Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


BBMK – 25

Baltiešu Brīvības un miera kuģis

Laikraksts Latvietis Nr. 101, 2010. g. 29. jūlijā
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
BBMK1

Baltiešu brīvības un miera kuģis Stokholmas ostā pirms izbraukšanas. FOTO Gunārs Nāgels.

BBMK2

Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā. FOTO Gunārs Nāgels.

BBMK3

BBMK4

Padomju ziņu aģentūras TASS paziņojums.

BBMK5

BBMK6

Latviešu ceremonija. FOTO Gunārs Nāgels.

BBMK7

Gājiens Helsinkos preses un policijas pavadībā. FOTO Gunārs Nāgels.

BBMK8

Ierašanās Stokholmā pēc brauciena. FOTO Gunārs Nāgels.

Šonedēļ paiet 25 gadi kopš notikumiem, kas saniknoja Latvijas okupantus, un parādīja, ka trimdas sabiedrība ir gatava vērienīgākiem soļiem, lai traucētu Padomju Savienības pašapmierinātību.

Baltiešu brīvības un miera kuģa brauciens (Baltic Peace and Freedom Cruise) bija trīs dienu garš kuģa brauciens 1985. gada jūlijā. Tas sākās Stokholmā, apbraukāja Baltijas jūras ziemeļu daļu tuvu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas krastiem, pieturēja Helsinkos demonstrācijai un atgriezās Stokholmā. Braucienu rīkoja trimdas latviešu, lietuviešu un igauņu jaunatne, lai veicinātu mieru un brīvību Baltijas jūras abos krastos.

Pirms tam notikušais Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā formāli apsūdzēja Padomju Savienību par veselu virkni starptautiskiem noziegumiem.

Sekojošais ir rediģēts teksts ziņojumam, kuru pārraidīja 3EA valsts radio stacijas latviešu valodas programmā Melburnā pirmdienā, 1985. gada 29. jūlijā, un ir papildināts ar rakstiem no Austrālijas Lietuviešu jaunatnes apvienības izdevuma Jaužinios un Austrālijas igauņu jaunatnes laikraksta Elagu! 1985. gada oktobra izdevumiem. Visus materiālus minētajos izdevumos sagatavojis Gunārs Nāgels.

* * *

Labvakar, Melburna, Džilonga un Balarata! Te runā Gunārs Nāgels no Stokholmas. Baltiešu brīvības un miera kuģis atgriezās Stokholmā pirms trīs ar pus stundām, tas ir, pulksten 18.00 pēc Melburnas laika. Mums ir bijuši nikni uzbrukumi no Padomju ziņu aģentūras TASS, bumbu draudi; mēs esam redzējuši krievu tralerus, karakuģus un lidmašīnas, un mums nebija iespējams redzēt Lietuvas krastu Padomju Savienības rīcības dēļ.

ELJA kongress

Pirms kuģa brauciena es piedalījos Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ELJA) kongresā Kopenhāgenā no 21. līdz 25. jūlijam.

Kongresa otrajā dienā Kopenhāgenu satricināja divi teroristu bumbu sprādzieni – viens Amerikas ceļojumu birojā North West Orient un otrs sinagogā. Trešo bumbu atrada ostā un atmīnēja pirms tā varēja uzsprāgt.

Nākamajā dienā delegācija no kongresa nolika ziedus pie pieminekļa dāņu jūrniekiem tai pašā ostas daļā, kur atrada trešo bumbu. Tanī brīdī mēs vēl nezinājām par iepriekšējā dienā atrasto bumbu. Prese bija klāt, un dzirdējām īsas uzrunas latviešu, angļu un dāņu valodās. Angļu valodas uzrunu sniedza Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) priekšsēdis Eduards Voitkuns. Iemesls šai demonstrācijai bija atgādināt Kopenhāgenas iedzīvotājiem, ka latviešu tauta, kas dzīvo tās pašas Baltijas jūras otrajā galā, ir vēl okupēta. Mēs izdalījām arī skrejlapas ar informāciju par Latviju dāņu valodā.

Otra kongresa demonstrācija, šoreiz bez atļaujas, notika PSRS ceļojuma biroja Intūrista un PSRS lidfirmas Aeroflota biroju priekšā. Policija drīz ieradās pilnā sastāvā un lika mums iet prom.

