DV Melburnas nodaļas kulturālās nozares

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

DV Melburnas nodaļas priekšsēdis Jānis Kārkliņš. FOTO Aleksandrs Grimms.

Šodien mēs svinam Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas 68. gada svētkus. DV Melburnas nodaļa tika dibināta 1949. gada 29. jūlijā. Pašlaik Melburnas nodaļa ir vecākā pastāvošā DV nodaļa Austrālijā.

Nodaļa savos 68 gados ir bijusi ļoti aktīva savā dzīvē. Mums ir bijušas 12 dažādas sekcijas, kuras darbojušās Daugavas Vanagu darbā, kultūras jomā un ar sportu un izpriecām. Diemžēl pašlaik vairs ir tikai divas – Daugavas Vanadzes un novusa kopa.

Visaktīvākā sekcija, kā visām Daugavas Vanagu nodaļām, vienmēr bijušas Daugavas vanadzes. Bez vanadzēm mēs noteikti nebūtu sasnieguši 68. darbības gadu. Vēlos pateikties visām vanadžu kopas vadītājām un vanadzēm par palīdzību visus šos gadus. Pateicība pienākas ne tik vien vanadžu kopai, kura dibināta 1952. gadā, bet arī tām dāmām, kuras palīdzēja nodaļai no dibināšanas 1949. gadā pirms vanadžu kopu dibināja. Sevišķi šodien vēlos pateikties mūsu pašreizējai vanadžu kopas vadītājai Silvijai Miglis un viņas vietniecei un saimnieciskai vadītājai Koidulai Nemīro.

Kā jau agrāk minēju, mūsu nodaļas sekcijas esmu sadalījis vairākās grupās. Šodien gribu mazliet pieskarties tām sekcijām, kuras darbojās kultūras nozarē. Mēs, kā nodaļa, esam bijuši ļoti aktīvi kultūras laukā. Savā laikā Melburnas nodaļā darbojusies teātra kopa Mazais Teātris, vīru dubultkvartets, vēlāk ansamblis Kursa un trīs tautas deju ansambļi. Bez tam arī Daugavas vanadzēm ir bijis dziesmu ansamblis, un Kursa savos sarīkojums ir ne tik vien dziedāja, bet arī spēlēja teātri.

Ideja par tautas deju kopas dibināšanu pie DV Melburnas nodaļas radās jau pirmajam nodaļas priekšsēdim A. Lejiņam 1950. gadā, tātad mūsu pirmajā darbības gadā. Tautas deju kopa Daugavieši sāka savu darbību 1950. gada beigās. Tajā laikā regulāri pulcējās kopā ap 40 jauniešu, lai ne tik vien dejotu tautas dejas, bet arī saturētu latviešu saites svešā zemē un pavadītu patīkamu laiku kopā ar draugiem gan mēģinājumos, gan sarīkojumos vai vienkārši izpriecājoties jūrmalā vai privātās mājās. Pirmā kopas vadītāja bija Irma Kociņa. Ap 1956. vai 1957. gadu Daugaviešu dalībnieku skaits saruka, un bija vairs tikai ap 20 dejotāju. 1961. gadā no dibinātājiem vairs nebija palicis neviens dalībnieks. Tomēr tie, kas bija palikuši, neuzdeva. Mums visiem pazīstamais Aleksandrs Grimms pārņēma kopas administrāciju, un dalībnieku skaits sāka pieaugt; 1961./62. gadā jau bija atkal 37 dejotāji.

1967. gadā pie mūsu nodaļas radās jauna tautas deju kopa Sakta. Tās dalībnieki galvenokārt bija no Melburnas ev. lut draudzes tautas deju kopas Ritenītis. Sakta savu darbību sāka ar lielu entuziasmu un labām sekmēm, piedaloties AL17. Kultūras dienās Adelaidē un AL18. Kultūras dienās Sidnejā. Tomēr pēc Sidnejas Kultūras dienām Saktai agrais entuziasms sāka pietrūkt. Bija grūtības dabūt deju apmācītāju, dalībniekiem zuda interese, un jaunus dejotājus bija grūti iesaistīt.

