Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (8)

Egīls Kaljo. FOTO Astrīda Jansone.

Ar Egīlu un viņa kundzīti esmu sarunājusi tikties sestdienas pēcpusdienā, jo Egīls darba dienās strādā un nevar dienas vidū no pienākumiem izrauties. Viņš vēl nav uzstrādājies līdz liela bosa pakāpei, kurš var darīt, ko viņš grib, kad un kā viņš grib. Viņi atnāk pie manis laicīgi un ciema kukulim man atveduši garšīgus kārumus. Egīls man iedod kastīti ar lielām mellenēm un kastīti ar ļoti garšīgiem cepumiem. Priecājos, ka šo pēcpusdienu vairs nebūs jāiet uz veikalu, jo nu man saldais ēdiens būs ne tikai šovakar vakariņās, bet arī rīt pusdienās. Vispirms Egīlam pastāstu, ko un kāpēc no viņa gribu dzirdēt, tad visi trīs sarindojamies ap galdu. Tad noskaidroju, ka Egīla tētis ir dzimis 1927. gadā, mamma – 1935., tātad Egīls tiešām ir trimdas bērnu bērns, un Egīls var sākt savu stāstu:

„Es esmu dzimis 1975. gadā nelielā Konektikutas pilsētiņā Vestonā. Tur arī izgāju savu pamata un vidusskolu, un turpināju izglītību RPI (Rensselaer Polytechnic Insttute). Tas ir Ņujorkas štata pilsētā Trojā (Troy). Tur es ieguvu bakalaura grādu menedžmentā un pēc tam sāku strādāt Ņujorkas pilsētā finansiālu pakalpojumu firmā Merrill Lynch, kur es nostrādāju divus gadus un nodarbojos ar informācijas tehnoloģiju.

Pēc diviem gadiem man bija vēlēšanās strādāt kādā mazākā firmā, un es pieņēmu darbu nelielā firmā Javelin Technologies. Arī tā bija saistīta ar finansiālu instrumentu tirgošanu, bet es arī tur strādāju pie informācijas tehnoloģijas. Tur pēc diviem gadiem vadība man piedāvāja iespēju pārcelties uz Londonu un uzņemties tā biroja vadību. Viņi tikai nesen bija to biroju atvēruši, un viņiem vajadzēja zinošus cilvēkus. Viņiem vajadzēja cilvēkus, kas pārzina firmas problēmas ar informācijas tehnoloģiju, kas bija ne tikai Anglijā, bet visas Eiropas tirgū. Londonā es arī nostrādāju divus gadus. Kad es jau 6 gadus biju nostrādājis, tad tajā brīdī man gribējās kaut ko drusku citādāku. Biju arī vairākas reizes no Londonas bijis Latvijā, bet nu man gribējās Latvijā pavadīt ilgāku laiku, ne tikai paciemoties uz divām nedēļām.

Tad 2003. gada beigās es nolēmu pamest savu darbu Londonā un pārcelties uz Latviju. Sākumā es vienkārši tulkoju kaut ko vai pasniedzu angļu valodas stundas. Biju priecīgs, ka man ir kur dzīvot, jo maniem vecākiem bija īpašums Saulkrastos, ko tēvs jau bija atguvis. Tā gan ir tikai vasarnīca, un pa ziemu es tur briesmīgi salu, jo es te atbraucu novembrī. Bija jāmeklē siltāks dzīvoklis. Tajā īpašumā no padomju laikiem tur jau kāds dzīvoja, bet mans tēvs to visu jau bija nokārtojis. Tur gan vēl bija visādi vadi, un mēs sapratām, ka tur bijušas noklausīšanās ierīces. Bet auksts tur bija, un man bija jāmeklē dzīvoklis Rīgā. To es atradu Rīgas klusajā centrā Ausekļa ielā.

