Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Ainava mūsdienu ātri mainīgajā pasaulē

Laikraksts Latvietis Nr. 463, 2017. g. 15. jūnijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pīgožņa balvas 3. izstādes dalībnieki Pētera baznīcā. FOTO Māris Brancis.

Jānis Jēkabsons. „Bērzi“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Vera Bondare. „Vasara“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Kopš 21. marta, tātad jau trešo mēnesi, Rīgas Pētera baznīcā skatāma Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā 3. izstāde. To vajadzēja slēgt 4. jūnijā, bet acīmredzami popularitātes dēļ izstāde vēl skatāma līdz 25. jūnijam.

Vispirms jāizsaka prieks, ka tik negaidīti un spoži sāktais pasākums sekmīgi turpinās. Ja 1. izstādē bija skatāmi 77 autoru 107 darbi, 2. – 63 autoru 83 darbi, tad šoreiz 98 mākslinieku 127 gleznas un akvareļi. Tas liecina, ka šī balva kļūst arvien populārāka un ka ainava vismaz daļā mākslinieku joprojām ir uzmanības lokā, lai arī vairāki redzamākie gleznotāji vēl arvien ignorē konkursu. Vita Merca, kuru pirms gada minēju, ka nepiedalās šajā notikumā, šoreiz atnesusi darbus, pat vēl vairāk,– viņa ir viena no žūrijas loceklēm, kas liedz kļūt par balvas ieguvēju. Tas gan žēl, jo tieši viņa pēc maniem ieskatiem ir šīs balvas potenciāla pretendente, kurai ainava (blakus klusajai dabai) vienmēr ir bijusi galvenais žanrs, kurā izteikties. Tik jūtīga dabas attēlojumā nav neviena.

Katru gadu mainās žūrijas sastāvs un balvas nominantu izraudzīšana. Šogad, kad sanestos darbus vērtēja septiņi žūrijas locekļi, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, tika izvēlēti septiņi mākslinieki, kuri varētu būt galvenās balvas un 3000 eiro ieguvēji – Meldra Bula, Madara Gulbe, Andrejs Ģērmanis, Aldis Kļaviņš, Nukzars Paksadze, Alberts Pauliņš, Pēteris Postažs, Agra Ritiņa. Izstādes atklāšanā Rīgas dome paziņoja, ka tās simpātijas kritušas uz Jāni Anmani, kam šogad piešķirta iespēja 2017. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcas telpās sarīkot mākslas izstādi kopā ar saviem audzēkņiem no Latvijas Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas. Savukārt Preiļu novada simpātiju balvu saņēma Pēteris Postažs.

Bet tagad par pašu izstādi. Tajā esmu iegriezies reizes trīs. Izstāde ir ļoti dažāda gan autoru vecuma, gan profesionālās izglītības, gan mākslas vietas un uzdevumu izpratnes ziņā, gan arī rokrakstu un krāsu pielietojuma daudzveidībā un citās profesionālās lietās. Tādēļ izstādi skatīties nav garlaicīgi. Vienlaikus jākonstatē fakts, ka pastāv ļoti atšķirīgi latviešu ainavu glezniecības redzējumi. To noteicis strauji mainīgais laiks, kādā dzīvojam.

Vecākā paaudze, kas augusi senāko laiku iedibināto tradīciju gaisotnē, plenēru uzlūko kā ļoti svarīgu glezniecības prakses sastāvdaļu. Jurim un Andrejam Ģērmaņiem, Ritmai Lagzdiņai, Ligitai Caunei, Olitai Gulbei-Ģērmanei, Vitai Mercai, Osvaldam Zvejsalniekam un citiem gleznot dabā ir tāpat kā elpot. Viņi darbnīcā tikai pabeidz darbu vai rada gūto iespaidu lielāka izmēra vispārinošu kompozīciju, mākslinieki paši saka – uzgleznot bildi.

