Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Gunta Cēse

Melburnā, 2015. – 2017.

Laikraksts Latvietis Nr. 464, 2017. g. 23. jūnijā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Ilze Nāgela, Gunta Cēse. FOTO Sandra Birze.

Gunta Cēse operā „Hugenoti“. FOTO Publicitātes foto.

Gunta Cēse. FOTO Publicitātes foto.

Gunta Cēse. FOTO Publicitātes foto.

Gunta Cēse operā „Don Žuans“. FOTO Publicitātes foto.

Gunta Cēse operā „Don Žuans“. FOTO Publicitātes foto.

Gunta Cēse operā „Tatjana“. FOTO Publicitātes foto.

Starptautiskais Elizabetes Konelas topošo dramatisko soprānu konkursa fināls notika 2015. gada 19. septembra pēcpusdienā Sidnejas Konservatorijas koncertzālē. Tas bija rīkots kā atklāts koncerts, kas deva publikai iespēju dzirdēt ļoti interesantu un izcilu opermūzikas koncertu. 2015. gadā bija piecas finālistes: no Itālijas, Nīderlandes, ASV, kā arī jaunā, daudzsološā vokāliste no Latvijas – Gunta Cēse. Finālā skanēja pazīstamas ārijas no R. Vāgnera, Dž. Verdī, K. Debisī, P. Maskanjī, P. Čaikovska, U. Giordano operām.

Konkursā tika piešķirtas vairākas balvas. Galveno balvu toreiz ieguva dramatiskais soprāns Džūlija Ādamsa (Julie Adams) no ASV. Viņa dziedāja āriju no K. Debisī viencēliena operas L'enfant Prodigue (Pazudušais dēls) un āriju no Dž. Verdī operas La forza del destino (Likteņa vara).

Latviete Gunta Cēse ieguva Universal Music veicināšanas balvu. Viņa dziedāja āriju no Dž. Verdī operas Il Trovatore (Trubadūrs) un Tatjanas vēstules skatu no P. Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins.

Pēc šī konkursa tikāmies Melburnā, kur iesākās mūsu saruna, bet tā turpinājās, apmainoties ar daudziem e-pastiem.

Ilze Nāgela: Kādēļ tieši šīs ārijas?

Gunta Cēse: Tatjana ir mana debijas loma Latvijas Nacionālā operā (LNO), un šī mūzika kopā ar Puškina tekstu nozīmē man ļoti daudz; tajā ir tik dažādas emocijas un sajūtas.

IN: Ko Tu domā par to konkursu? Kā to vērtē? Ko tas Tev deva?

GC: Tas konkurss ir unikāls, jo pirmkārt, lai piedalītos konkursos daudz jāiegulda savi līdzekļi, un ne visiem ir iespēja piedalīties. Šajā gadījumā konkursa rīkotāji sedz ceļa un uzturēšanas izdevumus finālistēm. Kad uzzināju, ka fināls notiks Austrālijā, arī tas bija man pamudinājums pieteikties; šis ir vienīgais konkurss pasaulē potenciālajiem dramatiskajiem soprāniem. Elizabete Konela, kas nomira pirms 4 gadiem, visu savu mantojumu atstāja konkursam. Viņai pašai karjeras sākumā negāja viegli, un viņa saprata, ka šāda balss tipa attīstība ir ilgstošs process un gribēja atstāt līdzekļus, lai jaunajām dziedātājām ar lielām, spēcīgām balsīm būtu pamudinājums un īpašs atbalsts; viņa bijusi talantīga māksliniece un kolosāls cilvēks. Esmu ļoti pagodināta, ka biju viena no izraudzītajām konkursa finālistēm. Es nevienā brīdī nejutos vīlusies, drīzāk iedvesmota jauniem mērķiem.

Es biju ļoti priecīga par to, kā es konkursā nodziedāju; bija fantastiska sadarbība ar pavadītāju Deividu Hārperu (David Harper), ar kuru man izveidojās ļoti labs kontakts. Viņš pats ir no Jaunzēlandes, bet strādā Londonas Karaliskajā Operā. Viņš, starp citu, 1977. gadā sadarbojās ar M. Rastrapoviču, tieši iestudējot Jevgeņiju Oņeginu. Pēc konkursa viņš man pienāca klāt un teica, ka bija laimīgs šo mūziku atkal izdzīvot. Arī publika bija neaizmirstama un ļoti jutīga; tas arī ļoti palīdz, jo konkurss bija publikai atvērts.