Tad man vienkārši palaimējās, jo mana darba vieta no Javelin Technologies mani kontaktēja un piedāvāja darbu, kuru es varēju strādāt, dzīvodams Latvijā. Es varēju strādāt ar firmām visā austrumu Eiropā un pat ar firmām tuvajos austrumos, kā Saūda Arābiju.

Bet tad nomainījās menedžeri, samainījās situācijas, un pienāca brīdis, kad man bija jāiet prom un jāmeklē darbs citur. Tāpēc šodien es strādāju vienā norvēģu IT firmā. Tas ir viens tāds labums, ka Latvijā ir daudz skandināvu firmas, kas Latvijā meklē lētu darbaspēku. Te īstenībā ne tikai tā firma, kur es strādāju, te daudz IT firmas ir atvērušas birojus, kuras meklē IT speciālistus. Es tur darbu iesāku apmēram pirms gada, un darbs man patīk. Bet runājot par braukšanu prom no Latvijas, pieņemu, ka kādreiz tālākā nākotnē, es par to atkal domāšu.“

Kad es šādai iespējai izliekos protestējam, Egīlam palīgā nāk viņa sieviņa Zanīte. Viņa man stāsta, ka saprot Egīla situāciju. Viņš tur ir dzimis un uzaudzis, un viņam tur ir ne tikai ierastais dzīves veids un paradumi, bet arī bērnības un jauno dienu draugi. Viņam tur, tāpat kā Zanītei šeit, ir drošības sajūta, un viņa to saprot ļoti labi. Tad Egīls vēl piebilst, ka viņš par to nedomā tuvākā nākotnē, bet pagaidām gan tikai tādu iespēju neizslēdz, un es nomierinos, jo mani tas noteikti apbēdinātu.

Te ir viens burvīgs jauns pāris, kas nākamajās dienās gaida meitiņu, un es būtu baigi kreņkīga, ja tik burvīga ģimenīte Latviju atstātu. Es vēl nosmejos, ka Egīls ir tāds šaubīgs Latvijas patriots, bet viņš pastāv uz to, ka patriotisks ir diezgan, jo 13 gadus Latvijā ir jau nodzīvojis un vēl arī tagad vienvirziena biļete uz Ameriku nopirkta nav. Es esmu ar mieru tam piekrist, un Egīls stāsta tālāk:

„Elpu ciet arī neturu, lai šo biļeti jau pirktu, es tikai tādu iespēju neizslēdzu, jo ģimenes galvai par ģimenes uzturēšanu ir jādomā, tādēļ arī karjerai visas iespējas ir jāizmanto. Mēs nākamā nedēļā sagaidīsim savu pirmdzimto, un tad redzēsim, kā turpmāk mūsu ģimenes dzīve veidosies.

Runājot par manu latviešu valodu; ir cilvēki, kas saka, ka man nav nekāda akcenta, bet ir arī cilvēki, kas pēc trešā, ceturtā teikuma manā valodā saklausa akcentu. Ir jau arī tā, ka cilvēki, kas ārpus Latvijas pavada tikai dažus mēnešus, atpakaļ atbrauc ar akcentu. Ir iespējams, ka viņi tēlo, to akcentu mākslīgi savā runā veido, lai citi saprot, ka viņi bijuši ārzemēs. Mēs savā ģimenē visu laiku esam runājuši latviski. Es jau tur Jonkeros arī gāju latviešu skolā. Un Katskiļos es gāju latviešu vasaras skolā, bet es to darīju tikai pamatskolā. Latviešu vidusskolā neesmu gājis nemaz.

Man īstenībā no tām latviešu vasaras skolām nekādu atmiņu nav, nekādas speciālās draudzības arī neizveidojās. Toreiz es latviešu sabiedrībā tā īpaši neiejutos, un varbūt, ka tāpēc vidusskolā un vasaras nometnēs iepazītie cilvēki nav palikuši manu draugu lokā. Man nebija liela interese turpināt tur iepazīto cilvēku pazīšanos, toties mana intereses bija par Latviju. Māsai ar visām Garezerā izveidotām draudzībām tagad interese par Latviju nav nekāda.