Baltiešu tribunāls

ELJA kongress beidzās 25. jūlijā, un tanī pašā dienā sākās Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā (Baltic Tribunal in Copenhagen). Padomju ziņu aģentūra TASS atkārtoti nikni uzbruka kā Baltiešu tribunālam,Baltiešu brīvības un miera kuģa braucienam, nosaucot braucienu par „pirātu kuģi“, kurā brauks „huligānu bars“. TASS ziņojumos arī parādījās pareizais kuģa nosaukums. Cita iebaidīšanas metode bija raksts Dzimtenes balss pielikumā Atbalss, kurš lika saprast, ka kuģa braucējus vairs nekad neielaidīšot Latvijā.

Pierādot Baltiešu tribunāla nozīmi, Kopenhāgenā bija ieradušies 12 čekisti: divi igauņi, divi latvieši, divi lietuvieši, viens krievs, kuriem mēs vārdus zinājām un vēl pieci, kuriem vārdus nezinājām. Nākošā dienā dāņu avīzē parādījās latviešu čekista liela fotogrāfija zem virsraksta, ka KGB aģents ir Baltiešu tribunālā.

Liecības Baltiešu tribunālā apsūdzēja Padomju Savienību par sistemātisku pamattautu pārkrievošanu jeb rusifikāciju un Baltijas telpas militarizāciju. Liecinieki bija dažādu tautību: latvieši, lietuvieši, igauņi, krievi, angļi un žīdi.

Internacionālā žūrija, kura uzklausīja liecības un uzstādīja lieciniekiem arī jautājumus, sastāvēja no priekšsēža Teodora Veitera (Theodor Veiter) no Austrijas, Pēra Almarka (Per Ahlmark), Maikla Bordo (Michael Bourdeaux), Žana-Marī Daileta (Jean-Marie Daillet) un sēra Džeimsa Foseta (Sir James Fawcett). Lielu vilšanos izraisīja paredzētā priešsēdētāja, profesora Ermakoras, iztrūkšana. Viņš ir pazīstams ar darbu Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komisijā un ir deputāts Austrijas parlamentā. Viņa atteikšanās nāca pēdējā brīdī.

Tribunāla telpās varēja iekļūt reģistrējoties, parādot pasi. Zāles priekšpusē – ⅔ aizņēma, apmēram, 50 preses pārstāvji, tad bija TV apkalpe, un tauta sēdēja telpas pēdējās rindās.

Liecinieku liecības bija tikpat dažādas kā viņi paši, bet visos gadījumos atklāja bijušo neatkarīgo Baltijas valstu pakāpenisko rusifikāciju un militarizāciju. Austiņas bija pieejamas, lai klausītos tulkojumu tām liecībām, kuras nebija angļu valodā.

Tribunāls sēdēja divas dienas, klausoties liecinieku liecības un uzdodot jautājumus. Padomju Savienību oficiāli aicināja piedalīties un sniegt liecības, bet tā atteicās, kaut gan padomju prese bija klāt.

Žūrija paziņoja savu atzinumu 26. jūlija pēcpusdienā. Tas bija vienas lappuses garš paziņojums angļu valodā: The Copenhagen Manifesto. Te izvilkums latviešu valodā:

„Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā deklarē, ka kādreizējās neatkarīgās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācija ir spilgts piemērs internacionālo, publisko likumu un Padomju Savienības apstiprināto līgumu pārkāpšanā.

Krievu masu imigrācija ir nopietni kaitējusi baltu identitātei un politiskai struktūrai, valodai, kultūrai, reliģijai, un pat vēstures mācība skolās ir cietusi no Padomju varas. Baltijas valstu militarizācija kalpo kā paliekošs atgādinājums par turpinošo draudu pasaules mieram.

Baltu tautu pašnoteikšanās tiesības savā senču zemē ir jāatjauno.

Ar šo Kopenhāgenas manifestu mēs deklarējam, ka patreizējā situācija Baltu zemēs ir kaitējoša miera un brīvības iespējām Eiropā un visā pasaulē“.

Demonstrācija un gājiens

Tribunāls ilga divas dienas, bet jau pirmā dienā sākās paralēlas aktivitātes, saistītas ar Baltiešu brīvības un miera kuģa braucienu. Pēc atklāšanas notika demonstrācija Kopenhāgenas pilsētas laukumā. Televīzijas kameru priekšā krievu disidents Vladimirs Bukovskis uzrunāja lielo kopenhāgeniešu un baltiešu klausītāju pulku.

