Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kanādas latvietis restaurē pili

Ja esat Latvijā, ir vērts apmeklēt Cesvaini – Vidzemes austrumdaļā

Laikraksts Latvietis Nr. 107, 2010. g. 9. sept.
Dace Birzniece -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Cesvaine

Cesvaines pils 2010. g. vasarā. FOTO Kārlis Atvars.

Bandenieks

Kārlis Bandenieks.

Viens no apskates objektiem ir 1893.-1895. gadā celtā Ādolfa fon Vulfa pils. Kopš 1919. gada pilī darbojās vidusskola. Pēc 2002. gada 5. decembra ugunsgrēka pils – Vulfu dzīvojamā māja – iespēju robežās tiek atjaunota tās sākotnējā funkcijā un izskatā.

Vērā ņemami pils izpētes un atjaunošanas darbi sākās ar 2007. gada 1. septembri, kad vidusskola pārgāja uz jaunuzcelto ēku, bet pils kreisajā spārnā ievācās mūzikas skola un labajā – muzejs.

Restauratore Baiba Pilsuma vēl šoruden cer turpināt darbu pie iesāktā ēdamzāles kamīna restaurācijas. Labā spārna bijušās kalpotāju istabas lēnām pārtop par muzeja ekspozīciju telpām: šā gada maijā Kārlis Bandenieks ielika jaunas grīdas, Juris Neimanis atjaunoja kāpņu telpu. Par nelieliem Kultūrkapitāla fonda, kultūras pieminekļu inspekcijas, pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem pils atjaunošanas process turpinās.

Pils atvērta katru dienu no plkst. 10.00 līdz 18.00. Šinī vai jebkurā citā laikā var kontaktēties ar Kārli Bandenieku (tel. 26550811), Kanādā dzimušu latvieti, kas jau desmito gadu dzīvo Cesvainē, aktīvi piedalās pils atjaunošanā un ir atsaucīgs gids.

D. Birzniece,
Cesvaines muzeja vadītāja
(tel. +371 29132093)
Laikrakstam „Latvietis“


Uzzinot par vienu no Cesvaines pils atjaunošanas aktīvākajiem darbiniekiem, uzdevu dažus jautājumus Kārlim Bandeniekam un viņa ģimenei.

Ilze Nāgela: Laikā, kad tik daudz čakli un darba spējīgi jauni latvieši dodas kā Sprīdīši pasaulē laimi meklēt, Jūs ar ģimeni esat atgriezies sava vectēva mājās.

Kārlis Bandenieks: Es pārcēlos uz Latviju 2001. gadā, tad vēl tik daudz latviešu nedevās uz ārzemēm. Tikai vēlāk ap 2005. gadu tā kļuva manāma parādība, sākumā tā nelikās. Es 1975./76. mācību gadā apmeklēju Minsteres latviešu ģimnāziju. Piedzīvotais tur stipri ietekmēja manu domāšanu par to, kas esmu, pamudināja domāt par dzīvi Latvijā. Tajos laikos, bez šaubām, dzīvot šeit būtu problemātiski, tas nebija arī iespējams, bet doma galvā bija iesēdusies. Nobeidzu Britu Kolumbijas universitāti, kur studēju augsnes zinātni, atgriezos tēva saimniecībā pie Vankūveras un 20 gadus turpināju jau tēva iesākto darbu piensaimniecībā ar šķirnes govīm. Kopā 40 gadi tika veltīti saimniecībai. Apprecējos 1991. gadā, sievas vecāki arī ir pēckara latviešu emigranti. Manā ģimenē aug trīs meitas. Ar katras meitas piedzimšanu tikai pastiprinājās mana personīgā pārliecība, ka latviešiem jādzīvo Latvijā. Nekad neesmu nožēlojis, ka te esmu pārcēlies. Gribēju, lai manas meitas uzaug kā latvietes.

I.N.: Vai bijāt te pirms 2001. gada jau bijis?

