Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uzruna konferencē „1941. gada 14. jūnija piemiņai“

Melngalvju namā, Rīgā, 2014. gada 14. jūnijā

Laikraksts Latvietis Nr. 314, 2014. g. 19. jūnijā
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gunārs Nāgels sniedz uzrunu Melngalvju namā. FOTO Aina Gailīte.

Gunārs Nāgels sniedz uzrunu Melngalvju namā. FOTO Aina Gailīte.

Ziepju gabals nopirkts nenotikušajam braucienam uz Sibīriju. FOTO Gunārs Nāgels.

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Pirms 73 gadiem, sestdienas, 1941. gada 14. jūnija rīts likās līdzīgs iepriekšējiem rītiem. Mana mamma devās uz darbu Rīgā, un bija pārsteigta redzēt, ka daudzas smagās mašīnas transportēja cilvēkus, daudzi no kuriem māja viņai. Viņa nezināja, kā to saprast.

Tai pašā dienā mana mamma darbā saņēma telefona zvanu no savas audžu māsas, ka audžu brālis ar sievu naktī ir bijuši apcietināti, un tiek sūtīti prom no Latvijas. Laimīgā kārtā, deportēto pāra abas meitas pavadīja vasaru laukos, un tikai tāpēc izbēga no izvešanas.

Manai mammai bija pamats domāt, ka viņu ar vīru apcietinās nākamajā kārtā un arī izvedīs.

Tātad jautājums – ko šādos apstākļos dara latviešu sieviete ar gandrīz divus mēnešus vecu meitu (manu vecāko māsu)? Vienkārši. Viņa sāka gatavoties, sapakojot koferi. Mēs tagad zinām, ka mana māsa varbūt nebūtu pārdzīvojusi, tāpat kā daudzi citi zīdaiņi, kuriem bija likts mērot tālo ceļu uz Sibīriju.

Bet viņa izdarīja vēl vienu lietu – aizgāja uz veikalu un nopirka veļas ziepes – labākās kvalitātes veļas ziepes veļas mazgāšanai.

Laimīgā kārtā otrā izvešanas kārta nenotika. Manas mammas audžu brālis mira neilgi pēc nokļūšanas Sibīrijā.

Šis pats ziepju gabals, līdz šai dienai nelietots, ir ceļojis līdzi manai mammai bēgļu gaitās uz Vāciju un tad uz Austrāliju. Tur tas ir vēl šodien. Firmas zīme A. Brieger ir vēl salasāma uz ziepju gabala.

Liktenis ir sarežģīts un neprognozējams. Latvietis ir pārsvarā izdzīvojis, mierīgi pieņemot to, ko Laima pār mums lēmusi. Pakojam koferus, pērkam ziepes, jo kā gan mēs varam paši spītēt liktenim? Tikai retos gadījumos latviešu tauta ir pietiekami izkustējusies, lai ar kopīgiem spēkiem pārvarētu iekšējo vai ārējo ienaidnieku.

Mēs visi izkustējāmies Trešajā atmodā. Mēs lielā skaitā piedalījāmies Valodas referendumā. Dziesmu un Deju svētki regulāri izkustina tautas masas. Bet citreiz mums nav varoņu, kas varēt uzkurbulēt tautu.

Mēs godinām tos varoņus, kuri mums ir. Mums ir Lāčplēša diena un Varoņu piemiņas diena. Bet tai pašā laikā Latvijā ar likumu ir noteiktas veselas sešas upuru piemiņas vai atceres dienas.

Tas norāda uz to, ka mums vēl arvien ir dziļas rētas. Mums visiem ir rētas – kādam ievainojums ir bijis dziļāks, kādam seklāks. Citam tās sadzijušas ātrāk, citam lēnāk.

Es esmu dzimis Austrālijā tāpēc, ka mani vecāki centās izvairīties no jūsu –Sibīrijas bērnu un jūsu tuvinieku likteņa. Bet ar visu to, arī man ir rētas. Un visa trimda ir viena liela rēta.

Bet neesam šodien te atnākuši, lai salīdzinātu rētas. Mēs pieminam tos daudzos tūkstošus cilvēkus, kuri tika izrauti no mierīgas dzīves un necilvēciskos apstākļos tikai aizvesti tālu prom no savas zemes.

Kopā ar izsūtīšanām mēs neizbēgami pieminam okupāciju, kas ilga 50 gadus, un par kuru ziņas sniedz Okupācijas muzejs, gan mūsu pagaidu telpās Raiņa bulvārī, gan tepat blakus mājā, kur tagad jau vajadzēja būt nobeigtai pārbūvei, bet kur kārtējo reizi ir aizkavēšanās un būvdarbi vienkārši nesākās. Tomēr ceram, kad drīz Gunāra Birkerta Nākotnes nams šaipus Daugavai varēs sasveicināties ar Gunāra Birkerta Gaismas pili otrpus Daugavai.

Mēs šodien arī neesam atnākuši, lai vaimanātu par likteņa netaisnīgumu. Mēs pieminām radus, draugus, paziņas un visus citus, kuri cietuši no šī zvērīgā nozieguma. Mēs jūtam līdzi piederīgajiem, un mēs priecājamies, ka jūs, Sibīrijas bērni, esat to visu pārdzīvojuši un varam visi būt kopā brīvā Latvijā!

Galvenā ziņa ir, ka par spīti visām sešām upuru piemiņas dienām un tām šausmām, kas aiz katra stāv, mēs esam izdzīvojuši, un taisāmies vēl ilgi izdzīvot tieši te, vienīgā latviešu zemē visā pasaulē.

Paldies par uzmanību!

Dr. Gunārs Nāgels
Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieks



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com