Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Daniels Pavļuts

Melburnā, 2014. g. 7. jūnijā

Laikraksts Latvietis Nr. 316, 2014. g. 2. jūlijā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Nāgela un Daniels Pavļuts. FOTO Dāvids V. Dārziņš.

Tikšanās dalībnieki. No kreisās: Jānis Dēliņš, Dāvids Dārziņš, Kristīne Saulīte, Jānis Daliņš, Daniels Pavļuts, Kārlis Kasparsons, Uldis Ozoliņš, Kārlis Žubeckis, Anita Andersone, Ilze Nāgela. FOTO Stefanija Oberšeidere (Stephanie Oberscheider).

Uz pavisam neilgu laiku – uz pāris dienām pēc Austrālijas valdības uzaicinājuma Melburnā viesojās bijušais Latvijas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Saspringtajā darba kalendārā viņš atrada pāris stundu laika, lai tiktos ar dažiem Melburnas latviešu sabiedrības pārstāvjiem. Notika īsa, bet spraiga un interesanta saruna, jautājumi un atbildes. Tikšanos organizēja un vadīja Latvijas goda konsuls Viktorijā Jānis Roberts Dēliņš.

Izmantojot iespēju, aicināju Danielu Pavļutu uz nelielu sarunu.

Ilze Nāgela: Vai esat pirmo reizi Austrālijā?

Daniels Pavļuts: Jā, esmu pirmo reizi Austrālijā. Man gandrīz savulaik, tas bija sen, bija iespēja ar Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas zēnu kori atbraukt, bet kaut kas toreiz nesanāca, un man bija ļoti žēl, jo puiši teica, ka esot bijis kolosāls brauciens. Par Austrālijas braucienu no zēniem šo to biju dzirdējis.

IN: Ar kādiem vējiem esat nonācis pie mums šai zemeslodes pusē?

DP: Esmu šeit pēc Austrālijas valdības, pēc ārlietu un tirdzniecības departamenta uzaicinājuma. Ir tāda speciāla programma sabiedriski aktīviem cilvēkiem un politiķiem no citām valstīm, lai iepazītu Austrāliju – tās vietu pasaulē, skatu uz pasaules norisēm un uzzinātu vairāk par Austrāliju kā valsti, kā sabiedrību.

IN: Cik ilgi būsit prom no Latvijas?

DP: Kopumā desmit dienas.

IN: Ļoti īss ceļojums, ja dodas uz vietu, kas tik tālu prom no Latvijas.

DP: Jūs tā domājat? Mana ģimene tā nedomā. Ja es varētu ceļot ar ģimeni, tad, protams, varētu dažus mēnešus padzīvot. Un jāsaka, ka man patīk Austrālija. Vispār iespaids ir jocīgs, no vienas puses stāvi, piemēram, pie Treasury Building vecās ēkas... tā kā Londona, bet... palmas! Smuki, bet... palmas; tā nedaudz jocīgi.

Vakar bija jocīgi; mani aizveda uz Australian Rules futbolu; it kā viss ir normāli, visapkārt tādi paši cilvēki kā būtu Eiropā, tā kā pierasts būtu, bet kas tur uz tā laukuma notiek?! Kaut kas tik neredzēts! Es tiešām nezināju par tādu sporta paveidu; man bija sajūta, it ka es būtu nonācis pie eiropiešiem, bet drusku uz citas planētas. Un tad, kad vēl izrādījās, ka saule dienvidū ir ziemeļos, tad man vispār galvā kaut kas sagriezās otrādi. It kā jau objektīvi faktoloģiski es saprotu, ka viss ir pareizi, bet tomēr paliek ļoti jocīgi. Šeit jau tautas dziesmas būtu jāpārraksta, jo pierast pie tā, ka laba māja ir tā, kurai logi ir uz ziemeļiem, nu tā...

IN: Jūs esat gan ekonomikas ministra, gan ārlietu ministra padomnieks. Kā tas praktiski notiek? Kurā ministrijā Jums patreiz ir kabinets? Kuru vairāk konsultējat?

DP: Nav. Krēsla man vispār nav. Es tiešām pie krēsla neturos; arī ministra darbu darot un piekrītot uz to, es negāju tur tāpēc, lai turētos pie beņķa par katru cenu. Es domāju, ka tas, ko es mēģināju izdarīt, arī liecina par to. Sakāpām uz tik daudzām varžacīm, ka tas nekādā veidā neliecināja par vēlmi, kā saka, izdzīvot amatā. Es absolūti rēķinājos, ka ir kaut kāds laiks dots kaut ko izdarīt, un kaut kad tam visam pienāks beigas; es vienīgi biju domājis, ka tas būs ātrāk. Ģimene arī domāja, ka tas būs ātrāk, cerēja. Es biju divus gadus un trīs mēnešus – esmu trešais ilgāk amatā bijušais ekonomikas ministrs, piedevām vienā piegājienā, jo pārējie divi, kas ir bijuši ilgāk, – Kalvītis un Kampars – viņi ir bijuši divas reizes, viņiem ir bijuši divi piegājieni, viens pēc otra. Zatlera kunga atnestais režīms ir nodzīvojis diezgan ilgu laika posmu.

