Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Būt latvietim“

Intervija ar Latvijas žurnālistiem

Laikraksts Latvietis Nr. 102, 2010. g. 4. aug.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Intervija

No kreisās: Egils Zariņš, Ilze Jakovļeva un Ilze Nāgela. FOTO Gunārs Nāgels.

Žurnālisti no Latvijas – Egils Zariņš un Ilze Jakovļeva kopā ar operatoru Ilgoni Lindi patlaban apbraukā Austrāliju, uzņemot materiālus jaunai filmai par latviešu dzīvi pasaulē. Viņi intervēja laikraksta „Latvietis“ redaktoru Dr. Gunāru Nāgelu Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkā sestdien, 31. jūlijā. Pēc šīs intervijas notika „pretintervija“ – laikraksta „Latvietis“ palīgredaktore Ilze Nāgela intervēja abus Latvijas žurnālistus. Operators jau bija aizsteidzies filmēt kora „Atbalsis“ mēģinājumu. Publicējām pārrunu brīvu transkripciju.

Ilze Nāgela: Kā jums radās šī ideja apbraukāt Austrālijas latviešu centrus? Ņemot vērā, ka attālumi un arī pilsētu izmēri ir tik lieli, un jūs esat te uz tik īsu laiku – cik pavisam ilgi?– jums laikam ir konkrēts mērķis bijis, ko redzēt, satikt, noskaidrot, uzzināt? Bet varbūt no Latvijas uz Austrāliju skatoties, tik un tā viss liekas pietiekoši eksotiski?

Egils Zariņš: Pirmkārt, atbildot uz pašu noslēguma jautājumu: bez šaubām, ka, jā. Austrālija vienmēr ir eksotiska, arī jau pats nosaukums un, tur nav ko liegties, Latvijai tā ļoti liela terra incognita. Tas attālums ir tik liels, ka nu reti uz šejieni atbrauc, ja nu cilvēkam ir kādi radi vai kāda ļoti liela vajadzība, bet tas vairāk nav tūrisma braucienos. Ļoti reti brauc uz Austrāliju.

Kas attiecas uz mūsu projektu, ko mēs te darām, tad ideja mums radās no tā, ka pavasarī mums pateica, ka brauks Latvijas Ārlietu ministrijas un Pilsonības un migrācijas departamenta organizētā un formētā mobilā pasu stacija pa latviešu centriem Amerikā un pa Austrāliju un arī Kanādu. Tad nu mums no Ārlietu ministrijas tāda kā piespēle, tādu informāciju viņi mums deva: ja jums ir interesanti, tad ziniet, tur tajā pilsētā latvieši būs daudz maz kopā, jo, ej nu zini, vai viņi tur vispār dzīvo. Nē, nu viņi dzīvo, bet katrs kaut kur izkaisīti, bet viņiem vismaz pēc tām pasēm būs jāiet pakaļ, ja viņi grib. Un tad varētu nofilmēt, varbūt tie cilvēki ir jādokumentē, jo ar laiku visi paliek arvien vecāki un vecāki, un tagad tāda iespēja ir.

Tad mēs šo visu attīstījām; radās ideja, ka mēs varētu braukt uz šejieni. Viena daļa no mūsu kolektīva – 3 cilvēki ir Amerikā, un mēs braucām uz Austrāliju.

Mēs domājām, ka neiesim taču tajā latviešu biedrībā, kur tie cilvēki nāks, stūrī noliks vienu, otru trešo... tas ir viens variants, bet tas nav tik interesanti. Labāk būtu, ja mēs kaut kur ar viņiem runājam: viņu mājās vai darbā, lai parādītu to televīzijā, jo televīzija ir televīzija, un viņai vajag bildi arī. Un tad projekts palika bišķi savādāks. Bet tās pilsētas, kuras ir, tās vairāk vai mazāk ir tāpēc, ka tur tās pasu stacijas ir – Brisbane, Sidneja, Melburna, Adelaide.