Sekoja gājiens uz Padomju sūtniecību, nedaudz kilometru attālumā. Gājiena priekšgalā aiz karogiem 45 nesēji cietumnieku strīpainos kreklos nesa melnu ķēdi, kas simbolizēja baltiešu nebrīvi. Katram nesējam bija attiecīgs gada skaitlis uzdrukāts uz krekla, tā pieminot katru no 45 gadiem, kas pavadīts nebrīvē. Sēru noskaņu piešķīra bungas, piesitot lēna marša ritmu. Citi plakāti ar fotogrāfijām pieminēja atsevišķus baltiešus, kuri vēl atradās apcietinājumā. Padomju sūtniecības priekšā nodziedāja visus trīs Baltijas valstu himnas.

Baltiešu brīvības un miera kuģa dalībnieki izbrauca ar vilcienu no Kopenhāgenas 25. jūlija naktī un ieradāmies Stokholmā agri nākamā rītā. Mēs aizņēmām pusi no vilciena.

Kuģis izbrauc

Pats kuģa brauciens sākās 26. jūlija vēlā pēcpusdienā no Šepsbronnas (Skeppsbronn) ostas, kas atrodas Stokholmas vecpilsētas salā. Izbraukšana aizkavējās, jo telefoniski bija policijai un presei pieteikts, ka uz kuģa esot bumba. Policijai ar suņiem bija jāpārmeklē viss kuģis.

Pavadītāju bija daudz – ar karogiem, tautas tērpos, kā arī televīzija. Kuģī līdzi brauca daudz preses pārstāvju, kā arī vairākas televīzijas komandas. Brauciena dalībnieku skaits bija 370. Angļu BBC pat gatavoja 40 minūšu garu dokumentālo filmu par trīs Anglijas baltiešu jauniešu pārdzīvojumiem kuģa braucienā. Latviete filmā ir Paulīne Reimere.

Tikai pēc pusnakts mēs atstājām zviedru salu arhipelāgu un devāmies Baltijas jūrā dienvidu austrumu virzienā, lai apbrauktu Gotlandes ziemeļu krastu un tuvotos Lietuvai.

Piemiņas brīdis

Sestdienas agrā rītā bija piemiņas brīdis Gotlandes tuvumā, atceroties visus, kuri miruši nesekmīgi mēģinot sasniegt tās krastus no Baltijas jūras austrumu krasta. Ap pusdienas laiku, kad bija paredzēts būt Lietuvas krastu tuvumā, Pasaules lietuviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis Gintaras Grušas nolasīja ziņojumu presei. Latviešu tulkojums:

„Padomju Savienība ir uzstādījusi vēl vienu žogu starp mums un tautu mūsu okupētajā tēvzemē, Lietuvā. Viņiem ir izdevies mainīt mūsu kuģa kursu. Pirms divām stundām mums paziņoja, ka ir saņemts radio brīdinājums par zemūdens kabeļu likšanu pie Lietuvas ziemeļu robežas, tā pataisot to par nedrošu zonu. Kuģa pārvalde ir nolēmusi ņemt šo brīdinājumu vērā, un mēs esam pagriezušies ziemeļu virzienā.

Mēs uzskatam šo brīdinājumu kā vēl vienu mēģinājumu traucēt šo mierīgo braucienu. Sevišķi liela vilšanās ir lietuviešiem uz kuģa. Šis būtu vairākiem tuvākais, kad viņi bijuši savas tēvzemes smiltīm .“

Līdz ar to, brauciena tālākais dienvidu punkts bija, apmēram, iepretim Ventspilij, un palikām samērā tālu no krasta.

Lietuvieši tomēr noturēja savu ceremoniju, nodziedāja arī Lietuvas valsts himnu. Puķes izkaisīja Baltijas jūras ūdeņos.

Kuģa programma

Kuģa programmā bija referāti un dažādas paneļdiskusijas, kā arī koncerti. Pērs Almarks, bijušais Zviedrijas kabineta ministrs, atgādināja, ka Tallina ir Stokholmai tuvākā galvaspilsēta, un Baltijas valstu neatkarības gados bija tikpat parasti braukt ar kuģi uz kādu Baltijas republiku, kā kāpt vilcienā uz Goteborgu. Viņš arī bija Baltiešu tribunāla žūrijas loceklis un teica, ka lēmums Kopenhāgenā bija solījums: „Mēs nekad neaizmirsīsim“. Viņš uzsvēra kāda Aušvicas pārdzīvotāja teikto, ka: „Klusums vienmēr palīdz slepkavai, ne upurim“. Viņš apgalvoja, ka cilvēki Padomju Savienībā „dzīvo citā planētā, totalitārā planētā, šī gadsimta perversā radījumā“.