Un, protams, konkurss man deva pieredzi, jaunus draugus un profesionālus kontaktus.

IN: Tiem, kam nebija iespējams dzirdēt Guntu Cēsi Sidnejā, bija unikāla iespēja noklausīties viņas koncertu „Muzikālie stāsti“; pie klavierēm Rodrī Klārks (Rhodri Clarke) Melburnas Latviešu namā 2015. gada 27. septembrī. Bet savukārt, kam nebija iespēja klausīties Guntu 2015. gadā, tagad – 2017. gada martā, Guntas atvaļinājuma laikā, bija iespēja viņu dzirdēt ceturtdien, 9. martā, Sv. Miķeļa (St Michael's) baznīcā, Melburnā, kā arī 10. martā tikties ar viņu Melburnas Latviešu namā sarīkojumā Operas un latviešu skaņdarbu soiree.

Man jautājums ir par koncertzālēm un Operteātriem, kuros esi dziedājusi; vai Tev jau izveidojušies priekšstati par vietām, kurās ļoti patīk dziedāt, gribētu atkal atgriezties un kurās tomēr ne tik ļoti?

GC: Tādas vietas, uz kurieni vairāk negribētu braukt, nav. Divus gadus es strādāju Nirnbergas pilsētas operā, pirms tam dziedāju Latvijas Operā. Latvijas Operā ir ļoti grūta akustika; viena no visgrūtākajām.

IN: Kādā ziņā tur ir grūta akustika?

GC: Tur nekad nedrīkst forsēt, tur vienmēr jābūt skaņai brīvai un plūstošai; tiklīdz kā sāk forsēt, tā balss neskan pāri orķestrim, kas Rīgā ir īpaši skaļš. Tieši tāpat kā Nirnbergas Pilsētas teātris Rīgas Opera nav būvēta kā operas nams; Latvijas Opera ir kādreiz bijušais vācu teātris; tas ļoti atsaucās uz akustiku. Labākais treniņš man ir bijis Vilhelma teātrī Štutgartē, kur ir vēl sliktāka akustika. Tas ir ļoti labi, jo – ja es varu dziedāt šajā teātrī un Latvijas operā, tad var pārdziedāt orķestri it visur.

IN: Kad tikāmies nu jau vairāk nekā pirms gada pēc koncerta Melburnas Latviešu nama Lielajā zālē, jautāju par akustiku tajā.

GC: Melburnas Latviešu namā ir ļoti, ļoti laba akustika, es to izbaudīju. Man ļoti patika, jo daudz ir koks (sienu paneļi, grīda). Kopā ar pianistu Rodrī Klārks (Rhodri Clarke) Melburnas Latviešu nama koncertā konstatējām, ka mums ļoti patīk akustika, mēs ļoti labi jutāmies Namā – tur gan piano, gan forte labi skanēja.

IN: Manuprāt, ļoti dzidri skanēja klusās vietas...

GC: Jā, un to ne katrā vietā var tik labi izbaudīt.

IN: Vai iznāca laiks arī mūsu Sv. Krusta baznīcā izmēģināt dziedāt?

GC: Jā, es biju, izmēģināju. Kā jau baznīcā – ļoti skaisti skaņa plūst un var iedvesmoties no īpašās arhitektūras.

IN: Vai Tavā līdzšinējā dziedātājas karjerā no izpildītā repertuāra ir kādas savas mīļākās operas, mīļākās ārijas?

GC: Man ļoti patīk romantiskā mūzika un absolūts romantisms. Man patīk Vāgners, Pučini, Čaikovskis, noteikti arī Dvoržaks un Verdī.

IN: Un no modernākas vokālās mūzikas?

