Jāņu laika mistērija

Palielināt / Enlarge

Pie Jāņa Grestes kapa. No kreisās: Anita Šmite, Dzintra Meijere, Andrejs Dābols. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Edgara un Lidijas Dunsdorfu kapa sakopšana. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

„Valdības laukums“. Pie tālās sienas Kirhenšteina u.c. kapi. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Augusta Kirhenšteina kaps priekšā. Nākamais kaps – Jānis Kalnbērziņš, pirmais LKP CK vadītājs okupētajā Latvijā 1940. gadā. FOTO Gunārs Nāgels.

Dieviņš zina, Laima zina,
Ka Saulīte gauži raud;
Pilni meži piebiruši
Saules gaužu asariņu.

(Latviešu t.dz.,Gulbene)

2014. gada 20. jūnijs. Rīga. Raiņa kapi.

Kā jau katru gadu, Latvijas skolu muzeju biedrības pārstāvji arī šogad pirmsjāņu dienās satiekamies pie Jāņa Grestes kapa, lai apliecinātu savu cieņu šīs biedrības radītājam un ilggadīgam uzturētājam ar noliktiem lauku ziediem un pavisam vienkārši – atceroties viņu dzimšanas dienā.

Esmu atbraukusi no Jelgavas un pārstāvu Jelgavas Valsts ģimnāziju (JVĢ) – skolu, kurā viņš strādājis no 1922. līdz 1935. gada pavasarim. Ar mani kopā ir Jelgavas mākslas un vēstures muzeja ilggadējais krājuma vadītājs Andrejs Dābols. Viņš gadu gaitā ne vienu reizi vien par Gresti rakstījis gan presē, gan piemiņas grāmatu izdevumos, viņš glabājis un kārtojis plašo ievērojamā skolotāja arhīvu, kas vēl šodien glabājas muzejā. Pie Grestes kapa sastopam Anitu Šmiti, pazīstamu izglītības darbinieci, viņa tikko sakopusi skolotāja kapu. Iepazīstamies. Pēc brīža pa celiņu tuvojas Gunārs Nāgels. Priecājamies tiekoties, notiek savstarpēja iepazīšanās: Greste šogad atkal piepulcinājis jaunatnācējus. Noliekam ziedu veltes arī uz citu ievērojamo pedagogu kapiņiem – Dēķēna, Kūlas, arī rakstniekam Janovska pieminekļa pakājē atstājam pirmsjāņu velti.

Līst lietus. Visu laiku līst lietus. Visas iepriekš aprakstītās darbības notiek lietus pavadībā, slēpjoties zem lielāka vai mazāka izmēra lietussargiem. Daudz nerunājam, pastāvam pie kapiņiem klusējot. Daži parastie šī brīža ikgadējie atbalstītāji nav varējuši atnākt – slimības dēļ, naudas dēļ, citu svarīgu iemeslu dēļ. Gribēšanas nav trūcis. Un tas arī galvenais.

Atceramies pagājušo gadu, kad šīs tikšanās dalībnieku vidū bija austrālietis Ojārs Greste. Šogad Grestes dzimtas Austrālijā dzīvojošajam zaram ir sāpīgi brīži, Ojārs jau vairāku mēnešu garumā par to Latvietī rakstījis. Mēs esam sekojuši un iespēju robežās atbalstījuši. Pēteri Gresti pieminam arī šai brīdī. Ar gaišām domām, cauri pasaules tālumiem, cauri lietiem un negaisiem, pāri kontinentiem. Jābūt stipriem!... Līst lietus, līst un nepārstāj, kaut kā negribas šķirties... Gribas pakavēties Grestes noskaņās....

