No Fīlipa salas līdz Grempīša kalniem

Palielināt / Enlarge

Pirmā rinda no kreisās: Lija Bērziņa, Lija Andersone, Anita Andersone, Jana Andersone. Otrā rinda: Irēne Šmite, Markus Saltups, Ineta Padoma, Gunta Koldvela (Caldwell), Aleksandra Flada (Alexandra Flood), Karīna Padoma, Stīvens Makviljams (Stephen McWilliam). Trešā rindā: Vilis Padoms, Sebastians Krūmiņš, Audris Šmits, Anika Padoma, Aleksandrs Šmits, Mārtiņš Kvins (Quinn). Trūkst Andis Bērziņš, Rudīte Bērziņa un Grēms Andersons (Graham Anderson). FOTO no Padomu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jubilejas vakariņas. FOTO no Padomu ģimenes arhīva.

Jau vairāk nekā sešdesmit gadus, bet vēl joprojām latvieši, dzīvojot ārpus Latvijas, pulcējās savās biedrībās, draudzēs, koros, klubos un namos, un sanāk kopā festivālos, kultūras un citos svētkos. Mums pat ir jumta organizācijas, kas mūs visus vieno. Šādas formālas struktūras un pasākumi ir nepieciešami mūsu identitātes saglabāšanai.

Ģimene ir pats pamats visam, bet draudzībām arī ir liela loma latvietības uzturēšanā. Mēdzam teikt, ka latvieši ir visur, un liekas, ka visur, kur mēs esam, atrodamas visvisādas draugu grupas – mazākas vai lielākas. Un katrai draugu grupai būs savas īpašības un sava vēsture.

Gribu dalīties ar stāstu par vienu šādu draugu grupu, kura nesen nosvinēja divdesmit gadu jubileju. Tas sākās 1995. gadā, Austrālijas 3x3 saietā, Fīlipa salā (Phillip Island), Viktorijā. Tur bija tik jauka gaisotne un tur tik labi klājās, ka negribējām gaidīt veselu gadu, lai tiktos nākamajā 3x3 saietā. Un tā nācās, ka trīs ģimenes no Melburnas un divas no Adelaides izveidoja savu pašu tradīciju, katru gadu satikties galvenokārt Grempīšos (Grampian kalnos, Viktorijā), kā mēs tos dēvējam, kuri atrodas ap 3 stundu braucienā ar mašīnu no Melburnas, bet ap 5 stundu – no Adelaides. Vienu gadu satikāmies Bullera kalnā (Mt Buller) slēpot, un vienu reizi Mildūrā pie Marija upes (Mildura, River Murray), kur izbraukājamies ar upes mājiņām (house boats).

Sākuma gados pilnā sastāvā bija 22 galviņas – 10 vecāki un 12 bērni. No Melburnas – Anita, Grēms (Graham), Jāna (un vēlāk piedzima Lija) Andersoni, Gunta, Edgars, Sebastiāns un Lita Krūmiņi, Karina, Vilis, Anika, Brita un Ineta Padomi. No Adelaides – Rudīte, Andis, Selga un Lija Bērziņi un Irēne, Audris, Lelde, Aleksandrs un Zinta Šmiti.

Esam piedzīvojuši gan daudz priekus, gan arī bēdas. Ar lielu sajūsmu sveicām Liju Andersoni mūsu pulkā, kad viņa piedzima 1997. gadā! Ar lielām skumjām atvadījāmies no Edgara Krūmiņa, kurš pēc smagas slimības aizgāja aizsaulē nākamajā gadā.

Sākuma gados, kad bērni bija jauni, tikāmies ik gadus rudenī skolas brīvdienās uz vairākām dienām. Nodarbības bija intensīvas – izgājām gandrīz visas iespējamās pastaigas Grempīšos un uzkāpām gandrīz katrā kalna galotnē! Bērni jāja ar zirgiem un iemācījās kā laisties lejā no kalna ar virvi (abseiling). Baudījām Šekspīra lugas, kuras uzveda vietējā raktuvē. Vismīļākie brīži bija dienas beigās, kad kopīgi gatavojām vakariņas, sēdējām ap ugunskuru un pārrunājām dienas gaitas. Un bērnu uzdevums bija nomazgāt visus traukus!

Kopīgi pavadot laiku, bērniem arī izveidojās savas tradīcijas, par kurām vecāki uzzināja tikai daudzus gadus vēlāk!

Tā tas turpinājās daudzus gadus, kamēr bērni izauga, pabeidza skolu un veidoja paši savas dzīves – vai nu studēja, iesāka darbu vai ceļoja. Kļuva arvien grūtāk atrast laiku, kad visiem sakrita brīvdienas. Jaunie visi bija aktīvi latviešu sabiedrībā un turpināja tikties. Kultūras un Jaunatnes dienas bija jauka iespēja pabūt kopā.

Neskatoties uz to, ka jaunie vairs netika, mēs vecie nevarējām iedomāties neturpināt mūsu gadskārtējo tikšanos. Pēdējos gados sarunās ietilpst stāsti par ceļu, gūžu, potītes un pat muguras operācijām, un pastaigas biežāk ir uz kafejnīcu, kur baudām visvisādas kafijas – kapučīno, espresso, dubultespresso, dekafināto ar sojas pienu...

Šogad bija it sevišķi liels prieks, jo septiņiem no mūsu jauniešiem bija iespēja piedalīties satikties Anzaka (Anzac) garajā nedēļas nogalē, kopā ar dažiem draugiem. Diemžēl, pieciem no jauniešiem dažādu apstākļu dēļ tas nebija iespējams, bet cerams, ka iznāks kaut kad nākotnē. Jaunajiem tagad gadu gājums no 17 līdz 30!

Tā mēs sanācām 20 galviņas Halls Gap tūristu parkā, lai atskatītos uz 20 gadiem, un pavisam jautri pavadījām trīs dienas kopā. Lielā pastaiga bija uz Mt Rosea (9,5 km pastaiga ar gandrīz ½ km kāpienu augšup). Oficiāli nosvinējām jubileju ar kopīgām vakariņām vietējā restorānā. Vakaru ievadījām ar šampanieti un pīrāgiem. Pēdējā vakarā jaunieši bija sev sagatavojuši meksikāņu banketu, kamēr mēs vecie baudījām savus kulināros sniegumus.

Lai gan esam tur pavadījuši daudz laika, skaistie un varenie Grempīšu kalni mums nekad neapnīk. Tos esam iemīļojuši un tur jūtamies kā mājās. Mūsu vēlējums mūsu bērniem ir, lai viņi turpina savu ilggadīgo draudzību un izveido savu tradicionālo tikšanos. Liekas, ka tas arī notiks. Zinu, ka katrs mūsu grempīša grupā novērtē savstarpējo draudzību, kuru baudām latviskā garā skaistajā Austrālijas dabā. Nu jau gatavojamies uz nākamā gada tikšanos, kad varēsim svinēt – 21. – pilngadības gada jubileju!

Rudīte Bērziņa
Laikrakstam „Latvietis“