Saldējums!

Saldējums, – nu tā tik ir manta! Tas tik ir paēdiens! To var ēst rītā, var ēst vakarā. Par pusdienas laiku nevar būt šaubu, tad var to štopēt iekšā, kamēr ausis sasalst. To ēd slimnieki, lai atveseļotos; to ēd veselie, lai nesaslimtu. Hospitāļos to dod slimniekiem trīsreiz dienā, un es nebrīnītos, ja tiem, kas ir jau pusceļā uz debesmājām, arī tiek kāds bišķīts iesmērēts aiz lūpas.

Ar vārdu sakot, saldējumā ir iekšā tik daudz labestības, ka to noteikti vajadzētu pacelt medicīnas līmenī un ārstiem to izrakstīt katram slimniekam bez izņēmuma, vienalga, ar ko tas sirgst, tagadējo antibiotiku vietā. Un ne tikai slimniekiem, bet katram dzīvam radījumam, lai tas spētu izdzīvot un padarīt, kas nu katram padarāms šajā samaitātā un sapurgātā pasaulē.

Es jau varētu rakstīt un pierakstīt pilnu vienu vai vairāk grāmatas par tematu: Saldējums un tā iespaids uz kuņģi, aklo zarnu un smadzeņu kreiso pusi, šajos klimata samaitātās atmosfēras apstākļos un atombumbas draudu iespaidā, bet diemžēl mans laiks ir ierobežots; it sevišķi ap brokastu, pusdienu un vakariņu laiku. Un tad jau nekas pāri vairs nepaliek, jo jādomā ir par vingrošanu arī.

Bet katram kaut cik saprātīgam cilvēkam jau nu vajadzētu saprast, ka saldējumam cilvēka dzīvē ir tik svarīga vieta un padarīšana, ka nav vajadzīgas grāmatu mācības, lai liktu sievai pirkt divas lielās bundžas nedēļā; te, protams, mēs runājam par minimumu. Ja galveno nedēļas iepirkšanos kārto vīrs, tad viņam nav jāliek sievai neko darīt, bet veikala un saldējuma darīšanas jānokārto pašam. Ir tomēr ieteicams, ka sieva iet uz veikalu līdzi, jo ir tāda tipa vīri, kas veikalos vienmēr apmaldās un nonāk pudeļu nodaļā. Tā kā saldējumu pudelēs nepārdod, tad vēlāk var iznākt gara skaidrošanās ar sievu. Tādēļ labāk ņemt līdzi tūliņ.

Gribētos man jūs apgaismot vēl citās svarīgās saldējuma lietošanas lietās, bet klāt pusdienu laiks. Saldā ēdienā – saldējums. Sapratīsiet paši.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“