Gredzena stāsts

Palielināt / Enlarge

Lauma Reinfelde ar gredzenu. FOTO Ojārs Greste.

1989. gada maijā abi ar Juri, manu vīru, bijām tikko atstājuši Austrāliju un pārcēlušies uz ASV Jaunmeksikas pavalsti. Jurim sākās jauns darbs, jauns stažējums Jaunmeksikas štata universitātē. Saites ar bijušo dzīvi Austrālijā šķita pārrautas. Saites ar jauno dzīvi ASV vēl nebija sasietas it sevišķi tādēļ, ka mūsu trīs dēli izvēlējās palikt Austrālijā. Jutāmies kā bez pamata zem kājām, kaut kur starp debesīm un zemi.

Nebijām Jaunmeksikā kājas vēl apsildījuši, kad pienāca Rietumkrasta 11. Dziesmu svētki Losandželosā. Bez liekas domāšanas devāmies ceļā: Čihuahuas tuksnesis, Sonoras tuksnesis un Kalifornijas Nāves ieleja. Amerikas dienvidrietumos attālumus neskaita jūdzēs, bet pārbrauktajos tuksnešos. Pēc četrpadsmit stundām bijām klāt, kā likts. Toreiz bija arī īpašs uzdevums no laikraksta Austrālijas latvietis tā laika redaktora Emīla Dēliņa rakstīt laikrakstam par Dziesmu svētku norisi. To tad arī darīju.

Svētku laikā, daiļamatnieku tirdziņā skats uzkrita septiņdienu gredzenam. Gredzena darinātājs izrādījās kāds jauns latviešu rotkalis no Toronto. Toronto! Tās taču manas pēdējās mājas Kanādā, kur tiku uzaugusi un visām skolām cauri gājusi. Gredzenā raugoties, modās spīts. Spīts liktenim. Sak', ja cilvēkam nav tagadnes, lai būtu vismaz pagātne. Par nākotni nekad nevar zināt.

Bez liekas domāšanas gredzens nonāca man pirkstā. Tur tas ir vēl šodien.

Kopš gredzens grezno manu pirkstu, tas ir uzņēmis pats savu dzīvi. Daudz gadu pēc Rietumkrasta 11. Dziesmu svētkiem, gaidot uz bagāžas nodošanu Losandželosas lidlaukā, mūs uzrunā jauns Qantas oficiants.

Vai mēs neesot latvieši? Viņš esot ievērojis manu gredzenu.

Kā nu ne!? Skaidrs ka esam!

Viņš varot mums palīdzēt.

Paldies!

Jaunais puisis izņem mūs no rindas un nogādā citā, īsākā. Esot vēl div' vietas palikušas lidojumā, kas mūs nogādātu pie gala mērķa 2 stundu agrāk.

Tad Tavu laimi nogurušiem ceļotājiem! Pateicamies, izmaināmies vizītkartēm un dodamies ceļā.

Šodien, cilājot atmiņas un vecus papīrus, uzeju rakstu, ko tiku rakstījusi AL par Rietumkrasta 11. Dziesmu svētkos uzvesto dziesmu spēli Tas vakars piektdienā. Mūzikls ir Ritmaņu ģimenes lolojums. Tas attēlo latviešu kora dzīves un sadzīves problēmas. To aprakstot, cita starpā rakstu: „korī sastopas visas paaudzes. Kora jaunākais dalībnieks, zēns Valdis Puķīte saka: „Ja vēlies mani satikt, nāc uz latviešu namu!““

Notikumu lidlaukā un pirms daudz gadiem rakstīto recenziju par dziesmu spēli Rietumkrasta Dziesmu svētkos sasaista mans septiņdienu gredzens. Jaunais Qantas oficiants, kas mums izgādāja agrāku lidojumu, nebija neviens cits kā Valdis Puķīte, kas manis aprakstītajā dziesmu spēlē tēloja gados jaunāko koristu. Nebrīnos, ka septiņdienu gredzens ir veidots kā stieple. Riņķu riņķiem viņš mani ir vadājis caur dzīvi.

Kaut gredzena vilktie lielie apļi nu ir rimušies, gredzens vēl arvien nēsātāju intriģē, un skatītāju mulsina. Par tā izcelsmi jautā friziere, pārdevējs veikalā un blakussēdētāja autobusā. Atbildu, cik vienkārši vien varu. Sirds dzīles uz delnas neuzlikt.

„Tas ir manu senču greznojums,“ es saku, „kas sevī satur senus noslēpumus. Septiņi kareklīši, septiņas dienas, septiņi dažādi raksti. Kad nezinu, kas par dienu, paveros gredzenā. Tikai man saprotamā valodā, tas atbild: „šodien ir pirmdiena.““

Gredzenu ar maz izņēmumiem nēsāju katru dienu. Sudrabu nenovalkāt. Gluži otrādi. Jo vairāk nēsā, jo vairāk apbružā, jo spožāk tas atmirdz.

Gredzens man atgādina manu saiti ar pagātni, cik tālu atpakaļ vien gribu sniegties. Tur vēl gluži nesen pavīd minētās sakritības un manas pašas dzīves apļi. Pirms tam, līdz neredzamām apvārsnim mans gredzens vēsta par manu senču mītajām takām.

Gredzens pārstāv nemainīgo manā dzīve. Gluži kā gredzens, esmu bružāta starp valstīm, valodām un pasaules viedokļiem. Taču nemainīgais nemainās. Kā mans gredzens ir – tā es esmu latviete.

Lauma Reinfelde
3.11.2016.
Laikrakstam „Latvietis“