GC: Esmu dziedājusi vienu Britena operu. Britens ir sarežģīts, ļoti labi saprot balsi un ir ērti dziedams, kas gan nav vairs no modernajiem. Man bija Latvijā Pētersona operā Šahs piedāvāta viena loma, bet man diemžēl bija tā jāatsaka, jo vienkārši Nirnbergā bija Valkīras iestudējums vienlaicīgi. Tas bija ļoti žēl, jo man ļoti patīk Kristaps Pētersons; viņš ir kolosāls komponists. Mēs jau bijām pusi no tās lomas tā kā izstrādājuši... Bet es nevarētu teikt, ka modernā mūzika ir kaut kas tāds, ko es alktu dziedāt.

IN: Ir nācies dzirdēt no kamermūziķiem, kas labprāt spēlē laikmetīgo kamermūziku, bet ik pa brīdim ir priecīgi atkal un atkal spēlēt Mocartu, spēlēt kaut ko no klasikas... Varbūt kādam dziedātājam jāsāk komponēt, lai labāk izprastu balsi kā instrumentu?

GC: Balsij ar moderno mūzika ir savādāk, modernie komponisti absolūti neizprot balss vajadzības un iespējas, bieži vien raksta ļoti instrumentāli.

Par Tevi

IN: No kuras vietas Latvijā Tu esi?

GC: Garlaicīgi – no Rīgas; no Teikas.

IN: Tad varbūt no 45.vidusskolas?

GC: Jā, līdz 9. klasei, bet pēc tam mācījos Ādažu komercskolā ar ekonomikas novirzienu.

IN: Kā iesākās Tava dziedāšana? Kad bija pirmās solo uzstāšanās?

GC: Mana pirmā uzstāšanās bija, kad dziedāju solo bērnudārza izlaidumā, bet neatceros, ko tur dziedāju, bet tā laikam bija tautas dziesma. Ļoti ilgu laiku, varētu teikt visu savu bērnību, pavadīju Rīgas Skolēnu pilī, dziedot meiteņu kamerkorī Tonika, un skolas koris man nebija interesants. Skolēnu pils bija man kā spēļu laukums; es tur gāju uz visiem pulciņiem pēc kārtas, ieskaitot porcelāna apgleznošanu; mācījos apgleznot un batikot tekstīlijas, rotu pagatavošanu, šūšanas pulciņu – nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu pie šujmašīnas... utt.

IN: Kad izlēmi, ka dziedāšana būs Tava profesija?

GC: No 5. klases dziedāju korī, un mūsu vokālā pasniedzēja bija Ingrīda Libere. Es pie viņas gāju diezgan bieži, arvien vairāk un vairāk, tad dziedāju solo, un tad 11. klases beigās es izdomāju stāties uz dziedāšanu Mediņos (Red.: Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola), un tā kā vidusskolas (ar ekonomikas novirzienu) priekšmeti man jau bija, tad pēc vidusskolas beigšanas Mediņos man bija jāmācās tikai mūzikas priekšmeti, savukārt augstskolā – viss, kas jau augstskolā.

Kad 17 gadu vecumā pateicu saviem vecākiem, ka esmu nolēmusi izvēlēties dziedāšanu kā savu profesiju, viņi bija šokā un teica, ka kādu normālāku profesiju varētu izvēlēties. Tā es pirmos četrus gadus pēc vidusskolas paralēli Mediņiem mācījos ekonomiku Banku augstskolā.

IN: Kādu mūzikas instrumentu Tu spēlē? Obligātās klavieres?

GC: Es ļoti labi spēlēju uz nerviem! Klavierēs ir vajadzīgs talants un pacietība, un man nebija ne viena, ne otra. Es sāku mācīties spēlēt klavieres tikai 18 gadu vecumā, tas ir jau samērā vēlu; tagad nevarētu vairs nevienu skaņdarbu nospēlēt.

IN: Un ko pēc tam, kad pabeidzi Mediņus?

GC: Nē, es nepabeidzu Mediņus. Vienu gadu nomācījos un tad biju Šveicē gadu – bija piedāvājums dziedāt pasaules korī.

Pasaules koris

IN: Kas tas ir – pasaules koris?