K.B.: Latvijā biju ciemojies kopā ar tēvu 1982. gadā un arī 1987. gadā, kad piedalījos Latvijas lauksaimniecības augstskolas svinībās Jelgavā. Biju arī 1995. gadā atbraucis ar sievu un vecāko meitu.

I.N.: Vai tas, ka varējāt atgriezties savas ģimenes mājās, bet ne kādās svešās, bija Jums zīmīgs fakts?

K.B.: Es atgriezos uz Cesvaini, tēva dzimtajā vietā, bet ne uz tēva mājām – Cesvaines Muceniekiem. Sameklēju māju pašā Cesvainē. Ieraudzīju skaistu muižas laikā celtu ēku, kuru nopirku. Jauns izaicinājums. Man patīk vēsture, vecās celtnes, vecas lietas, līdz ar to aizrāvos ar mājas restaurēšanu. Bijusī mežsarga jeb tautā saukta zaļā māja ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Māja atrodas pilsētas centrā, ērta nokļūšana bērniem uz skolu, mūzikas skolu, veikaliem utt. Manuprāt, svarīgi atgriezties vecāku, vecvecāku dzimtajā pusē, Rīgā vai Jelgavā es nevarētu dzīvot.

I.N.: Vai Jūsu ģimenei bija palikuši radi padomju okupētajā Latvijā?

K.B.: Mans vectēvs Cesvainē 1930. gados bija aizsargu priekšnieks. Viņu un viņa sievu ar jaunāko dēlu izsūtīja. Mans tēvs tai laikā bija projām Malnavas lauksaimniecības skolā, viņš no izsūtīšanas paglābās. Vectēvu Sverdlovskā nošāva. Vecāmāte ar savu dēlu, manu onkuli, atgriezās Cesvainē 1957. gadā. Manu tēvu iesauca leģionā un viņš kara beigās nonāca Vācijā, vēlāk 1950. gados emigrēja uz Kanādu, kur satika manu māti. Mana mamma nāk no Subates.

I.N.: Pagājuši 9 gadi; labs laika sprīdis, lai varētu izvērtēt situāciju. Kas bija smagākie brīži, vai varbūt tie ir vēl joprojām? Kas savukārt ir tas jaukākais, ko šeit dzīvojot esat pieredzējuši un ko novērtējat joprojām?

K.B.: Man varbūt bija mazliet naivs priekšstats par Latvijas latviešiem, jo te ir sarežģītāka izpratne par vēsturi, trimdā tā bija līdzīgāka. Tomēr arī šeit satieku daudz patiesi patriotiskus latviešus, kuri mīl savu zemi. Man ir smagi redzēt, ka pēc 20 neatkarības gadiem Latvijas nākotne ir stipri apdraudēta. Pietrūkst profesionālu, godīgu, izglītotu latviešu un man žēl, ka vairāk ārzemju latviešu nav izjutuši izaicinājumu braukt uz šejieni dzīvot, pierādīt sevi un palīdzēt savai valstij. Mani ļoti piesaista Latvijas daba, ziemā varu slēpot un slidot, vasarā var braukt ar velosipēdiem pa lauku ceļiem.

I.N.: Pastāstiet par savu ģimeni; ar ko nodarbojaties Cesvainē Jūs, Jūsu sieva, bērni?

K.B.: Vecākā meita Beatrise šogad jau mācīsies 12. klasē, vidējā meita Emma – 9. klasē un meita Māra, kurai ir desmit gadu, mācās mājās. Visas trīs meitas nodarbojas ar mūziku, spēlē vijoli, čellu un klavieres. Mūzikas programma šeit ir laba. Sieva Astra pasniedz franču valodu Madonas ģimnāzijā, nodarbojas ar tulkošanu un privāti pasniedz angļu valodas stundas. Es turpinu savas mājas restaurāciju, bet tam atliek mazāk laika, jo esmu iesaistījies Cesvaines pils atjaunošanā.

I.N.: Liels paldies par interviju, Kārli! Lai veicās gan savas mājas, gan pils atjaunošanas un restaurācijas darbi! Un lai arvien vairāk ir aktīvi sekotāji un palīgi šajā darbā!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com