Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties...“

Iznākusi grāmata, kas neļaus iegrimt aizmirstībā pagātnei

Laikraksts Latvietis Nr. 102, 2010. g. 4. aug.
Rasma Vizbulīte Vīlipa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Zuika1

Zuika2

Salgales pagasta Lieligauņu māja pašreizējā paskatā. Agrāk tā bija koku apēnota un ceriņu kupenās iegrimusi, tagad nezāļu biezoknī. FOTO Voldemārs Rains.

Zuika3

Judītes meita Ingrīda ar vīru Glenu un Rasma Vizbulīte Vīlipa ar latviešu-angļu vārdnīcu rokā. FOTO Voldemārs Rains.

Ar tādu nosaukumu apgāds Mansards šā gada vasarā laidis klajā no 1943. gada līdz 1997. gadam rakstītās Judītes Zuikas, viņas brāļa Elmāra un mātes Martas vēstules.

Vēstules ir stāsts par draudzību mūža garumā. Un vēstules ir stāsts par kādas ģimenes likteņgaitām dramatiskos, varētu pat teikt, traģiskos gadu desmitos.

1943. gada maijā es, beigusi Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju, aizbraucu strādāt lauku darbus Salgales pagasta Lieligauņos. Izglītību turpināt nebija iespējams, ja gadu nenokalpoja Vācijā darba dienestā. Kara laikā vasarās lauku galvenais darbaspēks bija skolu jaunieši un kara gūstekņi. Lieligauņos ieradās arī Judīte, kuras vārdu atcerējos no viņas publikācijām ģimnāzistu literārajā žurnālā Skolu Dzīve.Judīte bija beigusi 1. valsts ģimnāziju. Rudenī viņa gatavojās braukt darba dienestā. Viņas tēvs, Sarkandaugavas stacijas priekšnieks, bija apcietināts 1941. gada 23. jūnijā. (Viņš bija „par Sarkanās Armijas apmelošanu un pretpadomju aģitāciju“ notiesāts uz 10 gadiem; miris 1942. gada 3. jūnijā Astrahaņas cietumā. Viņa mazmeita to uzzināja tikai pagājušā vasarā).

Mēs ar Judīti jau no paša sākuma lieliski sapratāmies, mums bija tik daudz par ko runāt retajos brīvajos brīžos, un vakaru sarunas Lielupes krastā reizēm ieilga līdz vēlai naktij. Nezinu, kā to izskaidrot, kas tā bija par gara radniecību, kas mūsu draudzībai lika turpināties arī pēc Judītes aizbraukšanas. Tikāmies vēl tikai reizi 1944. gadā, kad viņa atbrauca atvaļinājumā, bet vēstulēs mēs joprojām palikām kopā. No darba dienesta sūtītās garās vēstules īstenībā ir dienasgrāmatas lappuses. Judītei bija ass prāts, vērīgs skatiens, viņa gribēja rakstīt, viņai jau bija arī presē publicēts dzejolis, ieceru bija daudz, bet diemžēl dzīve tam visam pārvilka svītru.

Vēstules rakstītas ar starplaikiem, pat gadiem ilgiem. Rūgtas ir skopās vēstis par dzīvi pēckara Vācijā. Lielas cerības saistās ar emigrāciju uz Austrāliju. Bet pēc jūsmīgā apraksta par mēnesi ilgo braucienu uz turieni, viss mainās. Neizdodas turpināt mācības. Ikdienas dzīve nedod prieku un gandarījumu. Tā vairs nav agrākā drosmīgā, žirgtā Judīte, viņa ir it kā apdzisusi. Vēstulēs tikai retumis pazib kaut kas no viņas pārdzīvotā (1966. g. 6. marta vēstulē: „Man ir dzīve, kas pilnīgi nožņaudz katru mākslinieciskas radīšanas tieksmi.“ „Kad es jūtos tā, ka es vairs nevaru ciest šeit, tad es klausos radio.“)

Judīte nemēdza sūdzēties un kratīt sirdi. Kas ar viņu notika, varu tikai minēt. Beidzamā viņas vēstule rakstīta 1997. g. 6. decembrī. Acu gaisma kļuvusi vārga, neļaujot rakstīt un lasīt.

Darba dienestā aizbrauca arī Elmārs. Arī viņš man rakstīja. Bet 1948. g. jūlijā saņēmu vēstuli no Minhenes, no Martas Zuikas. Gribu citēt dažas rindiņas. „Vizbulīte! Tavu un Judītes vēstules saņēmu reizē, un kuru es pirmo lasīju? Zināms, no mājām. To Tu vari iedomāties, kā man gribas būt mājās.“ „1944. gada augustā Elmārs tika iesaukts, visādās vietās apmācīts, decembrī SS Unterfuehrerschulē mācījās, no turienes martā ar gaisakuģi nosūtīts uz Kurzemes fronti, tur ievainots un ar pēdējo kuģi pārvests uz Dāniju. Odensē, mazā lauku lazaretē viņš nomira, jo sirds palika arvien vājāka (visa kreisā puse bija ieģipsēta, apglabāts zem Nr. 101 turienes kapos. Varbūt tā arī ir labāk, jo mūsu karavīri ir daudz izcietuši.“

Kad es pirms diviem gadiem pēkšņi konstatēju, ka ar zīmuli uz slikta papīra rakstītās vēstules, ko glabāju kā dārgu piemiņu, kļuvušas gandrīz nesalasāmas, steidzos tās pārrakstīt datorā. Pagātne atdzīvojās. Man tik ļoti sagribējās uzzināt kaut jel ko par Judītes dzīvi līdz 1997. gadam. Sapratu, ka izredžu nav gandrīz nekādu, un tomēr man laimējās. Atradu Judītes meitu Ingrīdu, mēs sākām saraksti. Māte viņai neko nebija stāstījusi par pagātni, bet viņa ļoti par to interesējās. Aizsūtīju viņai vēstuļu tekstu un fotogrāfijas (viņai nebija pat to!). Pagājušā gada septembrī Ingrīda kopā ar vīru atbrauca uz Latviju, skatīja vietas, kur dzīvojusi un strādājusi viņas mamma, un, galvenais, atveda urnu ar Judītes pelniem. Judīte ir atgriezusies dzimtenē.

1948. gada jūlijā Judīte no Kanberas rakstīja: „Latvija ir un paliek Latvija! Ir naktis, kad es sapņoju par to, redzu baltus bērzus, pļavas, pilnas puķēm. Es lidošu uz Latviju reiz, ar kuģi braukt tad man vairs nebūs pacietības un laika. Mēs noteikti vēl satiksimies.“ Un tā tagad arī ir noticis.

Rasma Vizbulīte Vīlipa
2010. g. 27. augustā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com