Man tā interese par Latviju vairāk radās, kamēr es dzīvoju Londonas Daugavas Vanagu namā. Tur es dziedāju Londonas Latviešu korī, jo man patīk dziedāt. Tur es iepazinos ar dažiem latviešiem no Latvijas, kuri bija atbraukuši uz Londonu. Agrāk es latviski runāju tikai ar vecākiem un māsu, bet Londonā es runājos latviski ar visiem. Lai gan es ļoti daudz no latviskā biju aizmirsis, Londonā tas diezgan ātri viss nāca atpakaļ, un drīzi vien man vairs nebija nekādu grūtību latviski sarunāties.

Es domāju, ka šodien visur, kur ir latvieši, ir tādas kā divas latviešu grupas. Viena, tā sauktie vietējie, un otra ir tagadējie iebraucēji, un ne vienmēr tur saprašanās starp abām ir laba. Es tagad zinu, ka Jonkeros strādā vairākas dāmas no Latvijas tagadējās skolās kā skolotājas. Tie jau nav mācīti pedagogi, kas strādā latviešu svētdienas skolā. Pa lielākai daļai tie ir entuziasti, kas strādā svētdienas skolās.

Man liekas, ka es no tās latviešu sabiedrības tā kā izkritu bija tas, ka tur visi ir apvienojušies tādās mazās grupiņās, ko es saucu par kliķēm, un ar citiem daudz un cieši nedraudzējas. Ja tu neesi kādai grupai raksturīgi piederīgs, tad liekas, ka kādai pievienoties ir diezgan grūti.

Es esmu lasījis, ka Amerikas nākošie latviešu dziesmu svētki būs Baltimorā. Ne tāpēc, ka tur ir daudz latviešu, bet tāpēc, ka tur ir izdevīga vieta un laba gaisa satiksme. Arī no Latvijas tur ir viegli nokļūt, tur tu ielido un tur tu vari palikt. Nav pa Ameriku ar vairākām lidmašīnām jālidinās. Es dziedu korī SOLA un man patīk, ka mēs arī esam uzaicināti tur piedalīties. (Astrīda: Arī man šis koris ir zināms, jo par viņiem esmu lasījusi ne tikai ziņās vien. Zinu, ka šis koris bieži ved mājās pirmās vietas un zelta medaļas par savu dziedāšanu. Tādēļ nebrīnos, ka šis koris ir uzaicināts tur piedalīties.).

Dziesmu svētki tur notiek nākamā gada jūlijā. Es korī dziedu pirmo tenoru un man ļoti patīk tur dziedāt. Sākumā es pāris gadus dziedāju Universitātes korī Juventus, bet kad pārgāju uz Sola, man vairs nekur citur nav bijusi vēlēšanās dziedāt. Šis koris man patīk ļoti. Tad es vēl spēlēju ģitāru un dziedu viens pats restorānā ALA, kas pieder vienam Austrālijas latvietim (Red. adelaidietim Krišjānim Putniņam) un ir ļoti latvisks.“

Ar to mūsu saruna ir galā un Egīls ved savu kundzīti uz mājām. Viņi savu bēbīti gaida jau tuvākajās dienās un pārāk ilgi no mājas prom negrib būt. Es vēlāk uzzinu, ka Egīls savā korī ir diriģentam liels palīgs, jo nokopē notis un vienmēr atzīmē izrunu angļu dziesmām, ko koris dzied diezgan bieži. Vēlāk GOOGLE portālā es vēl izlasu, ka šis koris ir dziedājis Hilārijai Klintonei un Amerikas vēstniecei Latvijā Judītei Garberei, kad Klintone bija Amerikas ārlietu ministre un ciemojās Latvijā. Egīls Latvijā ir iedzīvojies un mazākais pagaidām audzinās savu meitiņu Latvijā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“