Braucienā piedalījās vairāki pārstāvji no dažādām Zviedrijas politiskām partijām, bet neviens no valdošās Sociāldemokrātiskās partijas. Atis Lejiņš, Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas aktīvs loceklis paskaidroja, ka oficiālais iemesls, ko viņam sniedzis Zviedrijas Sociāldemokrātiskās partijas Starptautiskais sekretārs Gunārs Stenars ir tas, ka Zviedrija atzīst Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un tāpēc valdības locekļi nevar piedalīties braucienā.

Latviešu ceremonija

Dažas stundas pēc lietuviešu ceremonijas, kad bijām pabraukuši vēl kādu gabalu ziemeļu virzienā, notika līdzīga latviešu ceremonija. Pēc divu meiteņu tautas dziesmu dziedājuma, Baiba Rubesa uzrunāja Latviju:

„Latvija, mīļā, dārgā, Tev ir nodarīta liela netaisnība. Un pasaules lielās varas parasti šo netaisnību noklusē un aizmirst. To dziļi izjūtam šovakar, nonākuši tik tuvu Taviem krastiem.

Mūsu vidū ir daži, kas dzimuši Tavās robežās. Lielākā daļa dzimusi Rietumos. Tāpēc tikai nedaudzi mūsu starpā Tevi pazīst labi. Daži bijuši pa nedēļai vai mēnesim ciemos, bet no tā nerodas dziļa pazīšana, tikai iespaidi, sajūtas. Mēs par Tevi lasām, mēs Tevi dzirdam, mēs Tevi vērojam. Bet galvenais, mēs Tevi mīlam un par Tevi rūpējamies. Un mums tik ļoti sāp, ka Tev ir darīts pāri.

Bet sāpes var cilvēku ietekmēt divējādi: no vienas puses, tās var cilvēku sagraut, no otras puses viss, kas nesalauž, stiprina. Sāpes spēj kaldināt jaunu, pozitīvu spēku. Un tā – ar sāpēm, Latvija, bet arī ar darba spēku esam nonākuši pie Taviem krastiem.

Ai, bāliņi, ai, bāliņi,
Ņem zobenu rociņā,
Ņem zobenu rociņā,
Sargā savu tēvu zemi!

aicina tautas dziesma. Tomēr, mēs, latvieši esam viena no retām tautām, kas necildina karā iešanu. Mēs mūžiem cauri dziedam ar minorā noskaņotām melodijām par to, ka ejam karā vai nu aizstāvēt savu zemi, jeb cīnīties citu tautu karos. Tāds liktenis ir mums pat šodien, kad, Latvija, Tavi jaunie dēli krīt svešas varas vārdā Afganistānā. Tavi ārpus Latvijas dzimušie bērni ir krituši svešas varas vārdā Vjetnamā un Korejā.

Mēs zinām, ka mūsu tēvi un tēvu tēvi Tev izkaroja brīvību, ko svešas varas milzīgais pārspēks Tev atkal atņēma. Kā mūsu mātes un tēvi, arī mēs stāvam par Tavu brīvību un neatkarību.

Divdesmitais gadu simtenis mums ir daudz iemācījis par kariem. Karš ir vienmēr necilvēcīgs. Šodienas karš ir necilvēcīgs vārda īstajā nozīmē, jo tas draud iznīcināt pašu cilvēci. Cīņa ar kara ieročiem, Latvija, novestu pie cīņas ar kodolieročiem. Tad ne tikai Tu izgaisīsi. Izmirs cilvēce. Paliks beigti tuksneši. Valdīs „kodolu ziema“. Mēs zinām, ka Tavās robežās svešas varas rokās atrodas šie velnišķīgie ieroči. Tāpēc cīnāmies par mieru. Visā pasaulē.

Mūsu laikmeta visspēcīgākais brīvības ierocis ir vārds. Vārds un attēls. Iespiestais vārds, pārraidītais vārds. Un ar fotogrāfijas un televīzijas palīdzību cilvēku redzes atmiņās iemūžinām ainas un tēlus uz ilgu laiku. Rietumos saka, ka „viens attēls vērts tūkstoš vārdu“. Pirms trim nedēļām liela pasaules daļa tēlos, vārdos un dziesmās uzzināja par badu Āfrikā un attiecīgi atsaucās. Līdzīgu spēku meklējam Baltiešu brīvības un miera kuģa braucienā. Nevēlamies cīnīties ar zobenu, bet ar garu.

