Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīvības cīnītājus pieminot

Pārskatot jauniešu iesūtītos pētnieciskos darbus DV konkursam

Laikraksts Latvietis Nr. 109, 2010. g. 20. sept.
Imants Balodis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Pārskatot jauniešu iesūtītos pētnieciskos darbus konkursā Trešā Atmoda Latvijā, redzams, ka viņu darbu vērēs ir bieži uzrādīta vēstures grāmata Nevardarbīgā pretestība: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš 1945 – 1991. Taču pārrunās pamanījām, ka arī šī 640 lappušu grāmata neapmierina jaunatnes prasības. Joprojām nav pietiekoši apskatīti to brīvības cīnītāju likteņi, kas ievadīja Trešo Atmodu. Kā piemēru pieminēja vēsturnieka H. Stroda 1998. g. paustās domas: „Cerams, ka parādīsies vēl daudzi nopietni biogrāfiski pētījumi par G. Astru, kuros tiks izmantoti visi iespējamie vēstures avoti, un G. Astra ieņems viņa nopelnīto nemirstību latviešu tautas vēsturiskajā apziņā“. Vai tas tā notiek un kā ar citiem cīnītājiem?

Pieminētās grāmatas personu rādītājā it kā aizmirsts Žanis Skudra, par kuru vairāk kā četrus gadus, uzrādot arī citus cilvēku tiesību pārkāpumus, Solidaritātes sardzēs izgāja trimdas jaunatne. Skudras liktenis lasāms žurnālā Auseklis 4. nr.: „1987. g. pēdējās dienās pēc desmit gadu ieslodzījuma atbrīvoja Žani Skudru (viņš bija notiesāts uz 12 gadiem). – Skudram sāpēja mūsu kultūras un vēstures pieminekļu bojā eja, mūsu upju piesārņošana, mūsu mežu un citu dabas bagātību izpostīšana. Tagad mēs visi par to runājam atklāti, bet cilvēkiem, kurš pret šo vandālismu sāka cīnīties agrāk, bija 10 sava mūža gadi jāpavada ieslodzījumā. – Sveicinam Tevi ar atgriešanos, Žani Skudra!“

Mums trūkst arī Gunāra Astras drauga Jura Ziemeļa dzīves apraksta. Dzimis 1941. g., bet 1949. g. 25. martā viņu kopā ar vecākiem no Bauskas apkārtnes izsūtīja uz Sibīriju. Pēc ģimenes atgriešanās Latvijā, Juris beidz vidusskolu. Taču 1957. gadā, 15 gadu vecumā Juri apcietina un notiesā uz diviem gadiem it kā par ieroču glabāšanu. Juri atkārtoti arestēja 1960. g., piespriežot 15 gadu ieslodzījumu Sibīrijā. Atbrīvots 1975. gadā. Jura Ziemeļa vārds plaši izskanēja pasaulē ar tā saucāmo 45 baltiešu memoranda parakstīšanu. – Viņa drosmes apliecinājums pavīd 1987. g. 14. jūnijā, kad paralēli notikumiem pie Brīvības pieminekļa, viņš Bastejkalnā vāca parakstus zem prasības par Gunāra Astras atbrīvošanu no ieslodzījuma.

