Atmiņas par Baltijas Universitāti (4)

Palielināt / Enlarge

Auseklis Brastiņš. FOTO no Nika privātā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Andrejs Jagars. FOTO no Nika privātā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Georgs („Džo”) Kociņš. FOTO no Nika privātā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ilmārs Gailis. FOTO no Nika privātā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Leonīds Zariņš. FOTO no Nika privātā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Vladislavs („Niks“) Niteckis. FOTO no Nika privātā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL422, LL423, LL424.

Epilogs

Ir interesanti apcerēt augšā minēto mācības spēku un 304. istabas brālīgā studentu pulciņa likteņgaitas pēc BU darbības izbeigšanas.

Profesors Nikolajs Vētra (1897 – 1955). No 1940. līdz 1944. gadam, Latvijas Universitātes (LU) iekšējo slimību klīnikas vadītājs. Vācijā, Lībekā LSK vadītājs. Izceļoja uz ASV 1950. gadā, kur sākumā strādāja psihiatrijas iestādēs, bet pēc ārsta prakses tiesību iegūšanas sāka strādāt par ārstu Čikāgas pilsētas tuberkulozes ārstniecības slimnīcā. Pēkšņi mira Čikāgā 58 gadu vecumā.

Lektors Nikolajs Caune (1914 – 2007). Jau no 1934. gada pie LU Anatomijas katedras, pievērsies zinātniskam darbam antropoloģijā un līdz 1944. gadam vada praktiskos darbus anatomijā LU studentiem. Izceļoja uz Angliju 1948. gadā, pieņemot piedāvājumu no Durham Universitātes būt par lektoru medicīnas fakultātes anatomijas institūtā. Iegūst maģistra grādu 1954. gadā un zinātņu doktora grādu 1961. gadā. Tai pašā gadā izceļoja uz ASV, lai kļūtu par anatomijas profesoru Pitsburgas Universitātes medicīnas fakultātē. Publicējis pāri par 70 rakstiem anatomijā, kā Anglijā, tā ASV. Mira 2007. gadā 93 gadu vecumā.

Lektors Kārlis Ādamsons (1884 – 1958). Latvijas neatkarības laikā veicis pētījumus bērnu veselības un fiziskās attīstības laukā. 1940/41. gadā docents LU medicīnas fakultātē. Pārvietojās uz Vāciju 1944. gadā. Lektors un fizioloģijas/fizioloģiskās ķīmijas katedras vadītājs Baltijas Universitātē no 1947. līdz 1949. gadam. Izceļoja uz ASV 1949. gadā, kur nomira 1958. gadā 74 gadu vecumā.

Lektors Pēteris Buinauskas (1916 – 1978). Izceļoja uz ASV. Personāls Ilinoisas Universitātes Medicīnas Fakultātē. Veicis pētījumus un publicējis zinātniskus rakstus vēža šūnu imunoloģijā.

Stud mech. Auseklis Brastiņš (1925 – 2010). Tēva brālis Ernests pazīstams mākslinieks, pilskalnu pētnieks un Dievturu draudzes izveidotājs. Auseklis bija sabiedrībā atturīgs un mazrunīgs, bet draugu pulciņā nepiespiests un ar humora dzirksti. Jau no ģimnāzijas laikiem mēs bijām cieši draugi. Viņš bija spējīgs un centīgs students, bet katru brīvo laiku pavadīja, lāpot un uzlabojot pašbūvēto mūsu istabas radioaparātu. Izceļoja uz ASV 1950. gada rudenī (beidzamais no mūsu istabas). Iekrājis naudu, 1952. gadā atsāka studijas Pitsburgas Carnegie tehnikumā ar tik izcilām atzīmēm, ka studiju turpināšanai viņam piešķīra stipendiju. 1954. gadā ieguva bakalaura grādu un gadu vēlāk Master of Electrical Engineering. Pirms studijām un augstskolas brīvdienu laikā ar prieku strādāja darbnīcā, kur labo radio un televīzijas aparātus. Ģimenē sieva Dagmāra un divas meitas. Nomira 2010. gadā 85 gadu vecumā.

Stud mech. Andrejs Jagars (1927 – 1984). Andrejs bija nosvērts, apdomīgs, gara auguma jauneklis, kam patika diskutēt par filozofiju un mākslu. Viņš daudz lasīja, apmeklēja muzejus un veikli zīmēja karikatūras. Man šķita, ka viņš labāk iederētos filozofijas vai filoloģijas, nekā inženierzinātnes fakultātē. Vai viņš gribēja izpatikt savam tēvam, kurš Latvijas neatkarības laikā bija izcils elektroinženieris, Liepājas maiņstrāvas elektrostacijas ierīkotājs? Izceļoja uz ASV 1949. gadā un jau 1950. gadā atsāka studijas Merilendas Universitātē, beidzot to ar inženiera grādu 1951. gadā. Strādāja lidlauku projektēšanas firmā un ņēma dalību Vašingtonas latviešu sabiedrībā. Ģimenē sieva Dzidra un meita. Mira pāragri 1984. gadā ar smadzeņu vēzi, 57 gadu vecumā.