Jānis Rainis, pats ilgus gadus trimdinieks, mūs aprakstīja šādi:

Mēs esam tekošs ūdens.
No zemes uz zemi mēs ejam.
Mēs visur miglotu valgumu lejam
Un visur atstājam zaļošas druvas,
Kas citiem tālas, tās mums ir tuvas.
Un atkal tālāk mēs ejam,
Mēs, tekošais ūdens.

Ūdens ir stiprs. Tas spēj izsaukt plūdus. Ūdens ar laiku sadrupina cietāko akmeni. Mūsu ūdens spēks sastāv no lāsītēm, kas nākušas no dažādām pasaules malām un šovakar saplūst kopā pie Tevis. Mēs esam tik dažādi kā lietus lāses, rasas lāses, kūstošs ledus. Šīs dažādās lāses ar vārdiem un attēliem cenšas uzburt vētras mākoņus, lai visi dzirdētu lielo pasaules pērkonu runājam arī par Tevi, Latvija.

Rīga, Madona, Kuldīga un Liepāja: vai jūs mūs dzirdat? Mēs stāvam uz kuģa Baltijas jūrā, pasaules acis vērstas uz mums, pasaules ausis klausās. Jo arī mēs, latvieši, esam pasaules pilsoņi.

Mēs prasām mieru,
Mēs prasām brīvību,
Mēs prasām cilvēku tiesības visām apspiestām tautām.
Visā pasaulē.

Māte Latvija, Tev mēs dodam sevišķu solījumu:
Mēs Tev solām savu spēku,
Mēs Tev solām savu neatlaidību,
Mēs Tev solām savu uzticību,
Un pāri visam, mēs Tev solām savu mīlestību“.

Padomju karakuģis

Sestdienas vakarā pusdeviņos redzējām igauņu bāku Hījumā salā. Mēs bijām, apmēram, 25 km no Igaunijas krasta un 5 km no mums, Igaunijas pusē pretējā virzienā, bet ar paralēlu kursu lielā ātrumā aizbrauca kāds kuģis. Tas apgriezās un turpināja braukt mums blakus, it kā turot sardzi 5 km attālumā. Lietpratējs šo kuģi identificēja kā Šeršeņu, kas ir Padomju flotes ātrā uzbrukuma laiva. Pēc kādas pusstundas tā pienāca mums daudz tuvāk.

Uz Brīvības kuģa valdīja satraukta gaisotne, un vairāki cilvēki sapulcējās uz mazā klāja blakus kuģa komandtiltam. Kuģa radars uzrādīja vairākus kuģus visos virzienos. Daži, bet ne visi, bija kravas kuģi. Ar lielāku ātrumu varēja atšķirt militāros kuģus.

Tieši mums priekšā uzradās kāds mazs padomju traleris, kas netaisījās kustēties sānis. Mēs tam pabraucām garām ar tikai pāris simts metru atstarpi.

Presi uztrauca daudzie kuģi, kuri sāka parādīties, un daži, kuri bija paredzējuši atstāt braucienu Helsinkos, tomēr nolēma to turpināt līdz atgriešanos Stokholmā.

Kapteinis Baltiešu brīvības un miera kuģim bija aizliedzis pacelt baltiešu karogus internacionālajos ūdeņos, izņemot trīs baltiešu ceremoniju laikā. Kad mēs ieraudzījām Padomju ātro uzbrukuma laivu, pāris Latvijas karogi tika pacelti, bet kuģa apkalpe nodrošināja, ka tos tūliņ novāktu. Kuģa īpašnieks arī brīdināja, ka, ja kāds mestu kaut ko pāri bortam, kā, piemēram, balonus vai skrejlapas, tad kuģis tūliņ apgrieztos un dotos taisnā ceļā atpakaļ uz Stokholmu. Viņš aizliedza ņemt uz borta hēlija balonus, apgalvodams, ka tas ir bīstami. Kā zināms, hēlijs ir viens no drošākām substancēm.

Igauņu ceremonija

Ap pusnakti bija igauņu ceremonija, kaisot ziedus jūrā, un nakts laikā ziedi atspīdēja krītot un guļot ūdenī. Kuģis bija apstājies, un daudzie ziedi ilgi peldēja pie kuģa.