Vairums jauniešu zin, kas 1987. g. 14. jūnijā notika pie Brīvības pieminekļa. Taču tikai retais spēj kaut ko tuvāku pastāstīt par 21 g.v. Rolandu Silaraupu un 19 g.v. Evu Bitenieci. Lūk, Rolands, leģionāra dēls, jau mazotnē bija no tēva dzirdējis par čekas nežēlastību. To Rolands pats piedzīvoja 18 g.v., kad viņu tiesāja par Solžeņicina Gulaga arhipelāga došanu citiem lasīšanā. Piespriesti 5 gadi ieslodzījumā. Piedzīvojis etapu uz Sibīriju, visbriesmīgākais laiks, kas mēnešiem jāpavada kopā ar kriminālistiem. Priekšlaicīgi atbrīvots, atgriezies dzimtenē. Sekoja uzdrīkstēšanās, 1987. g. 14. jūnijā vadot ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Par to 1987. g. jūlijā beigās viņam jāizceļo uz Rietumiem. Augusta sākumā Rolands ierodas Minsterē, Vācijā, kur notiek PBLA Dziesmu un kultūras dienas. To atklāšanā, uzrunājot ap 4000 dalībniekus, Rolands esot teicis: „Arī ja vairs neesmu dzimtenē, es nebeigšu prasīt brīvību Latvijai!“

Pirmais Silaraupa brauciens pa latviešu centriem notika drīz pēc ierašanās Minsterē. Vašingtonā Silaraupu uzklausīja ASV kongresa pārstāvji, kuriem viņš iesniedza ziņojumu par aktuālo stāvokli Latvijā. Amerikas latviešu izkārtojumā Silaraups apmeklēja visus lielākos latviešu centrus, stāstot par 1987. g. 14. jūniju Rīgā, par saviem piedzīvojumiem ieslodzījumā, par citiem Helsinki–86 grupas locekļiem, par viņu turpmākajiem plāniem un vajadzībām. Katrā uzstāšanās vietā tika vākti ziedojumi Helsinki –86 grupas atbalstam.

Līdzīgi kā Rolandam, 1987. g. rudenī gandrīz visiem Latvijas cilvēku tiesību aizstāvjiem bija jāatstāj dzimteni. Minsterē ar ģimenēm ieradās Jānis Rožkalns, Edmunds Cirvelis un Ojārs Ginters. Tāpat Raimonds Bitenieks. Toreiz jauneklīgais žurnālists Juris Kaža rakstīja par Stratēģijas trūkums Eiropas latviešos un jautāja: „Ko darīt ar mūsu trimdas jaunpienācējiem?“ – Par viņu dzīves eksistenci rūpējās vācu sociālās iestādes un DV saime. Tas notika tāpat ar Linarda Grantiņa ģimeni, kad viņš 1988. g. marta sākumā arī ieradās Minsterē.

Toreiz vēlamās stratēģijas ietvaros arī DV Rietumvācijā rīkoja Klusās nedēļas Semināru: Dievs, daba, darbs. Kā referenti bija aicināti arī Helsinki–86 pārstāvji Linards Grantiņš un Raimonds Bitenieks. Seminārā izveidojās it sakarīgas pārrunas, jo bija jau dzirdēti aculiecinieku stāstījumi par notikumiem 1987. g. 18. novembrī Rīgā. Tāpat lasīts Helsinki–86 prasīgais Memorands, kas datēts 30.01.88. Semināristi zināja arī pretinieku atbildi Padomju Jaunatnē 15.03.88. Pēc vērotā redzējām, ka naidinieki rīkojās gluži profesionāli. Toreiz par to liecināja progresīvo pārbūves spēku rīkotais 25. marta gājiens uz Brāļu kapiem Rīgā. No visa tā varēja secināt, ka Helsinki–86 pamazām zaudē sev izcīnītās pozicijas. Čeka bija uzticējusi iniciatīvu Rakstnieku savienībai, par kuras lomu vēsturē vēlāk rakstīja Jānis Peters: „Revolūciju no augšas, ko inspirēja padomju augstākā nomenklatūra, pārtvēra tauta un kā pālos izskaloja režīma pamatus. Mēs varam būt gandarīti, ka šo revolūciju vadīja intelektuāļi, nevis skrandu nacionālisti, kā tas diemžēl ir noticis daudzās citās 20. gadsimta revolūcijās.“

Bet tas jau ir cits stāsts, kuru turpmāk varēsim lasīt Trimdas Notikumu hronikā 1981 – 1991 –...

Imants Balodis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com