Faktiski ir tā, ka esmu ārštata padomnieks, līdz ar ko no tā izriet, ka man algu nemaksā un kabineta man nav. Es atbalstu gan Vjačeslavu Dombrovski, gan Edgaru Rinkēviču tur, kur tas ir nepieciešams. Objektīvi vairāk sadarbība sanāk ar ārlietu ministriju, jo ārlietu ministrijai acīm redzami ir aktuāli tie jautājumi šobrīd, kas ir saistīti gan ar starptautisko enerģētiku, gan ar OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) iestāšanās procesu. Viens no aktīvākajiem procesiem, kas saistīts ar iestāšanos OECD vai latviski ESAO ir kapitāldaļu pārvaldības likumu virzība. Tie ir jautājumi, kuriem es pēc vajadzības, nepieciešamības pieslēdzos. Ekonomikas ministrijai arī, bet mazākā mērā, jo Vjačeslavs Dombrovskis pats ir ekonomists un pats visu zin.

IN: Vai Jūs konsultējat ekonomikas ārlietas, vai ārlietu ekonomiku?

DP: Ārlietas ekonomiskos jautājumos un piepalīdzu ekonomikas ministrijai, kur tas nepieciešams, bet vairāk, kā es jau minēju, tās ir tādas neatmaksātas pozīcijas, kur es darbojos kā pārvaldības konsultants, padomdevējs. Būtībā mans šī brīža algas darbs ir tāds – es konsultēju vienu citu valdību, kas ir Moldovas valdība. Par to gan man maksā naudu, un tur es braukāju regulāri tagad kopš maija mēneša un konsultēju viņu ekonomikas ministriju. To, kas ir saistīts ar integrācijas procesiem ar Eiropas savienību. Moldova šobrīd plāno tūlīt parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropu un noslēgt padziļinātu brīvās tirdzniecības līgumu. Tas ir pamatīgs, nopietns solis eiro integrācijas virzienā, un tad attiecīgi ar Eiropas komisijas un citu ārvalstu institūciju atbalstu konsultantu komanda tur strādā.

IN: Jums ir gan izglītība, gan darba pieredze kultūras laukā – pianists, Kultūras ministrijas valsts sekretārs. Kas Jūs mudināja aiziet no tā un nodarboties saimniecības jeb ekonomikas laukā kā uzņēmumu valdes loceklim un pat ekonomikas ministram?

DP: Man ir diezgan liela muzikāla pagātne; ne tikai dziedāju zēnu korī, bet biju arī koncertmeistars un dziedāju korī jau arī vīra gados. Esam ceļojuši; bijām pie latviešiem Brazīlijā, pāris reizes ASV. Es gan nebiju līdzi tajā slavenajā braucienā uz Dienvidāfriku.

Redziet, ja cilvēkam ir daudz dažādas apdāvinātības, tad viņš mēdz reizēm kustēties pa kaut kādām jomām, un vispār man liekas, ka tas ir ļoti mūsdienīgi. Sagaidu, ka manas paaudzes cilvēkiem droši vien dzīves laikā vairākkārt nāksies vismaz formālos amatos karjeras virzienus pamainīt. Viens arods, viens darba mūžs tomēr drusciņ ir tāda pagātnes palieka.

IN: Bet, piemēram, zobu ārsts?

DP: Nē, es domājum, ka zobu ārsts gan visu mūžu būs zobu ārsts, droši vien, un jurists iespējams arī, bet tomēr cilvēki, kuri pēc savas pieredzes ir vadītāji, tie diezgan būtiski staigās pa dažādām jomām.

IN: Viena lieta otrai tikai palīdz...

DP: Jā, es arī domāju, ka tā ir savstarpēji liela bagātināšanās. Man tik tiešām ir diezgan nopietna muzikāla apdāvinātība, es mācījos mūziku un nolēmu to arī tā pusratā nepamest, t.i., pabeigt līdz augstākai izglītībai, līdz ar ko man ir bakalaura grāds klavierspēlē. Es mācījos pie Ilzes Graubiņas, tagad nelaiķes.