Helsinki

Helsinkos iebraucām astoņos no rīta, un nodziedājām Finlandija, kamēr kuģis pietauvojās. Sagaidītāju pulks bija liels par spīti tam, ka iebraukšanas vieta bija mainīta no iepriekš paredzētās pasažieru ostas pilsētas centrā uz preču ostu nomalē. Prese ieradās kuplā skaitā. Tā piedalījās Eiropas Drošības un sadarbības konferencē Helsinkos, un kuģa brauciens bija jau kļuvis par lielām ziņām. Publicitāte zviedru un somu presē bija ārkārtīgi liela, jo nekas līdzīgs nekad nebija noticis. Pat demonstrācijas Somijā notiek ļoti reti.

Gājiens sastājās un devās no ostas uz Igaunijas valsts celto pieminekli, kas ir veltīts somiem, kuri karoja Igaunijas brīvības cīņās 1919. gadā. Helsinkieši stāvēja ielas malās, aplaudēja, daudzi nāca līdz, daži bija tik aizkustināti, ka raudāja. Netrūka arī televīzijas kameru. Gājiena priekšgalā nesa Somijas karogu, kam sekoja trīs baltiešu karogi un 45 cilvēki cietumnieku kreklos. Pēc tam visi pārējie. Šoreiz gājām dziedādami.

Krievu disidents Vladimirs Bukovskis bija viens no runātājiem pie pieminekļa. Šis gājiens bija pirmā pretpadomju demonstrācija Somijā 17 gados. Pēdējais notika 1968. gadā sakarā ar notikumiem Čehoslovākijā. Te arī nodziedāja Igaunijas himnu, kurai ir tā pati melodija kā Somijas himnai.

Pēc kāda laika demonstranti sapulcējās Padomju sūtniecības tuvumā. Mēs netikām pilnīgi klāt, jo somu policija stingri aizliedza sūtniecībai tuvoties. Pāris padomju mašīnas ar diplomātu numuru zīmēm tuvojās demonstrācijai, un tad lielā ātrumā brauca prom. Gājienam uz pieminekli un ceremonijai bija somu iestāžu atļauja, bet sapulcei pie sūtniecības nebija atļaujas. Pēc dziedāšanas un saukļu skandēšanas demonstrācija izklīda mierīgi, kaut gan dažu demonstrantu apcietināšana iekļuva Zviedrijas televīzijas ziņās.

Jaunieši kopsapulce

Kuģis izbrauca vēlāk tai pašā pēcpusdienā. Baltiešu jauniešu kopsapulce atpakaļ brauciena laikā nolēma pastiprināt sadarbību un ievēlēja pārstāvjus, lai veicinātu sadarbību baltiešu jauniešu starpā. Viens ierosinājums šai sanāksmē bija izmantot sekmīgo Band Aid plati un Live Aid koncertu, un sarīkot Baltic Aid (Baltiešu palīdzības) koncertu Gotlandē pēc, apmēram, trim gadiem.

Stokholmā

Ierodoties atpakaļ Stokholmā pirmdienas rītā, mūs sagaidīja daudz cilvēku, ieskaitot vairākas tautas deju kopas, kuras ostā dejoja tautas dejas. No šejienes kilometra garš gājiens, kuru atkal vadīja cietumnieki ar ķēdēm, sēru bungu pavadījumā gāja pa Stokholmas ielām uz demonstrāciju pilsētas laukumā, Sergels Torg.

Tanī pašā dienā bija ekumeniskais dievkalpojums (ar žīdu līdzdalību) Svētās Klāras baznīcā Stokholmas centrā, kam sekoja PEN kluba literārs vakars Stokholmas universitātes Allhusetā.

Nākamās divās dienās Allhusetā Baltijas nākotnes seminārs (Baltic Future Seminar) apsprieda stāvokli Baltijas republikās. Šis bija zīmīgs seminārs, jo piedalījās augsta ranga referenti, to skaitā pāris pulkveži no Zviedrijas Kara koledžas.

Otrdienas vakarā bija baltiešu folkloras uzvedums Eriksdalshallenā dienvidu Stokholmā. Pēdējais notikums Baltiešu brīvības un miera kuģa brauciena programmā bija lielā balle trešdienas vakarā, 31. jūlijā.