GC: Tas ir liels koris, apmēram, 100 cilvēku no kādām 40 valstīm. Tajā gadā es biju vienīgā no Latvijas, es biju visjaunākā; man bija toreiz 17 gadu. (Šajā korī dzied no 17 līdz 26 gadiem.)

IN: Kā var tikt pie dziedāšanas Pasaule korī?

GC: Tur ir konkurss, jāsūta ieraksti. Informācija par šādu kori man bija jau no laika, kad dziedāju meiteņu korī Tonika; mūsu vadītāja tajā arī savā laikā bija dziedājusi. Pasaules koris notiek vienu mēnesi katru gadu vienmēr citā valstī; pirmais gads man bija Amerikā – Čikāgā un tūre pa Ameriku; divas nedēļas mēģina un divas nedēļas koncertu tūre tajā valstī. Otrais gad bija Šveicē, un tad es paliku Šveicē starptautiskā internātskolā vēl uz gadu.

IN: Kāda tad ir programma šādam Pasaules korim? Ko jūs dziedat?

GC: Ļoti grūta a capella programma; pirmajā gadā bija bija Brāmss:16 balsīgs Brāmsa skaņdarbi, Tomass Taliss – skaņdarbs 40 balsīm; ļoti dažāda programma; ir arī jaundarbi. Pasaules koris ir tādā kā koris Latvija līmenī.

Opera

IN: Tad Tu pagātnē, varētu teikt, esi bijis rūdīts korists, bet atpakaļ pie šodienas – kā Tu iestudē savas lomas operā?

GC: Šausmīgs jautājums. Tas atkarīgs no tā, kāda ir loma. Ja tā ir klasiska loma, tad par to jau ir priekšstats. Es vienmēr paralēli muzikālai mēģinu atrast pirmavotu, no kurienes tas nāk. Piemēram, Bizē un Prospēra Merimē Karmenas – ir divas dažādas Karmenas; tāpat arī ir, piemēram, ar Violetu. Vienīgais izņēmums ir Čaikovska Jevgeņijs Oņegins, jo viņš tiešām ir gandrīz viens pret vienu.

Es diezgan daudz lasu, filmas skatos, lai izpētītu stāstu, raksturu, vēsturisko situāciju, ietekmes.

IN: Par dramatiskām lomām; kā Tu domā, kuras patreiz Tavai balsij ir vispiemērotākās, kuras dziedot jūties ērti, kuras dziedot izbaudi?

GC: Tatjana Jevgeņijā Oņeginā, Mimī Bohēmā, Agate Burvju Strēlniekā, varbūt arī Mocarts, Vāgnera Elza un Elisabete, Verdi...

IN: Šajās lomās Tev jābūt ne tikai dziedātājas, bet arī drāmas aktrises talantiem; kā Tu ar to tiec galā? Piemēram, ja Tu būtu dramatiskā teātra aktrise, kā Tu savu lomu papildinātu ar mīmiku, kustību?...

GC: Man vispār nepatīk tāda uzspēle, kas Vācijā ļoti raksturīga, – parādīt visu. Es drīzāk esmu tāda emocionāla rakstura dziedātāja, aktrise. Man neinteresē kliegt un... Mana jaunākā stratēģija, dziedot Vācijā teātrī, ir jābūt gatavam uz visu; jābūt gatavai uz kompromisu un kompromisa mākslu, ja gribi saglabāt lomu. Man arī patīk pilnīgi trakas lietas darīt, ja es saprotu, kādēļ un ja es spēju tam noticēt. Diemžēl, strādājot pie lomas, bieži ir jādara lietas, ka liekas pilnīgi nepieņemamas, un tas ir ļoti grūti.

Man vispār nepatīk uzspēlētas un teatrālas lietas, sliktā nozīmē; es to vienkāršu nevaru ciest. Ļoti reti, kad skatoties operu, ir tā, ka skudriņas skrien, viss ir galvā. Man liekas, ka opera tā kā Itālijā un arī Vāgneram īstenībā, jāiet caur sirdi; vismaz man. Un ja tas tā nav, tad mani tas absolūti neinteresē.

IN: Vai esi saskaitījusi, cik lomas esi dziedājusi? Cik izrādēs piedalījusies?

