Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Pēteris un Aleksandrs Alunāni, izstādes kurators Guntis Švītiņš. FOTO Māris Brancis.

Tā saucās izstāde, kas veselu mēnesi bija aplūkojama Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā. Šie trīs ciemiņi ir Aleksandrs seniors, viņa dēls Pēteris un mazdēls Aleksandrs juniors. Vai patiesi viņi – viesi un Ādolfs Alunāns – ir radinieki, nav īsti skaidrs, tomēr ir aizdomas, ka ciemaļaudis no Amerikas nāk no Kalsnavas zara, kam pieder Juris Alunāns – dzimtas koks vēl tiek pētīts. Bet, lai nu kā – Alunānu nav nemaz tik daudz, tādēļ ikviens Alunāns tiek uzskatīts par radu.

Aleksandrs Alunāns vecākais (1913-2001) nāk no Jēkabpils puses un bija Garezerā pazīstams rotkalis, kura darinātās dzintara rotaslietas grezno ne vienu vien latvieti Amerikā, Kanādā un citur. Latviešu ciemā Garezerā joprojām sastopamas viņa veidotās dekoratīvās īpašumu zīmes, kas taisītas kā dažādu krāsu akmeņu mozaīkas un attēlo latviskos ornamentus. Aleksandra Alunāna dzintara rotaslietu kolekcija savulaik nonāca Latvijā un patlaban glabājas gan Jēkabpils Vēstures muzejā, gan Latvijas Okupācijas muzejā Rīgā. No galvaspilsētas uz Jelgavas izstādi arī atceļoja viņa darbi un instrumenti, ar kuriem tapušas krelles, brošas un citas rotaslietas.

Dēls Pēteris dzimis jau Vācijā, Bad Rēburgā, vēlāk ar vecākiem pārceļodams uz ASV. Ieguvis bakalaura grādu bioloģijā, viņš bijis zinātnieks izpētes un pilnveidošanas centrā SAFT America (Merilendā, ASV), gan procesa un projektu inženieris Calatyst Research Co un veicis citus darbus, taču paralēli nodarbojies ar fotografēšanu, sagatavojot uzņēmumus arī vairāk nekā 30 izdevumiem. Būdams aktīvs latviešu sabiedrībā, Pēteris Alunāns iemūžinājis dažādus notikumus Austrumkrasta tautiešu sarīkojumos, bet kopš 1999. gada fotografē Latvijas prezidentu viesošanos ASV. Tieši tā bija tēma Jelgavas izstādei, parādot Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Andri Bērziņu neoficiālos brīžos ciemu reizēs aiz Atlantijas okeāna.

Arī viņa dēls Aleksandrs mīļuprāt fotografē, pat to īpaši mācījies, lai gan šogad Sanfrancisko Universitātē Kalifornijā ieguvis maģistra grādu filozofijā. Viņa foto uzņēmumos parādās gan reportāža, gan klusā daba, gan arī kukaiņu pasaule tuvplānā.

Te ir vietā pieminēt, ka Latvijas Universitātē jau vairākus gadus pastāv Alunānu ģimenes stipendija, kura tiek piešķirta bāreņiem un bez vecāku apgādības palikušiem studentiem.

Divas no stipendiātēm bija ieradušās Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā uz tikšanos 5. jūnijā ar diviem Alunāniem – tēvu un dēlu. Uz to bija sapulcējies plašs cilvēku pulks „no maliņu maliņām“ – Jelgavas, Rīgas un tālākām vietām. Šī pēcpusdiena, ko vadīja izstādes kurators Guntis Švītiņš, izcēlās ar īpaši gaišu gaisotni un labvēlību.

Vēl gribas piemetināt, ka ne Pētera, ne Aleksandra juniora latviešu valodā, kas ir labi izkopta, ne mirkli nevarēja dzirdēt angliskās intonācijas, kas tik bieži saklausāma šejieniešu, pat latviešu valodas skolotāju un profesoru, izrunā. Vai tas liecina par to, ka labprātāk mēs, šejienieši, zaudējuši nacionālo pašlepnumu, labprātāk būtu angļi vai amerikāņi, bet ne latvieši un ka dzimto valodu neuzskatām par cienījamu? Latvieši ārzemēs ir nacionālāki nekā tautieši dzimtenē.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“