Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Saulgrieži ir saules svētki. Ziemas saulgriežos, Ziemassvētkos, tā dzimst no jauna, bet vasaras saulgriežos – Jāņos, tā ir savas varas augstumos.

Latvieši svin un priecājās abos svētkos – gan tumšākajos, gan gaišākajos. Tumšākos, jo zinām, ka gaisma atkal pieaugs, bet gaišākos tāpēc, ka gaisma ir uzvarējusi.

Latvijā ir oficiāli ārkārtīgi daudz upuru piemiņas un sēru dienu. Līdz ar to mēs nemitīgi tiekam atgādināti par mūsu tautas ciešanām, un nevaram tikt galā ar savu pagātni. Tas neizbēgami ietekme mūsu tautas psihi.

Ir tāda prakse dažviet pasaulē (arī Austrālijā) savest kopā kriminālnozieguma upuri ar to, kas ir viņam darījis pāri, lai otrais varētu nožēlot savu ļauno darbību, iegūstot garīgu atbrīvošanos, un pirmais varētu saprast notikušo, pārliecināties, ka tas neatkārtosies un pārvilkt strīpu šai pagātnes daļai. Šāda kopā savešana palīdz gan (bijušajam) noziedzniekam, gan upurim.

Bet no visu mūs upuru piemiņas dienu pieminētajiem pāri darījumiem, lielākai daļai vaininieks neatzīst savu vainu, un tāpēc šāda samierināšanās nav iespējama. Konkrēti iet runa par Krieviju, kura ir Padomju savienības juridiskā un garīgā mantiniece.

Šādai pagātnes noziegumu neatzīšanai ir negatīvas sekas abām pusēm. Krievijas tauta tiek musinātu uz atkārtotiem noziegumiem, un Latvijas tauta tiek turēta kā putns krātiņā, kur pie atvērtām durvīm gaida kaķis, kurš laiza savas lūpas.

Viena iespējama putna reakcija ir realitātes noliegšana. Sak, kaķis jau tāds labdabīgs, un kopš tiem gadiem, kad tas pusi putna radus apēda, ir pagājis labs laiks, un būtu netaisnīgi pārmest kaķim vecos grēkos.

Otra iespējama reakcija ir mūžīgi skaitīt putna apēsto radu vārdus, trīcēt un drebēt no bailēm, un to vien darīt, kā gaidīt pastardienu.

Ja dažreiz mūsu biznesmeņu izteicieni un Jāņu prieki atgādina pirmo putnu, bet mūžīgās sēru dienas atgādina otro putnu, tad ir arī cits ceļš.

Gudrais putns negrimtu ne vienā, ne otrā galējībā. Tas gan priecātos svētkos, gan turētu modru aci vaļā un sadraudzētos ar citiem putniem, lai liktu kaķim saprast, ka viens putns ir ēdams, bet organizēts putnu bars ir spēks. Tik jāatceras Hičkoka filma Putni.

Tāpēc šajos saulgriežos novēlu visiem lasītājiem priecīgus Jāņus un pārliecību, ka kopā ar mūsu sabiedrotiem paspēsim turēt kaķi, vai mūsu gadījumā lāci, savā vietā – jau pie mūsu durvīm, bet ne solīti tālāk.

GN
2014. g. 19. jūnijā