Stud chem. Georgs („Džo”) Kociņš (1926 – 1995). Džo bija liela auguma, pilnmiesīgs vīrs. Viņš bija runīgs, sarkastisks, dažkārt pat dzēlīgs, bet zem bravūrīgās ciniķa čaulas mita būtībā labsirdīga, mazvērtības kompleksa apsēsta dvēsele. Viņam arī patika filozofija un māksla, un viņi mēdza ar Andreju diskutēt stundām, ne reti krietni pāri pusnaktij. Džo lielā vājība bija kāršu spēļu azarts; spēlmaņu kompānijā (par laimi, ne mūsu istabā) aizritēja stundas un dažkārt diennaktis, paspēlējot vai vinnējot naudu un vērtslietas. Šāda blakus nodarbība stipri traucēja studijas, un tikai pateicoties Džo prāvajam intelektam, viņam izdevās noturēties un progresēt ķīmijas fakultātē. Viņš kopā ar savu māti izceļoja uz Austrāliju 1949. gadā un pirmos pāris gadus strādāja par pavāru Bonegillas imigrācijas nometnē. Tad pārcēlās uz Melburnu un atsāka ķīmijas studijas RMIT tehnikumā (Royal Melbourne Institute of Technology), kuru beidza ar ķīmiķa grādu. Strādāja daudzus gadus Valsts Seruma Laboratorijā (CSL: Commonwealth Serum Laboratories), kur iepazina savu sievu Elizabeti. Aizejot pensijā, pārcēlās uz Viktorijas pavalsts piejūras pilsētiņu, lai piekoptu iemīļoto makšķerēšanu, bet nāvīga nervu slimība (MND) liedza viņam baudīt pelnīto atpūtu, un viņš mira 1995. gadā, 69 gadu vecumā.

Stud chem. Ilmārs Gailis (1925). Ilmārs bija izskatīgs, atlētisks tumšmatis, kas jaunības līksmes uzplūduma brīžos spēja izdarīt apsviedienus un staigāt uz rokām. Ienākot istabā, bieži varēja redzēt Ilmāru un viņa skolas un kara gaitu biedru Džo bīdot šaha figūras. Studijas ķīmijas fakultātē traucēja rūpes par veselību (kādu mēnesi viņš pavadīja tuberkulozes sanatorijā), bet viņš mācībās neatpalika. 1949. gadā, reizē ar mani lūkoja tikt uz Austrāliju, bet bojāto plaušu dēļ tālāk par pirmo tranzītnometni netika, un bija spiests palikt Vācijā. Iesaistījās amerikāņu okupācijas armijas sardžu vienībās. Ģimenē sieva Hilde un dēls. Vēl 2004. gadā, 79 gadu vecumā, brauca slēpot Austrijas Alpos.

Stud mech. Leonīds Zariņš (1927 – 1954). Leonīds bija dzīvespriecīgs, sabiedrisks, smaidīgs jauneklis. Apbalvots ar augstu intelektu, viņš šķietami bez lielas piepūles izcēlās inženierzinātnes studijās. 1949. gada vasarā Leonīds saņēma paziņojumu, ka viņam piešķirta stipendija kādā ASV universitātē, un 1950. gada februārī iesāka studijas Luiziānas Universitātē, Baton Rūžā. Viņš drīkstēja uzsākt studijas jau trešajā mācību gadā, jo universitāte ieskaitīja visus BU noliktos priekšmetus. Elektroinženiera grādu ieguva 1951. gadā un sāka strādāt Bell telefona firmas laboratorijā. Bet jau 1952. gadā viņu savervēja CIA un apmācīja speciālā skolā par slepenā dienesta aģentu. 1953. gadā lidmašīnā no Vācijas viņš šķērsoja PSRS robežu un nolaidās ar izpletni Auces tuvumā. Diemžēl, viena no kontaktpersonām, ar ko viņam bija jāuzņem sakari, bija kļuvis par dubultaģentu, un Leonīdu drīz arestēja. Viņš atteicās sadarboties ar čekistiem un 1954. gadā viņu bez tiesas prāvas nošāva.

Stud med. Vladislavs („Niks“) Niteckis (1926). Izceļoja uz Austrāliju 1949. gada beigās. Pēc obligāto divu gadu nostrādāšanas valdības sankcionētos darbos, iesāka studijas Melburnas Universitātes medicīnas fakultātē, kuru beidza 1957. gadā. Atsāka studijas 1963. gadā un 1968. gadā ieguva speciālista grādu patoloģijā. Patlaban pensionārs un bezbērnu atraitnis.

Kā redzams, gandrīz visi šai apcerē minētie jaunekļi atsāka studijas pēc BU slēgšanas, tikko to apstākļi pieļāva. Atsākt studijas Vācijas universitātēs bija ļoti grūti, jo studēt vēlējās daudzi no armijas demobilizētie vācieši, un bēgļiem atvēlētā iestāšanās kvota bija maza. BU gūtās gara mantas un ieraksti studiju grāmatiņā mums atviegloja iestāties ārzemju universitātēs, dažkārt izvēlētā kursa augstākā līmenī un universitāti nobeigt.

Baltijas Universitāte vēl mīt to studentu atmiņās, kas vēl dzīvi, un pastāvēs kā pamācoša tautu sadarbības epizode Baltijas valstu vēsturē.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“