Ejam meklēt lieliskā Austrālijas latviešu vēsturnieka un arī mana novadnieka Dunsdorfa kapiņu. Viņa piemiņas akmenim izteikta kurzemnieciski rozīga nokrāsa. Gunārs to nofotografē. Atrodam vēl citu rakstnieku atdusas vietas, aiz Raiņa pieminekļa mūža mājvietu atradis arī Ēriks Ādamsons, kura māsa pēckara Jelgavā kādu laiku strādājusi arī mūsu skolā, viņas dzīvesbiedru, mūsu skolas direktoru Augustu Vilku atstādināja no direktora amata un pārcēla par matemātikas skolotāju uz citu skolu tikai tāpēc, ka klasēs nebija pietiekoši daudz komjauniešu. Viņš bija nevēlams. Un tāds nevēlamo skolotāju saraksts atradās Jelgavas padomju gadu Izpildu komitejas vadītāja rīcībā.

Pavisam nejauši atrodamies pie dīvaina, it kā tukša laukuma ieejas. Kapi tur izvietoti pa malām, nekopti, vidū – betona plāksnītes, kam starpās saaugusi zāle. Ejam līdz galam, pāri šīm plāksnēm Pretī – akmens siena, pie kuras apglabāti kompartijas darbinieki. Tikai Kirhenšteina kaps apkopts, citi – nezālēs, uz daudziem uzvārdi krievu un latviešu valodās. Abās. Esmu tur pirmo reizi. Negribas uzkavēties. Interesanti, ka labajā pusē no ieejas šai platībā apglabāts filozofs Augusts Milts. Viņu atceros kā humānu cilvēku. Vai viņam tagad jāsargā šī laukuma ļaunums? Lai netiek ārā? Vai viņš te nolikts par Vārtsargu?

Lietainas domas, slapjas domas... Kājas arī kļuvušas slapjas. Lietussargi tek. Tomēr pārejam ceļa otrā pusē, kur Brāļu kapu ozolu aleja, kur starp lielajiem aug arī Gunāra stādītais mazais ozoliņš. Viņš apstājas pie tā, mēs arī: aug, ziemu izturējis. Viss kārtībā. Pieejam pie Brāļu kapu altāra malas. Aiz mums – mūžīgā uguns, deg, lietus to nav uzveicis, pāri pretī izplešas Mātes Latvijas sargātais kapulauks. Tur pat rosās strādnieki, kaut ko kārto, dara, kaut arī lietus. Ejam uz vārtiem.

Varbūt tā arī vajag? „Lietus aizskalos visas bēdas...“ teikts kādā dziesmā. Bet vai ļaunumu arī aizskalos? Jeb ar to cīņa būs mūžīga? Acīmredzot.

Jānis Greste, skolotāja Grestes dēls, ķīmiķis, VDK arestēts 1941.25.03. Rembates Apsēs. Apsūdzēts pēc pantiem 58-1a; 58-11.Piespriests nāves sods. Nošauts 1942.28.04. Čkalovas apg. TNA- 3404/3. Viņa kapa vieta – nezināma.

Pēteris Greste, skolotāja Grestes brāļa mazmazdēls, žurnālists, Austrālijas un Latvijas pilsonis, apcietināts Ēģiptē, pildot savus žurnālista pienākumus, notiesāts uz 7 gadiem cietumā.

Atvadāmies tramvajā. Katrs aizejam savās dienas gaitās. Braucot vilcienā uz Jelgavu, laiks pamazām noskaidrojas. Jelgavas stacijā izkāpju uz sausa perona.

„Es piesaucu Gaismu šai brīdī no savas
Dzimtas un turu to Dievā. Kungs, palīdzi
Augt mums, es lūdzos!
Vienalga, kur ir mani bērni šai brīdī un brāļi,
Un māsas, es saucu tos šurp, mēs izaugam
Lieli Tavā vārdā, šai brīdī mēs nometam
Tumsu. Dievs, palīdzi mirdzēt mums, es
Lūdzos!“ (Fragments no Imanta Ziedoņa Lūgšana)

Dzintra Meijere
JVĢ
25.06.2014.
Laikrakstam „Latvietis“