1969. gadā arī Daugavieši vairs nebija tik aktīvi kā agrāk. Izskatījās, ka kaut dažus gadus DV Melburnas nodaļai bija divi tautas deju ansambļi, drīz vairs nebūs neviena. Daugavas Vanagi tomēr tik viegli nepadodas, un 1970. gadā abas grupas apvienojās pieņemot vārdu Daugavieši/Sakta. Te vēlreiz jāpateicas Sašam Grimmam, kurš ne tik vien daudz darīja, lai abas kopas apvienotos, bet arī uzņēmās deju apmācīšanu jaunai apvienotai grupai. Jāpiemin vēl, ka Daugavieši/Sakta izcēlās ar to, ka tā bija viena no pirmajām tautas deju kopām Austrālijā, kas pierādīja, ka nav jābūt zem 25 gadiem, lai dejotu tautas dejas. Daugavieši/Saktas dejotāji un vadītāji šajā ziņā iesāka to, kas tagad liekas ir gandrīz visām tautas deju kopām Austrālijā; vairums dejotāji ir pāri 25 gadu vecumam. 1980. gadu vidū atkal sāka sarukt Daugavieši/Saktas dejotāju skaits, un kopa 1989. gadā izbeidza darbību.

Kā redzam, daudz jauniešu ar DV Melburnas nodaļu saskārās sakarā ar tautas dejām. Tomēr bija tādi jaunieši, ieskaitot mani, kuriem tautas dejas neinteresēja. Viņiem patika cita veida kultūras darbība. Tā arī es biju ļoti priecīgs, kad 1977. gada maijā pie Melburnas nodaļas tika dibināts Mazais Teātris. Sekcijas vadītāja bija pazīstamā režisore Lūcija Kalniņa un administratīvo darbu uzņēmās Velta Liepiņa Bērziņa un Jānis Bērziņš. Kad tika dibināts Mazais Teātris, doma bija to sākt ne kā vēl vienu teātra ansambli, jo Melburnā tajā laikā jau bija divi teātra ansambļi un trīs operešu ansambļi, bet gan kā veidu, lai palīdzētu jauniešiem ar latviešu valodas apgūšanu ārpus latviešu skolas. Cerība bija, ka jaunieši darīs kaut ko, kas viņiem patīk, un tajā pašā laikā apgūs valodu. Mazam Teātrim pirmais sarīkojums, kur izrādīja viencēlienu un izvilkumus no pazīstamām lugām notika jau 1977. gada septembrī. 1979. gada maijā, lai atzīmētu Mārtiņa Zīverta 75 gadu jubileju, Mazais Teātris uzveda Cilvēks grib dzīvot. Lasot dalībnieku vārdus, bija interesanti redzēt, ka galveno lomu spēlēja mums visiem pazīstamais Ēro (Eero) Pūpēdis. Mazais Teātris aktīvi darbojās, iestudējot vienu patstāvīgu lugu gadā līdz 1986. gadam. Bez tam šajā laikā sekcijas dalībnieki arī piedalījās citos Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas sekciju sarīkojumos, galvenokārt, jaunatnes kopas, vanadžu kopas un Kursas Raibajās pēcpusdienās. No 1987. līdz 1989. gadam netika iestudētas patstāvīgas izrādes, un 1989. gada beigās Mazā Teātra valde nolēma izbeigt darbību. 1989. gadā bija liels zaudējums Melburnas nodaļas kulturālā aktivitātē. Bija zuduši Daugavieši/Sakta un Mazais Teātris. Bija palicis tikai vīru ansamblis Kursa.