GC: Kādu laiku skaitīju. Man šobrīd ir apmēram 14 lomas.

IN: Vai Tev ir kāds mīļākais komponists, opera, kurā vislabprātāk dziedi; mīļākā, līdz šim dziedātā loma loma?...

GC: Nē, tāda man nav; viss mainās, un tik daudz dažādas lietas ir jādzied paralēli. Ir ļoti ekskluzīvi un reti, kad vari izvēlēties, kuru lomu, kad dziedāt. Man patīk tādas lomas, kurām operas laikā es redzu attīstību. Manuprāt, tas ir interesanti. Man nepatīk, ja operas tēls izrādi beidz tāpat, kā to ir sācis. Piemēram Tatjanas loma Jevgeņijā Oņeginā: lomas attīstība atspoguļojas arī balsī; sāc ļoti viegli kā meitene un tad fināls ļoti dramatisks – ir pilnīgi cita situācija, pagājis liels laiks...

IN: Vai Tev ir kāda māksliniece, dziedātāja kā paraugs, kurai Tu gribētu līdzināties vai no kuras gribētu kaut ko mācīties? Vai tieši otrādi, kaut kas, ko vērtē kritiski: tā nevajadzētu darīt?

GC: Man vienmēr ir fascinējusi Marija Kalla (Maria Callas), viņas traģiskais stāsts, spilgtie raksturi, īstums ikvienā notī, iedziļināšanās tēlu psiholoģijā, veids, kā viņa lieto tekstu, un cik dažādas krāsas ir katrai lomai. Līdzināšanās nekad neko labu nedod, diemžēl tā ir viegli piesavināties kļūdas.

IN: Jautājums par sajūtām. Tu esi uz skatuves vai tūdaļ uznāksi, priekškars tūdaļ atvērsies... kādas ir Tavas sajūtas?

GC: Katrreiz, pilnīgi katrreiz ir savādāk, tas ir tas interesantais. Katru dienu ir savādāks ķermenis, ir katru dienu citāda balss, katru dienu ir kaut kas cits; ir citāda diena, kāda izrāde ir, kas šodien diriģē... tas viss ļoti ietekmē. Man ir ļoti svarīgs laiks grimētavā, lai man ir miers. Man arī vajag grimēties ne tieši pirms pašas izrādes, bet ātrāk, lai vismaz pusstunda ir pirms izrādes, lai nav uzreiz jāskrien no grimētavas uz skatuvi. Tas brīdis, kad tu sēdi un tevi grimē ir arī ļoti relaksējošs, tu esi pats ar savām domām, ieej lomā. Šis brīdis pirms izrādes man ir ļoti svarīgs.

IN: Kā Tu pavadi laiku dienā, kad Tev ir izrāde?

GC: Pilnīgi mierīgi; nedrīkst par daudz gulēt, nedrīkst būt neizgulējies; ja man ir brīvs, es vislabprātāk kaut ko mierīgi pa mājām daru; tas būtu tas ideālais variants, atmodinu un iesildu ķermeni, izpildot vienkāršus vingrinājumus, lai nekas nav saspringts, cik nu tas ir iespējams.

IN: Vai Tu jūtu balss maiņas, pārlidojot kontinentus?

GC: Es neesmu bijusi tādās tropiskās vietās, ļoti nepatīkams un riebīgs balsij ir sausais gaiss lidmašīnā; vienmēr paiet pāris dienas, kamēr balss atgūstas, un jādzer ļoti daudz ūdens.

IN: Izmantojot šo iespēju es gribēju Tev pateikti lielu paldies par „Dainas“ kora mēģinājumu novadīšanu gan tagad – 2017. gada martā, gan pirms pāris gadiem, kad biji Melburnā; īpaši balss iedziedāšana mēģinājuma sākumā bija iespaidīga. Kā Tu pati trenē savu balsi?