Pasu stacija būs arī Pertā. Bet mēs nebraucam uz Pertu, mēs braucam uz Kērnsu, jo pēdējā brīdī mēs iedomājāmies (un tā bija arī Aleksandra Gāršas piespēle), ka Rīga un Kērnsa ir brāļu pilsētas. To nezin neviens arī šeit, kā man tagad visi saka. Neviens vēl nav man pateicis: visiem Austrālijas latviešiem, kam es to saku, ka Kērnsa ir Rīgas brāļu pilsēta, visi saka – Patiešām? Mēs to nezinājām. Bet Rīgā arī to nezin; nu varbūt, ka zin, bet ļoti minimāli.

Gunārs Nāgels: Nu Rubiks jau zin, viņš jau bija Kērnsā.

E.Z.: Nu viņš jau laikam bija tas, kas to visu nodibināja, ja? Nu, lūk, un tad respektīvi no tā mums radās doma, ka mēs varētu aizšaut uz Kērnsu, ja jau reiz esam Austrālijā, jo te filmēšanas grupa visticamāk nekad nav bijusi un parādīt, kāda tad izskatās tā Rīgas brāļu pilsēta, un vēl vairāk tādēļ, ka šogad ir jau 20 gadi šai sadarbībai.

Lūk, mūsu filmai, mūsu projektam doma ir tāda, kāpēc mēs esam šeit, Austrālijā. Mēs gribam parādīt, nofilmēt to, kas šeit ir filmējams interesants – cilvēki, jo ar laiku jau viss pazudīs un būs vismaz kaut kāds arhīvs. Bet otra doma bija parādīt, kā dzīvo latvieši Austrālijā un kā ir būt latvietim tik tālu pasaulē, un kā latvietību var saglabāt arī citur ne tikai mājās. Tā problēma ir aktuāla tāpēc, ka no Latvijas tagad daudzi brauc prom arī citur pasaulē meklēt darbu, laimi un citas lietas. Īrijā pazūd, nu ne gluži pazūd, bet aizbrauc un Latvijai pazūd. Latvijai viņi daudzi jau ir pazuduši; daudzi atgriezīsies, bet daudzi arī nē. Bet dzīve ir dzīve, un kā saglabāt latvietību kaut kur ārpusē? Kā to izdarīt? Tā ir tā mūsu filmas doma, es nezinu kā izdosies, bet es domāju, ka būs labi, jo materiāls ir ļoti daudz.

I.N.: Cik gara ir paredzēta filma?

Ilze Jakovļeva: Mums ir četras sērijas, kopā pagaidām ir plānotas astoņas sērijas, t.i., četras par Austrāliju un četras par Ameriku. Viena sērija ir 26 minūtes gara.

I.N.: Un kad būs pirmizrāde?

I.J.: Mēs ceram, ka pirmizrāde būs šoziem.

E.Z.: Nu nav īsti noteikts vēl.

I.J.: Paredzēts mūsu – Latvijas šoziem.

E.Z.: Mēs domājam par decembri, gada beigas.

I.J.: Bet ņemot vērā, ka mēs nezinām, kāds kolēģiem būs apjoms no Amerikas, kamēr mēs to apstrādāsim...

I.N.: Būs sešpadsmit sērijas jātaisa...

E.Z.: Nu, ka tik nesanāk... sešpadsmit gluži ne, bet vairāk par četrām varbūt arī būs. Jāskatās uz to, cik tiem skatītājiem tā interese. Nevar jau taisīt epohālus gabalus, jo televīzija ir televīzija, un tas ir produkts, ar ko jāpiesaista skatītājs. Četras, piecas sērijas varētu būt, jo to rādīs arī Latvijas televīzija – sabiedriskās televīzijas 1. kanāls. Viņi ir apsolījuši, ka viņi labprāt šādu filmu parādītu, jo tas ir arī valstiski svarīgi, jo tā nav valsts, bet sabiedriskā televīzija, kas rūpējas par to valstisko lietu, un tas ir tomēr nacionāls jautājums.

I.N.: Kā jūsu filma salīdzināsies ar nu jau nelaiķa Anša Epnera filmu Es esmu latvietis?