Melburnas nodaļas vīru ansamblis Kursa bija pazīstams ne tik vien Melburnā, bet visā Austrālijā. Kursas skaits pastāvēšanas laikā arī stingri mainījās. Sākuma gados tas bija dubultkvartets, tad ansamblis, tad arī pat vīru koris, kaut man liekas, ka oficiāli tas nekad neskaitījās koris un beigu gados atkal dubultkvartets. Kursa tika dibināta 1959. gada 5. martā uz Jāņa Andersona ierosinājumu kā dubultkvartets. Kad Kursu dibināja, dalībnieki galvenokārt gribēja sanākt kopā, lai savā starpā dziedātu latviešu dziesmas un, ja vajadzīgs, kuplinātu kādu Melburnas nodaļas sarīkojumu. Kursas slava ātri izgāja tautā, un jau pirmajos gados Kursa kuplināja ne tik vien mūsu sarīkojumus, bet arī citu Daugavas Vanagu nodaļu un citu latviešu organizāciju sarīkojumus kā Melburnā, tā citur Austrālijā un pat Jaunzēlandē. Kursa arī ieskaņoja četras skaņu plates, pirmo izdodot 1968. gadā, lai atzīmētu savu 10 gadu pastāvēšanu.

Es nevarētu Kursu pieminēt, nepieminot tās ilggadīgo un pirmo vadītāju Juri Pomeru. Juri ilgus gadus varēja apzīmēt kā Kursas sirdi un dvēseli. Jurim dziedāšana bija sirdslieta. Viņš jau bēgļu gaitās Vācijā vadīja dziesmu ansambli un to turpināja Austrālijā, Tasmānijā, kad tur nokļuva, lai nostrādātu savus līguma gadus.

Kursa ne tik vien uzstājās DV nodaļu un citu organizāciju sarīkojumos, bet arī rīkoja paši savus koncertus, Raibās pēcpusdienas un balles. Raibo pēcpusdienu ietvaros daži Kursas dalībnieki pierādīja, ka ne tik vien spēj dziedāt, bet arī spēlēt teātri. Par īslugu un skeču izkārtošanu un režiju rūpējās Ausma Pomere. Ausmai teātris ne tik vien patika, bet arī padevās. Ar prieku es skatījos un pāris reizes arī piedalījos Kursas Raibo pēcpusdienu izrādītēs. Ar godu parādījos uz tās pašas skatuves ar Herbertu Stangūtu, Juri Pomeri, Egilu Cekuliņu un Kursas meitenēm Ainu Stangūti un Ausmu Pomeri un vēl daudziem kursiešiem. Bija jauki redzēt, ka Kursas vīri ne tik vien ļoti skanīgi dziedāja, bet arī labi spēlēja teātri. Ar savām Raibām pēcpusdienām Kursa ne tik vien mūs visus iepriecināja, bet no ienākumiem ne tik vien turpināja Kursas darbu, bet arī ziedoja Melburnas nodaļai, kad vajadzēja līdzekļus mūsu mītņu pirkšanai un pat uzveda teātra izrādi – Trakie līdzekļu vākšanai Latviešu ciemam.

Kad Juris Pomers nolēma izbeigt Kursas muzikālā vadītāja pienākumus, viņa vietā stājās Bruno Birzenieks. Bruno ne tik vien savā laikā bija dziedājis Kursā, bet arī ilgus gadus ar akordeonu pavadīja tautas deju kopu Daugavieši/Sakta.

Tāpat kā mēs Daugavas Vanagi nevarētu neko veikt bez vanadzēm, tāpat arī bija Kursai. Kursai bija Kursas meitenes, kuras palīdzēja visos Kursas sarīkojumos. Pirmā Kursas meiteņu vadītāja bija Ausma Pomere, un tad ilgus gadus grupu vadīja Maija Birzeniece. Kursas meitenes ne tik vien rūpējās par kursiešu fizisko labklājību, bet arī gatavoja ēdienus visiem Kursas sarīkojumiem un ballēm, kā arī reizi gadā gatavoja pusdienas vanadžu regulārās pusdienās.