Tajā pat laikā, izmantojot gandrīz vai pāris krāstoņus, Indulis Landaus prot nelielā studijā atklāt procesus dabā tikpat pārliecinoši un dziļi kā lielākā darbā. Vita Merca cīnās par vissmalkākajām tonālajām niansēm un tādēļ dažbrīd zaudē nejūtīgāku, agresīvāku darbu priekšā. Alberts Pauliņš savukārt stāsta par apkārtējās pasaules un kādu augstāku spēku vienību, kas rod izpausmi monumentālos dabas procesos. Bet Osvalda Zvejsalnieka enerģiskie pigmentu uzlicieni un spožo krāsu kontrasti vēsta gan par gleznotāja kaislību, gan par iekšēju sāpi un šad un tad par slēptu traģiku.

Protams, ir arī krietni jaunāki mākslinieki, kuri dabā gūst iedvesmu darbam. Tādas ir, kā man šķiet, Vera Bondare, Alise Mediņa un citas autores.

Atšķirībā no vecākajiem kolēģiem jaunākas ģenerācijas cilvēki, īpaši tie, kuri savu izglītību nav ieguvuši glezniecībā, dabā gan labprāt iet, taču uz audekla top viņu subjektīvais vēstījums. Lūk, Voldemārs Kokarēvičs enerģiski klāj spilgtās krāsas vienu blakus otrai, nerūpējoties par precizitāti un vietas attēlojumu. Raitis Junkers ar enerģiskiem otas vilcieniem un vietvietām ģeometriski izzīmētām figūrām un štrihiem attēlo notikumu, cenšoties sabalansēt šādu mehāniski būvētu priekšplānu ar sacerētu Latvijas āres atspoguļojumu. Turpretim Ingrīda Irbe veido dekoratīvi ornamentālu ainavas vēstījumu. Kaspars Bērziņš peizāžu komponē no viendabīgiem, līdz minimumam reducētiem ģeometriskiem krāslaukumiem. Jāņa Jēkabsona galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Viņš ne tik daudz ataino kādu dabas skatu, cik ar krāsām izteic, piepalīdzot no ainavas patapinātām detaļām, teiksim, bērzu skupsnu, kādu savu emocionālu vai pat psiholoģisku problēmu. Madara Gulbe manipulē tikai ar tonāli izsmalcinātiem krāslaukumiem, teju tuvojoties abstraktajai glezniecībai, kā tas ir arī Gunas Millersones mākslā.

Jānis Anmanis, būdams savrupnieks, ainavu un notikumu sacer visā pilnībā. Kaut arī skatītājs redz it kā reālu dabas skatu, taču tur nav nekā saistīta ar realitāti. Viņš visu izfantazē, radot pasakas atmosfēru iekrāsotu īstenību, kas patiesībā ir fikcija. Tajā viegli sapņot un aiziet no pasaulīgām lietām.

Jaunāku ģenerāciju cilvēki bieži vien uzskata, ka attēlot dabu, kāda tā ir, ir veltīga nodarbību. To veic fotogrāfija. Tad gan iznirst jautājums, vai tikai viņi spēj atainot dabas norišu daudzveidību to tonālajā izteiksmē? Viņiem daba ir tikai iegansts, lai attēlotu savu subjektīvo pasaules redzējumu vai ir tikai iemesls gleznošanai, izceļot it kā savas personības nozīmību pāri citiem? Bet varbūt šajā tehnoloģiju laikmetā viņiem daba nepaiet garām nepamanīta? Ja kādreiz kā brīnums parādījās atsevišķi īpatņi, kuri ejot pa ielu lasīja avīzi vai romānu, tad tagad teju vai katrs jaunāks cilvēks pat šķērso ielu, iebāzis degunu mobilajā telefonā. Tā gan arī dzīve paies virtuālajā realitātē...

Pasaule patlaban ir ārkārtīgi mainīga, tādēļ var pat teikt, ka ainavu glezniecība šobrīd atrodas krustcelēs. Vai tā dosies pa dabas pētniecības un atainošanas ceļu? Vai iegrims savu izjūtu atspoguļojumā? Varbūt ir vēl kādi citi ceļi, kurus vēl īsti nepamanām. To rādīs laiks. Tuvojas Latvijas jubilejas gads, kad varbūt arī Jāzepa Pīgožņa balvas 4. Latvijas ainavas izstādē, cerams, izcentrēsies patriotiskā stīga. Vēl gan jāuzzina šīgada balvas laureāts, ko paziņos septembrī, Jāzepa Pīgožņa dzimšanas dienā, Preiļos.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com