E.Z.: Esmu to redzējis, bet mēs speciāli neskatījāmies to tagad.

I.N.: Lai neiespaidotos?

E.Z.: Jā, lai neiespaidotos, un lai neietu pa tām pašām takām, bet pēc tam gan es noskatīšos. Lieta tāda, ka lielos vilcienos runājot, varbūt jau kaut kas līdzīgs tas arī ir, bet ir pagājuši 20 gadi.

I.J.: Ir pagājuši gadi, ir mainījušās paaudzes, un jaunieši nav to filmu redzējuši, un, otrkārt, arī šeit cilvēki ir mainījušies. Mūsu doma ir parādīt epizodes, stāstus, kas, manuprāt, nekad nav neinteresanti. Tie tikai ar gadiem mainās un paliek vēl interesantāki.

I.N.: Kas no līdz šim redzētā jūs pārsteidza visvairāk? Un kas varbūt bija tieši tā, kā jūs bijāt iedomājušies?

E.Z.: Mēs esam diezgan daudz privāti ceļojuši un arī darba dēļ, jo mūsu kolektīvam ir tradīcija paceļot. Visur ceļojot, saprotams, ka agri vai vēlu, lai cik eksotiska valsts tur, ja nemāki tās valsts valodu, tad angliski jārunā vienalga kur. Visvairāk pārsteidza mūs tas, un tas ir šausmīgi sirreāli – šī te sajūta, ka mēs jau vairāk nekā nedēļu esam šeit, bet mēs visu laiku runājam latviski. Ir Austrālija un ķenguri un kas vēl, bet runā latviski nevis kaut kādā veidā mēģini sazināties angliski, un tas ir nenormāli jocīgi. Maza, līdz šim neredzēta Latvijas daļa, kur mēs esam aizceļojuši šobrīd, – tāda ir sajūta. Visur latviskā vidē mēs uzturamies, praktiski 99%.

I.N.: Un kas ir tieši tā, kā biji sagaidīts? Piemēram, jā, tā jau es domāju, tā tas ir!

E.Z.: Sidnejas un Melburnas silueti vai bildes jau bija redzētas. Operas nams, teiksim. Bijām arī iekšā, filmējām. Izrādi neredzējām, bet intervējām Džonu Vēgneru, kurš tieši tajā brīdī bija tur. Apskatīju Operas namu, aizgājām līdz tiltam, un es teicu, jā, tas ir tas, ko es zinu. Bet pārējais viss – iespaidi ir daudz un tie ir savādāki un nevar neko prognozēt.

I.J.: Es zināju, ka šeit ir latviešu sabiedrība. Es zināju, ko es braucu filmēt un kas te būs, bet nedomāju, ka tik lielā apjomā. Es nekad nedomāju, ka es redzēšu šeit jauniešus, piemēram Markus, kas ir dzimuši Austrālijā, bet dejo un māca citiem tautas dejas. Tādas lietas, ka satikšu arī Austrālijas latviešus, kuri tik daudz zin. Mēs satikāmies un runājām Sidnejā ar Austrālijas latviešu jauniešiem, viņi man prasa, lai pastāstu par politiku Latvijā. Es viņiem sāku saukt partijas Saskaņas centrs, Tēvzemei un Brīvībai... un ko vēl, un viņi zin to visu, viņiem tie vārdi nav sveši, tas man bija pārsteigums un tas, cik ļoti labi viņi runā latviski. Man bija ļoti liels pārsteigums par tām lietām. Man likās, ka tā varētu būt Amerikā, kur ir mūsu vēstniecības, diplomāti un darbinieki.

E.Z.: Viņi arī ir Latvijai tuvāk.

I.J.: Jā, tuvāk un viss tur tāds apgūts.

G.N.: Austrālijā latvieši dzīvo blīvāk, jo piemēram, Melburnā bija kādi 7 –8 tūkstoši latviešu un Sidneja arī varbūt tāpat apmēram. Kamēr Amerikā latvieši izkaisīti pa daudz dažādām pilsētām. Toronto Kanādā kādreiz bija lielākais latviešu centrs – ap 10 tūkstoši latviešu.