GC: Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem un balsīm, nav tik svarīgi, tas rezultāts, bet viss process, kad dziedātājs atklāj jaunu brīvību, un tas noteikti dod ieguldījumu arī katra individuālajā attīstībā; dziedāšanas galvenais uzdevums ir dot prieku, tas attīra dvēseli, un skaņas vibrācijas dziedē; būtībā tā tehnika ir mācēt netraucēt skaņām plūst, jo lieks sasprindzinājums, bailes vai pat pārlieku liela centība nobloķē skaņu, un jo vairāk mēs spējam atbrīvoties un ļauties ķermenim skanēt, jo labāks rezultāts!

Katru dienu kaut 15 minūtes strādāju ar savu balsi, pavisam vienkāršas lietas, dziedu vingrinājumus, lai iziet visām trim oktāvām pavisam viegli cauri. Daudz ir jāstrādā galvā; nav obligātas laiks dziedāšanai kā pianistam, kas var vingrināties garas stundas. Balsi nedrīkst pārdziedāt. Normāls laiks, ja esi teātrī, ir 7 stundas mēģinājums, bet ne jau visu to laiku ir jādzied. Liels darbs noris pie rakstāmgalda – izpētot un iztēlojoties.

IN: Cik valodas proti un kura ir vismīļākā valoda, kurā dziedāt?

GC: Dziedu latviešu, angļu, vācu, krievu, latīņu, čehu, spāņu, cenšos franču; mīļākā, kurā dziedāt protams, – itāļu.

Par dzīvi vispār

IN: Kur Tu patreiz dzīvo?

GC: Es dzīvoju Nirnbergā kopš 2013. gada rudens, man šī ir ļoti mīļa pilsēta un būs skumji šķirties; šobrīd pie mums ir pavasaris, un viss zied. Tiešām, cenšos būt ārā un noķert katru saules staru, jo zinu, ka septembrī būšu citā Vācijas daļā un noteikti ilgošos pēc dienvidu saules.

IN: Kas Vācijā visvairāk pietrūkst no Latvijas?

GC: Biezpiens un rupjmaize, šīs abas lietas dod man vienmēr spēku!

IN: Cik bieži iznāk būt Latvijā?

GC: Pēdējai gada laikā samērā bieži, uzturu kontaktu ar daudziem draugiem, un ir vienmēr prieks būt mājās pie vecākiem.

IN: Kā Tev ir saplānots laiks uz priekšu? Izrādes? Koncerti? Tuvie un tālie plāni?

GC: No 2017. gada septembra būšu Štrālzundes Operas soliste. Štrālzunde ir maza pilsēta Vācijas Ziemeļos 3 stundu braucienā no Hamburgas vai Berlīnes. Nākošā sezonā man priekšā stāv 3 ļoti lielas un skaistas lomas – Amēlija Masku Ballē, Pučini Tosca un Blānša Previna Ilgu Tramvajā. Šobrīd visa enerģija aiziet lomu gatavošanai, paralēli dziedu dažādus koncertus.

IN: Kas Tev vēl padodas bez dziedāšanas?

GC: Man patīk kaut ko veidot ar rokām; es nezinu, vai man padodas, bet man tas palīdz sakārtot domas.

Austrālija

IN: Cik daudz pa šiem diviem Austrālijas apciemojumiem Tev iznācis Austrālijā redzēt?

GC: Austrālija mani fascinē – gaiss un putnu skaņas, okeāns, kalni, dzīvnieki un visvairāk cilvēku sirsnība; pat nezinu, kā lai to aprakstu – cieņa pret otra enerģētisko telpu, viņi ir atvērti, bet neuzbāžas, neskrien tevī iekšā, ļauj būt līdzās. Katra diena abos AUS ceļojumos bija kā jaunatklājums; liekas, ka paņēmu veselu koferi pilnu ar sajūtām un krāsām, kuras aukstajā ziemā varēšu izkrāmēt, un tās man dos spēku!

IN: Ko Tu vēlētos pateikt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

GC: Man liekas, ka ir forši, ka ir tāds laikraksts; ir tāds labs pārskats gan par to, kas notiek Latvijā, gan šeit Austrālijā, gan vispār pasaulē.

IN: Liels paldies Tev! Lai skan un uz tikšanos! Sekosim Tev, apmeklējot Tavu mājas lapu internetā: https://www.guntacese.com/ ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com