Bet jau tolaik uz studiju laika beigām man bija skaidrs, ka esmu diezgan sabiedrisks cilvēks; toreiz es darbojos studentu pašpārvaldēs. Studējot Mūzikas akadēmijā, biju Latvijas Studentu apvienības viceprezidents. Rosījos plaši, organizēju kultūras pasākumus; īlenu maisā nenoslēpsi. Rezultātā man bija skaidrs, ka visu mūžu pie klavierēm pavadīt es nespēšu. Iedomājieties mani visu mūžu sēžot vienā telpā ar klavierēm, tas nav gluži reāli.

Tad es aizgāju uz kultūras menedžmenta jomu, no kurienes ir viens solis uz kultūras pārvaldību – tīri ierēdniecību. Būtībā ar kultūras pārvaldību es nodarbojos diezgan ilgi, vienīgi lomas varbūt bija dažādas: vienu brīdi rīko festivālus, otru brīdi – strādā ministrijā. Es domāju, ka tā ir normāla kustība, ka cilvēks no kultūras menedžmenta vides ieiet valsts pārvaldē.

Man vienmēr ir bijusi interese par ekonomiskiem procesiem, par vadību; es esmu arī biznesa jomā darbojies. Tas ceļš līdz ekonomikas ministram bija apmēram tāds – menedžmenta konsultācija, darbs Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, kur es biju valdes loceklis, un diezgan cieši tieši krīzes laikā veidojās sadarbība gan ar valdību kopumā, gan ar finanšu un ekonomikas ministrijām tieši kā LTK valdes loceklim. Es diezgan pamatīgi iepazinu Latvijas uzņēmēju vidi, un krīzes procesos bija darbs ar starptautisko valūtas fondu, Eiropas komisiju. Būtībā, mēs pie viena galda sēdējām – valdība, uzņēmēju organizācijas, aizdevēji. Tas bija aktīvs periods, kura rezultātā pēcāk es tiku uzaicināts darboties par ekonomikas ministru.

Interese par kultūru man, protams, ir ļoti dziļi saglabājusies, bet profesionālā darbības joma tomēr ir pārvaldība un ekonomika kopumā; droši vien vairāk vai mazāk tā tas arī paliks.

IN: Vai Latvijas ekonomiskās nākotnes izredzes ir pozitīvas?

DP: Kopumā – jā. Latvijas ekonomika attīstās labi, jo mums ir labi priekšnoteikumi, lai arī turpinātu veiksmīgi attīstīt Latvijas ekonomiku. Protams, ir lieli izaicinājumi, daļa no tiem ir ārēji, daļa iekšēji. Lielākais ārējais ir protams šī ģeopolitiskā nedrošība, kura ar jaunu sparu tagad ir uzliesmojusi. Var tikai priecāties, ka savulaik esam tikuši NATO, un paldies visiem tiem cilvēkiem, kas to visu ir izdarījuši, lai ko tas viņiem nebūtu maksājis. Tādā ziņā, tas, protams, izraisa zināmas bažas par nākotni, bet cerēsim uz to labāko un darīsim visu to, ko mēs varam!

IN: Centrālās statistikas pārvalde piektdien, 6. jūnijā, paziņoja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits ir kritis zem 2 miljoniem. Kā tas ietekmēs Latvijas ekonomiku? Vai mēs būsim spiesti ievest viesstrādniekus no ārzemēm?

DP: Attiecībā uz iekšējiem izaicinājumiem, es teiktu, ka demogrāfija ir viens milzīgs izaicinājums mums tiešām valstij kopumā un nācijas izdzīvošanai un, protams, arī ekonomiski, jo pirmais un galvenais ierobežojums mūsu ekonomiskai attīstībai pārskatāmā laika periodā būs kvalificēta darbaspēka trūkums. Tas faktiski šobrīd ir iestājies; dažās nozarēs vairāk nekā citās.

Piemēram, šeit Austrālijā nevienam nav jāskaidro, kāpēc ir nepieciešams veikt selektīvi imigrācijas politiku. Latvijas politiskā vidē par to runāt ir ārkārtīgi grūti, objektīvi raugoties, jo, jā, mēs kā nācija jūtamies apdraudēti, un šie nacionālie, etniskie valodas jautājumi mums, protams, politiskajā dienas kārtībā ir ļoti augsta prioritāte, bet mums ir arī jāapzinās, ka bez kvalificēta darbaspēka piesaistīšanas Latvijai, Latvijas ekonomika strauji attīstīties ilgtermiņā nevarēs. Tas ir vienkārši fakts. Ko ar to darīt? Nu tad domājam paši: samierināmies ar zemāku izaugsmi, lai perspektīvā zināma stagnācija, bet paturam nosacītu slēgtu darba tirgu, vai tomēr ejam uz kaut kādu salīdzinoši, es ceru, selektīvu ... (Nu viesstrādnieki latviešu valodā šausmīgi draņķīgi skan; tā emocija ir tāda, ka tas ir kaut kāds svešzemnieks, kas par mazu algu apdzīvo Latvijas āres.)