I.J.: Un otrs – mēs dzīvojam visu laiku pie cilvēkiem, pie latviešiem. Uzturamies, lai vēl vairāk iepazītos, un esam pārsteigti, cik šausmīgi laipni un jauki.

E.Z.: Šausmīgi atsaucīgi.

I.J.: Un visās latviešu mājās tu īstenībā jūties kā normālā latviešu mājā; sakārtas bildes un viss.

I.N.: Nu tādu paši jau visi esam.

I.J.: Cik daudz arī cenšas. Tagad pat, dodamies uz mājām pie Henrija, un es skatos, Rīgas kaķu mājas kaķis uz jumta. Cik skaisti! Tas arī man bija pārsteigums.

I.N.: Ar šo jau jūs man atbildējāt nākamo jautājumu, vai satiekoties ar latviešiem Austrālijā jūs izjūtat šo Latvijā pēdējā laikā no dažām aprindām tik ļoti kultivēto viņi un mēs attieksmi. Vai gluži pretēji, jūs jūtaties, ka saka, šeit kā mājās?

E.Z.: Mēs jūtamies kā mājās viennozīmīgi. Visi tie cilvēki, ar kuriem mēs esam tikušies, vienkārši sakot, –cepuri nost! Visas tas ģimenes, kurās mēs esam uzņemti, vienkārši vārdu trūkst, lai pateiktu to, un asaras acīs sariešas, kā viņi tur ņemas ar mums. Vislabākie komplimenti un viss pārējais, un tas nāk no sirds, mēs to jūtam.

Bet kas attiecas uz tām aprindām mēs un jūs, es Rīgā esmu dzirdējis gluži otrādi, ka Rīgā saka – nu ne jau visi – bet domā, ka viņi tā saka. Un ne tikai Austrālijā, bet arī Amerikā un vispār ārpus Latvijas, ka tie latvieši saka viņi un mēs.

Bet ziniet, es domāju, ka daudz kas ir cilvēku prātos, sevišķi vecāka gadu gājuma prātos aprāvies no tā brīža, kad Latvija atguva neatkarību. Viņi pateica tā, ka faktiski tā bija ļoti liela un nopietna problēma arī Austrālijas latviešu diasporas uzturēšanai, jo nav vairs, nē, ir jau, bet arī nav tādas bākas, uz kurieni iet. Tā neatkarība bija kā tāds sapnis, varbūt pat nereāls, uz ko iet: mums vajadzētu par to cīnīties, dažādas organizācijas rīkot un, re, kur jūs arī paši par to Baltiešu Brīvības un miera kuģi runājat... utt. un tā joprojām. Tagad tā neatkarība ir, un viņi saka, ko tālāk? Tā man ir daudzi teikuši šeit Austrālijā, ka tas tomēr ir tā, ka bijis un nostrādājis kā bumerangs; viņš ir nācis atpakaļ – nu, re, to mēs esam sasnieguši. Ko tagad darīt? Es nedomāju, ka Latvijā domā viņi un mēs, tur ir savi iemesli, kāpēc daži cilvēki tā kādreiz runā, tur varētu stundām par to runāt.

I.J.: Mēs gan te nevarētu just šo mēs un viņi tāpēc, ka vienmēr, kad latvieši kaut kur aizbrauc un satiekas latvietis ar latvieti, tad vienalga citā valstī, viņi arvien ir savējie. Bet tas, kas mani visvairāk uztrauc, ka ir mēs un viņi starp jums: jaunajiem latviešiem un vecajiem trimdas latviešiem, un tas man liekas ir ātri jānovērš. Tiem cilvēkiem nevar un nedrīkst pārmest to, ko viņi dara, un, otrkārt, mums pasaule tagad ir daudz plašāka nekā savulaik. Un vienalga, piedzīvojumus meklēt arī var braukt.

