies savu ceļu. Tas attiecās it sevišķi uz jautājumu par kontaktiem ar Latviju un Latvijas apmeklēšanu vēlos 60os un 70os gados un 80o gadu sākumā. Šeit liela daļa sabiedrības izlēma pati samērā pozitīvus uzskatus par braukšanu uz Latviju un sakaru visādu uzturēšanu, kaut „stingrā stāja“ sabiedrības, it kā vadītāji, izteicās noliedzoši pret šādiem sakariem un apciemošanām. Brīvi cilvēki tomēr darīja savu izvēli.

Labi izmantotas vēres ļauj arī tuvāk pieiet pie jautājumiem, par ko vietējās publikācijas un autori bieži paši vai nu klusēja, vai negribēja uzsvērt – vairākus gadījumus nopietnām šķelšanām latviešu sabiedrībā sakarā ar dažādiem jautājumiem – ne tikai par sakariem ar Latviju, bet bieži ar jaunākās paaudzes uzskatiem par vairākām lietām, savstarpēja rīvēšanās organizācijās un draudzēs, domstarpības par namiem un īpašumiem, rīvēšanās ar PBLA un viņa politiku. Autore uzskata, ka paaudžu plaisas, kas izcēlās vairākos gadījumos, veda uz to, ka nokavēja iespējas pārmainīt veco gvardi organizācijas priekšgalā ar jauno paaudzi, kas bieži uzbrukumu dēļ norakstīja veco paaudzi un viņu organizācijas un aizgāja savu dažādus ceļus. Šķelšanās un rīvēšanās izraisīja savas sekas.

Un rīvēšanās pat diplomātu starpā. Grāmata izcili ļauj saprast diplomātu rīvēšanos vairākos jautājumos, un it sevišķi liek atcerēties Oļģerta Rozīša pašaizliedzīgo darbu, kas noveda viņu pašu savos vārdos parādos līdz ausīm, jo tik vāji materiāli atbalstīja konsulātu darbību; situāciju, ko arī izjuta šķietami daudz labāk materiāli nodrošinātais goda konsuls Emīls Dēliņš. Mūsu diplomāti bija ļoti savādāki – intelektuāls, lakonisks, bieži kritiķis Oļģerts Rozītis, par ko ir par maz pētīts un rakstīts, un vairāk agresīvais, atklāti politiskais un panākumiem bagātais Emīls Dēliņš. Grāmata dod daudz vielas, lai sāktu labāk šos atšķirīgos vīrus saprast, un daudz vēl būs ko atrast.

Autore norāda, ka ļoti maz ir rakstīts un vispār publiski pateikts par šķelšanos sabiedrībā, kaut vairāki bija izjutuši šķelšanās sekas uz savas ādas, bet kādu iemeslu dēļ bieži to necēla gaisā. Izņēmumi kādreiz pieņēma gandrīz komisku raksturu; piemēram, kad vienu jauniešu pāri atteicās uzņemt vietējā latviešu biedrībā jo „viņi kā Austrālijā dzimuši neesot īsti latvieši.“ Protams, tur bija politiska aizmugure, un jāsaka, jā, tas notika vienā no vismazākajiem latviešu centriem – Pertā. Kas tik pierāda, ko jo mazāks čukņu ciems, jo lielāka politika...

Vēl daudz šeit vielas, kas liek pārdomāt: kā tika galā ar sabiedrības sarukšanu? Kādi bija dažādi uzskati par Latvijas neatkarības atjaunošanu un jušanu piederīgiem Latvijai? Vai atkal – par sīkākiem specifiskiem jautājumiem – piemēram par dēvētajiem kara noziedzniekiem, kur atkal atsevišķos gadījumos Austrālija pievērsa starptautisku interesi, un ar ko latviešu sabiedrība netika viegli galā. Par maz mēs esam interesējušies par paši savu vēsturi.

Grāmatai ir maz kļūdu. Šis recenzents atrada tikai vienu burtu velna kļūdu, kaut komisku: 84. lpp., runājot par radio raidījumiem, ko etniskām grupām Austrālijā nodrošināja valdības atbalsts, ir rakstīts, ka „latviešu komanda kā pilnvērtīgi žurnālisti un diktatori ar nodrošinātu atalgojumu un tehnisko bāzi varēja sākt strādāt, sākot ar 1980. gadu..“ (sic!) Laikam domāts „diktori“... Autore arī pielieto Latvijā pieņemto cilvēku identifikāciju ar iniciāli un uzvārdu – tas dod ļoti formālu, it kā dokumentācijas raksturu un attur kādreiz no saprašanas; ir vairākārt minēti „K. Bērziņi“, un nespēj izgudrot, kurš no vairākiem K. Bērziņiem tādā un tādā gadījumā bija.

Savās 118 lappusēs un vairākos labi izmeklētos pielikumos, Didrihsone-Tomaševska paceļ neskaitāmus jautājumus, kurus būtu vērts pētīt vēl dziļāk, ja tik pētnieki būtu! Kā Austrālijā nodzīvotus 65 gadus sadala laika posmos? Kā izpētīt sabiedriskās nianses – kultūras devumus, sabiedrības dažādību? Kā dziļāk izpētīt gan politiskus, gan sabiedriskos jautājumus, par ko sabiedrība pati kādreiz nevēlējās daudz ko teikt? Vēsture sastāv vienmēr ne tikai no faktiem, bet no vajadzīgās un neizbēgamās faktu interpretācijas. Autore piedāvā mums daudz ko; daudz kas pelnītu dažādas interpretācijas.

Šī grāmata noderētu katram Austrālijas latvietim, kā arī tiem, kas interesējās par vispārējām latviešu trimdas gaitām!

Dr Uldis Ozoliņš
BA, MA, (Melbourne), PhD (Monash)
Laikrakstam „Latvietis“

* * *

Ineta Didrihsone-Tomaševska Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi. Melburnā: Sterling Star, 2014. ISBN: 978-0-9924526-0-5

Grāmatu izdod Sterling Star, laikraksta Latvietis izdevējs.

Grāmatas cena: $20;
Piegāde Austrālijā – $5
Piegāde ārpus Austrālijas – $17

Pasūtiet laikraksta redakcijā:

Sterling Star
PO Box 6219
SOUTH YARRA, VIC 3141
(čeki rakstāmi „Sterling Star Pty Ltd“)

vai tīmeklī:

http://laikraksts.com/veikals.php#LatAus