* * *

Pēcvārds

Ja ziņas par pašu Brīvības un miera kuģa braucienu ir jau labi zināmas un ierakstītas vēstures grāmatās, tad mazāk aprakstīti ir notikumi pēc tam. Turpināšu šo stāstījumu ar maniem piedzīvojumiem pāris dienas vēlāk. Nākamā dienā pēc Baltijas nākotnes semināra beigām piebiedrojos tūristu grupai, kas brauca uz Latviju. Sekojām parastam maršrutam – ar lielo Silja līnijas kuģi pa nakti no Stokholmas uz Helsinkiem. Bija īpatnēja sajūta, tik ātri atgriezties Helsinkos, bet šoreiz kā tūristam. Pārsēdāmies padomju kuģī Georgs Ots, un turpinājām ceļu uz Tallinu, kur ieradāmies pēc nedaudz stundām.

Padomju muita mēdza būt daudz rūpīgāka kā Austrālijas muita, un šis nebija izņēmums. Viss gāja samērā labi. Nebija jautājumu vai iebildumu pret manu video kameru un video lenti. Likās, ka varēšu tūliņ doties tālāk, bet tad...

Baltiešu brīvības un miera kuģa brauciens bija sagatavojis dažādus suvenīrus, to starpā brūnas pildspalvas ar baltu uzdrukātu tekstu „Baltic Peace and Freedom Cruise“ un zīmējumu – daļu no ķēdes. Es biju paņēmis līdz pāris šādas pildspalvas. Kad muitnieks tās atrada, tad gaisotne uzreiz izmainījās.

Tika atsaukta augstāka persona citā uniformā, un man lika iztukšot visus koferus un somas. Katra lieta tika sīki pārbaudīta, un visi papīri izšķirstīti.

Man atkārtoti prasīja, kur esmu dabūjis tādas pildspalvas. Vienīgā atbilde, ko sniedzu, bija, ka kādās viesībās Stokholmā kāds man nezināms cilvēks tās dalīja. Likās, ka labas pildspalvas, un tāpēc arī dažas paņēmu.

Tagad atgriezās pie video lentes, un prasīja, lai parādu, kas tur ierakstīts. Viņi paši to nevarēja pārbaudīt, ja tā bija Beta sistēmas lente, kas Padomju Savienība nebija lietošanā. Es arī nevarēju pierādīt, ka lente ir tukša, jo mana video kamera, Sony Betamovie, varēja tikai ierakstīt video lentes, un ne tās atskaņot. Video lenti atņēma, bet video kamera man palika.

Tad atrada vēstuli angļu valodā no Austrālijas valsts radio stacijas 3EA, kur es gatavoju radio raidījumus latviešu valodā. (3EA bija priekštecis SBS Radio, un pārraidīja Melburnā daudzās valodās. Tās lozungs bija Etniskās Austrālijas balss – The Voice of Ethnic Australia). Vēstule bija no 3EA radio vadības adresēta Latvijas Radio, lai iepazīstinātu ar mani. Sekoja daudzi jautājumi par 3EA radio un manu lomu tur. Vēstule aizgāja, un es to vairs neredzēju.

Varu tagad atzīties, ka čaklie muitnieki tomēr neatrada vairākas nopietnākas lietas, to starpā fotogrāfijas no Baltiešu brīvības un miera kuģa brauciena, kā arī detalizētākas fotogrāfijas no semināru dalībniekiem – izraidītiem disidentiem un citiem nevēlamiem cilvēkiem. Ja arī kāds nepazītu šos cilvēkus, tad viņiem bieži bija skaidri redzami vārdu zīmītes, gan piespraustas, gan lielākas, semināra laikā uz galda uzliktas.

Kad pēc pāris stundām tiku izlaists, tad apjēdzos, ka mana tūrgrupa visu šo laiku gaida autobusā aiz robežpunkta. Daži bija noraizējušies, ka mani vairs neredzēs, bet citi bija dusmīgi par kavēšanos. Bez starpgadījumiem ar autobusu nokļuvām Rīgā, kur manas fotogrāfijas izraisīja lielu interesi.

Jāsaka, ka līdz tai reizei nebiju tik ilgi kratīts PSRS robežpunktā, bet, ka tas nebija nekas, salīdzinājumā ar vēlāku gadījumu Polijas-PSRS robežā Brestā, kad ar mašīnu vedām, starp citu, fotokopētāju pretestības kustībai. Bet tas ir stāsts citai reizei.

Gunārs Nāgels



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com