E.Z.: Lai tās jaunās asinis, kas nepieciešamas. Un mums jau būtu jāpamācās no visām šīm aziātu kopienām, kas šeit dzīvo; varbūt viņi dzīvo kompakti, bet viņi savu valodu un kultūru te piekopj. Varbūt latviešiem nav tik izplatīts dzīvot kopā vienā priekšpilsētā, bet te es uzskatu, es nedomāju, ka tā ir problēma, bet problēma globālā līmenī, ka tie latvieši var ar laiku šeit izšķīst.

I.N.: Cits jautājums, zinot Latvijas patreizējo ne pārāk spīdošo ekonomisko situāciju, vai Latvijas Televīzija var atļauties sūtīt tik tālos komandējumos filmēšanas komandas? Vai arī jums ir citāds finansējums?

I.J.: Mēs neesam Latvijas Televīzija. Mēs esam neatkarīga producentu kompānija, un mēs ražojam raidījumus, kurus pērk Latvijas Televīzija. Līdz ar to mēs aizņemam ētera laiku Latvijas Televīzijā, mēs tur esam, bet mēs neesam štata darbinieki. Šim braucienam tiek meklēti ārpusē sponsori, un tam ar Latvijas Televīzijas budžetu nav nekāds sakars. Un pilnīgi noteikti varam pateikt, ka Latvijas Televīzija šo nevarētu atļauties.

E.Z.: Tāpēc arī mēs meklējam sponsorus. Esam tik daudz atraduši, ka esam uz šejieni atbraukuši un, kad atbrauksim mājās, mums jāsāk meklēt tālāk sponsori, lai pabeigtu to filmu līdz galam. Tā, ka mēs esam tādā pusceļā šobrīd. Šī filma ir mūsu pašu privāta iniciatīva.

G.N.: Kā saucās kompānija?

I.J.: S.A.F. pakalpojumi.

E.Z.: Tam jau nav nekāda jēga, tas ir vienkārši tāds juridisks nosaukums, es pat īsti nezinu, kā viņš cēlies. Tas bija kādreiz, kad firmu vajadzēja reģistrēt, un varbūt darīja kaut ko citu; tur bija kādreiz sabiedriskie fondi, bet tagad vienkārši juridiski zem šīs cepures skaitās mūsu kompānija.

I.J.: Mēs gatavojam Latvijas Televīzijai divus raidījumus. Viens saucas Jauna Nedēļa – iekšpolitisks raidījums ar lielāku daļu ieskatu ārpolitikā un nākotnes notikumiem.

E.Z.: Tāds analīzes raidījums.

I.J.: Vēl mums ir raidījums Krējums saldais, kas ir atkal kultūras dzīve – koncerti, mūzika, izklaide, teātris un tādas lietas nedēļas apskats.

I.N.: Kā jūsu darbu ietekmē ekonomiskā situācija patreiz Latvijā? Vai jūs to arī ļoti izjūtat?

E.Z.: Nu žurnālistiem, mums ir līgumi noslēgti un tie, protams, darbojas, bet vispār jau izjūtam gan. Arī daži mūsu pašu līgumi tiek pārskatīti, samazinātas algas... Ietekmē ļoti stipri, bet tas ir tā kā visus. Viegli nav, īsi sakot.

I.N.: Jūs pārvietojaties ļoti strauji pa Austrāliju. Cik daudz jums ir bijusi iespēja Austrālijas dabu redzēt?

E.Z.: Pagaidām ne pārāk daudz.

I.J.: Ne pārāk, bet tā vajadzīgāka lieta, ko mēs izdarījām pašā pirmajā dienā, kad mēs ielidojām 8 no rīta jau plkst. 4 apmīlējām koala lācīšus un gulējām ar ķenguriem zālītē. Tas bija vajadzīgs, lai vispār saprastu, kurā pasaules malā es esmu, jo citādi ir lielas pilsētas un visi runā latviešu valodā. Mēs bijām Zilajos kalnos pie Sidnejas. Šobrīd mēs plānojam doties uz Adelaidi ar auto, izbaudot Lielo okeāna ceļu (Great Ocean Road). Tā būs mūsu daba.