Vēlreiz gribu piesaukt, paskatāmies, ko dara Austrālija. Šajā jautājumā mēs varētu daudz ko no Austrālijas mācīties, attiecībā uz mērķtiecīgām, selektīvām imigrācijas programmām, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt, lai šeit darba tirgū nepieciešamās prasmes tiktu nodrošinātas. Tas ir attīstības priekšnoteikums, un šo jautājumu mums Latvijā būs jārisina. Tā būs pašu izvēle: un vai.

IN: Vai mēs patlaban saņemam vairāk finanses no Eiropas Savienības nekā mēs paši iemaksājam „kopīgā katlā“?

DP: Latvija, protams, ir neto saņēmēja valsts un, protams, saņem vairāk! Līdzīgi kā lielās attīstītās valstis ir neto maksātājas, piemēram, tipiski – Vācija, kas man liekas pats lielākais neto maksātājs. Bet Latvija ir neto saņēmēja; citiem vārdiem, mēs iemaksājam zināmu naudu par dalību kopējās Eiropas programmās, bet tā nauda ir nesalīdzināmi mazāka nekā tas, ko mēs saņemam.

IN: Vai varam sagaidīt negatīvas sekas Latvijai no tā, ka vairākās zemēs Eiroparlamenta vēlēšanās ievērojamu skaitu deputātu mandātu ieguva ultranacionālisti un eiroskeptiķi?

DP: Es neredzu tādas tiešas negatīvas sekas Latvijai, jo tās negatīvās sekas vairāk būtu vērojamas pašu to valstu politiskajās vidēs, piemēram, tas pats Lielbritānijas rezultāts ir nopietns signāls pašai Lielbritānijas politiskajai videi. Es tikai bažījos par to, ka tas nozīmēs droši vien vēl lielāku konservatīvās politikas novirzīšanos eiroskepticisma virzienā, kas, manuprāt, ir priekš pašas Lielbritānijas ļoti bīstami un nevēlami; pati Lielbritānija no tā cietīs vairāk nekā Eiropa.

Kā mēs no tā varam izjust sekas? Tīri no to, ka šis Eiropas ciešākas integrācijas procesa ātrums vēl vairāk samazināsies. Tas ir nenovēršams process. Ciešāka Eiropas saliedēšanās dažādās plāksnēs – banku fiskālajā vai ekonomiskajā, ārpolitiskajā, enerģētikas politikas vai citā jomā, tas ir nenovēršams process. Pretējā gadījumā, ja šitā mēs kā Eiropa kopumā tupināsim muļļāties, Eiropas nozīmīgums pasaules mērogā turpinās strauji samazināties. Ar to Eiropai ir jāsadzīvo: vai nu tad mēs turpinām kā līdz šim un kļūstam mazāk relevanti pasaulei, vai arī kaut kā saņemamies.

Latvija, protams, ir ieguvēja no tā, ja Eiropas svars pasaulē pieaug. Līdz ar to Latvija no šī procesa cietīs tādējādi, ka eirointegrācijas process un Eiropas nostiprināšanās process visticamāk vēl mazliet palēnināsies.

Tai pašā laikā – varēja būt sliktāk, jo principā, ja tā kopumā paskatās uz Eiropas karti un uz to, kā katrs ir balsojis, tad centrālā, austrumu un ziemeļu Eiropa – mūsu gals plaši raugoties – ir balsojis kopumā ļoti prātīgi. Šī Eiropas daļa, ar ko mēs sevi asociējam, kopumā lielāko tiesu ir balsojusi centriski labēji. Tas nav pie mums, kur šie te ekstrēmi novērojami. Un vispār jau gaidas bija, ka būs sliktāk; iznākums ir labāks nekā bija gaidāms. Bažas par to, ka būs ultraekstrēmi – ultra labējie un ekstrēmie kreisie, ka viņi varētu būt ar lielāku īpatsvaru Eiropas parlamentā, tas nav piepildījies tik traki kā bija bažas. Saprātīgie spēki Eiropas Parlamentā arvien vēl ir vairākumā.

IN: Tradicionālais jautājums: ko gribētu novēlēt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

DP: Brauciet vēl vairāk ciemos! Mēs priecāsimies jūs redzēt.

IN: Pateicos Jums par sarunai veltīto laiku! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com