2005. gadā Bruno Birzenieks aizgāja mūžībā, un balsu apmācīšanu uzņēmās Aivars Meisters. Ap šo laiku arī Kursas dalībnieku skaits sāka sarukt. No kādreizējā 20 un pat vairāk skaita vairs bija palikuši tikai ap 10, un pat visi nekad neieradās, kad viņi bija vajadzīgi. 2006. gada aprīlī Kursas pilnsapulce nolēma Kursas darbību un pastāvēšanu nepārtraukt, bet pagaidām izbeigt dziedāšanu ar cerību, ka nākotnē pievienosies jaunas balsis un varēs dziedāšanu atsākt. Tomēr tas nenotika, un 2007. gadā Kursas valde nolēma oficiāli izbeigt darbību, un nauda, kas bija kasē, tika ziedota Lestenes Brāļu kapiem.

Nevarētu runāt par Melburnas nodaļas kulturālo dzīvi, ja nepieminētu Daugavas Vanagu Globālās dienas un Daugavas Vanagu dienas Austrālijā. Kā Globālās dienas, tā DV dienas Austrālijā līdzinājās mums visiem pazīstamajām Kultūras dienām vai Jaunatnes dienām. Globālām dienām lielākā starpība bija, ka galvenais iemesls bija DV Centrālās valdes sēde. DV Globālo dienu tradīcija sākās 1966. gadā un beidzās 2000. gadu sākumā. Kaut notika tikai 11 DV Globālās dienas, šajā laikā divas no tām notika Austrālijā; abas – Melburnā 1981. un 1998. gadā. Tas vēlreiz pierāda, cik daudz mēs kā nodaļa esam devuši Daugavas Vanagu kulturālai dzīvei. Abu Globālo dienu kultūras programmā Melburnā notika atklāšanas koncerts un vīru kora koncerts, par kuru programmu rūpējās Kursas vadība, kā arī abās DV Globālās dienās notika teātra izrāde. 1981. gadā par izrādes izkārtošanu rūpējās Mazā Teātra vadība, kaut izrāde oficiāli nebija Mazā Teātra izrāde, un 1998. gadā par to rūpējās Austrālijas Latviešu Teātris. Abu šo Globālo dienu ietvaros arī notika gleznu un lietišķās mākslu izstādes.

Bez DV Globālām dienām Austrālijas Daugavas Vanagu dzīvē 1980. un 90. gados notika arī Daugavas Vanagu dienas Austrālijā. Vairākas reizes šie svētki notika arī Melburnā. Tāpat kā Globālās dienās, sarīkojumu virknē bija vīru kora koncerts, teātra izrāde un pāris reizes arī tautas deju sarīkojums.

Ceru, ka šī īsā atskate mūsu nodaļas kulturālā dzīvē jums mazliet palīdzēja atcerēties mūsu pagātni, vai tas bija kā dalībnieks kādā no šīm kopām, vai kā skatītājs. Tas pierāda to, cik mūsu nodaļa ir bijusi daudzpusīga. Mēs ne tik vien atbalstam mūsu bijušos leģionārus un citus tautiešus kā Latvijā, tā šeit, bet esam darījuši daudz ko, lai uzglabātu mūsu tautas kultūru. Kaut mums vairs nav tās sekcijas kā Daugavieši/Sakta, Kursa vai Mazais Teātris, tas nenozīmē, ka mēs neturpinām uzglabāt mūsu kultūru. Kā jūs redzēsit šīs pēcpusdienas otrajā daļā, mūsu vidū vēl ir cilvēki, kas muzicē, dzied un spēlē teātri. Diemžēl, laikam šo pēcpusdien tautas dejas neredzēsim.

Nobeidzot, vēlos pateikties visiem, kas jau no mūsu nodaļas pirmām dienām rūpējās, lai mūsu nodaļai būtu tik kupla kulturāla dzīve. Bez šo sekciju vadītājiem un dalībniekiem un arī mums visiem kā skatītājiem, šīs sekcijas nebūtu tik ilgi pastāvējušas. Mēs, kā nodaļa, varam būt lepni, ka ārpus palīdzības darba, mēs esam arī palīdzējuši uzturēt latviešu kultūru ārpus Latvijas visus šos gadus.

Paldies par uzmanību!

Jānis Kārkliņš
DV Melburnas nodaļas priekšsēdis