E.Z.: Visticamāk arī Kērnsā kaut ko bišķi no tropiem redzēsim. Brauksim arī Adelaidē uz nacionālo parku, kur dzīvnieki; to goda konsuls Tomanis jau mums ir sarunājis.

I.N.: Ko es jums nepajautāju, bet ko jūs gribētu pateikt laikraksta Latvietis lasītājiem?

E.Z.: Nu mēs jau to arī teicām: mūsu filmas ideja ir parādīt, kā ir būt latvietim citur, un filmai darba nosaukums varētu būt Būt latvietim un cik tas ir svarīgi, kā to izdarīt. Man te tāds kā vēlējums, tā kā aicinājums būtu piesaistīt pēc iespējas visus latviešus, kas ir sabraukuši (protams, tos, kam tas interesē, jo ar varu jau nevar uzspiest to latvietību saglabāt). Pēc iespējas visus! Tāpēc, ka es pilnīgi skaidri jūtu, ka jaunas asinis ir nepieciešamas, un tad varētu arī atrast jaunas formas kā kaut ko darīt. Teātris, kori, dejas – tas viss ir ļoti labi, tas viss ir vajadzīgs. Starp citu, tas arī ir tas pirmais, kas iziet tiem cilvēkiem, ka viņš to kultūru identificē. Bet ir vajadzīgas arī kaut kādas citas lietas. It sevišķi to jauno cilvēku, kas atbrauc uz šejieni vai nu strādāt, vai nu apprecas kaut kā savādāk vajag iesaistīt. Viņi ir jauni, moderni cilvēki, kuri visu laiku pa to Rīgu, vai Latviju ir dzīvojuši, un viņi var ienest to vajadzīgo svaigumu tajā visā. Un tas ir, man liekas, ļoti nepieciešams, lai pastāvētu latviešu kopiena Austrālijā turpmākos gadus.

G.N.: Cik daudz tādus jūs esat satikuši?

I.J.: Jaunos latviešus? Mēs esam satikuši diezgan daudz jauniešus un man tiešām gribētos, lai tie, kas ir šeit un šeit dzīvo un ir šejienieši, lai mēģinātu palīdzēt un nevis...

E.Z.: Tas nav pārmetums, bet tā kā aicinājums, jo mēs jūtam, ka te šobrīd varētu vēl būt labāk.

I.J.: Palīdzēt vienkārši ar padomu, ka ir tāda vieta, lai viņiem gribētos iet uz to Latviešu namu, satikt latviešus, tas ir būtiski.

G.N.: Kā jūs viņus atradāt?

E.Z.: Caur internetu.

I.J.: Caur draugiem.lv – Latvijā ir draugu kopas Austrālija un Jaunzēlande

E.Z.: Es tur ieliku stāstiņu, ka mēs būsim Austrālijā un man atsaucās vairāki cilvēki. Gita, piemēram, ar kuru mēs iepazināmies Austrālijā, un kura nesen dzīvo šeit. Un tā sākās, varbūt kāds var kaut ko ieteikt, grib pastāstīt par savu pieredzi. Mēs arī Ritu starp citu satikām. Viņu mēs būtu satikuši Sidnejā, bet viņa man caur draugiem atbildēja, tā kā internetam šajā ziņā ļoti lielas iespējas.

Brisbanē ar Andri Franci un Zigrīdu runājām, ka Kultūras dienas dod tādu stimulu. Ir vajadzīgs kaut kāds grūdiens, jo tās Kultūras dienas mobilizē.

I.N.: Liels paldies par sarunu, nekavēšu jūs vairāk, kaut varētu vēl un vēl runāt, būtu par ko. Man vēl tik lūgums, kad aizbrauksiet mājās, atrakstiet.

E.Z.: Mēs obligāti kaut ko uzrakstīsim, bez šaubām. Es jums uzrakstīšu.

I.J.: Liels paldies jums!

I.N.: Liels paldies jums!

E.Z. : Paldies, jums, abpusēji, paldies mums visiem! Lai jums veicas! ∎



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com